Otrā Pasaules kara noslēgums Latvijai bija viens no bezcerīgākajiem vēsturē. Mūsu zeme un tauta pēc nacistu patriekšanas neatguva neatkarību, bet gan nonāca atkārtotā, pretlatviskā un ideoloģiski destruktīvā padomju režīma jūgā, kas ar nesaudzīgu brutalitāti šķaidīja un dragāja katru mūsu svētumu. Traģisks bija ne tikai mūs mīdošais svešais un naidīgais zābaks. Gandrīz katrā ģimenē bija kāds, kuru vajāja un izsūtīja, jo viņš bija atbalstījis Latviju vai bija par to karojis nepareizajā, zaudējušajā pusē. Turklāt aptuveni demit procenti tautas – tās izglītotākā un uzņēmīgākā daļa – bija bēgļu gaitās. Cerība uz jebkādu ārēju palīdzību bija nepiepildāms sapnis. Šķita, šādas liesmas tēvzeme nepārdzīvos.
Šo noskaņu ļoti labi cauri gadu desmitiem nes Lūcijas Garūtas (1902–1977) un pirms divdesmit gadiem mūžībā aizsauktā Andreja Eglīša (1912–2006) kantāte «Dievs, Tava zeme deg», kas tika pirmatskaņota 1944. gada nogalē.
Šodien, svinot svētkus mierā un labklājībā, šī latviski kristīgā kantāte var šķist arvien mazāk saprotama un pat lieka. Tomēr tai ir ko teikt mums valsts svētku laikā – šeit un tagad.
«Dievs, Tava zeme deg – grēka un ienaida liesmās!»
Kantātes ceļš pie klausītāja sākās 1943. gadā ar Kuldīgas luterāņu mācītāja Oskara Sakārņa (1902–1978) rīkotu konkursu «Latvju lūgsna Dievam», lai atspoguļotu mūsu tautu smagi skārušā Otrā pasaules kara traģēdiju. Andreja Eglīša teksts iedvesmoja komponisti Lūciju Garūtu, un tapa kantāte, kas paspēja izskanēt vēl pirms atkārtotās padomju okupācijas – 1944. gada 15. martā Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Okupācijas laikā un trimdas jukās un ceļos tā teju tika iznīcināta, bet izglābās un atkal atguva sev pienācīgo vietu, sākoties Trešajai atmodai.
Šis nav vienīgais muzikālais latviešu sāpju kliedziens. Līdzās tam var minēt gan Ausekļa un Jāzepa Vītola «Gaismas pili», gan Raiņa un Emīla Dārziņa «Lauztās priedes». Tomēr Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas kantāte ir īpaša. Tā ne tikai pārliecinoši ieraksta abus autorus Latvijas Kultūras kanonā (lai gan kanona mūzikas sadaļā dzejnieka devums palicis nedaudz ēnā), bet arī atklāj ko būtisku par mūsu tautas vēsturi un Dieva klātbūtni tajā.
«Dzirdi, Dievs, lūgšanu maigu: Žēlastību! Neslēp dusmībā vaigu!»
Mēs dzīvojam laikmetā, kad modē nav nedz kristietība, nedz arī patiess latviskums. Kantāte atgādina, ka Latvijā tie abi reiz viens otru papildināja. Tas bija iespējams, jo kristietība veidoja to latviskumu, ko arvien baudām un mīlam.
Kad pār Latviju un latviešu tautu pasaules kara kauju un okupāciju gaitā vēlās drausmīga nelaime, autori bija pārliecināti, ka par to var un vajag runāt ar Dievu. Vēlos pievērst uzmanību tam, kā viņi to darīja. Pretēji mūsdienās tik ierastajam Dieva noliegumam, autori Dievam atgādināja, ka Latvija ir Viņa zeme. No šādas vienkāršas atziņas izriet pašsaprotams secinājums: Dievam ir ne vien jāsadzird latviešu tautas sāpju kliedziens, bet Viņam ir pienākums tajā ieklausīties un nepalikt vienaldzīgam. Cik ierasti tas šķiet mūsdienās, kad katrs Dieva pieminējums, šķiet, jāattaisno ar kādu laicīgu atsauci vai neskaitāmām atrunām?
Te vietā piebilst, ka kristīgās Baznīcas vēsturē nav tikai spoži, zelta un briljantu apstaroti laiki. Kaut kas tāds nemaz nav iespējams, jo Kristus Baznīca vienmēr runā par cilvēka grēku. Tas pats par sevi ir drausmīgi, un to var atrisināt vienīgi paša Dieva iejaukšanās caur Jēzus Kristus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos – par grēcinieku un grēcinieka iespēju iemantot mūžīgo dzīvību. Baznīcas vēsturē ir neskaitāmi mirkļi un notikumi, par kuriem var diskutēt, cik tieši vai pastarpināti kristiešu darbi ir bijuši kristīgi, un vienlaikus gan vēsturē, gan arī tagadnē ir neskaitāmas liecības par kristiešu pašaizliedzīgo rīcību visas sabiedrības labā un, jā, arī par viņu pašu vajāšanām un ciešanām.
Būtisks ir ne tikai traģiskais abu autoru laikmeta konteksts, bet arī viņu abu personības. Viņi pārstāvēja vēstures brīdi, kad latviskums nereti centās uzkundzēties kristīgajai vēstij. Tomēr kantāti caurstaro kaut kas augstāks par viņu laikmetu un pat par viņiem abiem – tajā skan patiesi kristīgas notis: grēka atziņa, lūgums pēc žēlastības un patiesa ticība, ka Dievs ņems šo lietu savā aizgādībā. Citiem vārdiem – viņi saskatīja žēlastību cauri pilnīgai bezcerībai.
Līdz ar to atkrīt jautājums, vai abi autori spēja pārkāpt sava laikmeta ierobežotībai, lai radītu ko pāri laikam un cilvēciskiem ierobežojumiem skanošu. Atbilde ir skaidra: jā, viņi to paveica – taču laikam jau ne savā spēkā.
«Jau tuvu tā diena – mēs tēvzemei svaidīti.. Pret savu Dievu, pret jaunu dienu!»
Lai gan kantāte tapa un pirmo reizi izskanēja latviešu tautai un valstij bezcerīgos un grūtos apstākļos, tā nenoslēdzas uz traģiskas nots. No kurienes autoriem šāds apliecinājuma spēks?!
Mūsu laikmetā pašattīstība un dažādas motivācijas tiek uzskatītas par ārkārtīgi vērtīgām – cilvēki tajās iegulda laiku un ievērojamu naudu. Tomēr šīm praksēm ir savas robežas. Kamēr dzīve rit savu rāmo un prognozējamo gaitu un tā ir daudzmaz pat baudāma, pašmotivācija liekas nepieciešama un noderīga. Taču brīdī, kad cilvēku (un vēl jo vairāk – veselu tautu) satriec īsta traģēdija, pašmotivējošais vairāk līdzinās saules iedeguma vietā pie spoguļa vaigos sapūsta saspringuma sārtumam. Tas izgaist brīdī, kad vairs nav spēka piepūsties. Šādos brīžos paliek tikai kaut kas cilvēkam īsti neizmērāms un nenosverams – cerība. Un cik labi, ja cerība ir pamatota, nevis tukša. Kantātes noslēgumu caurstrāvo tieši šāda pamatota cerība, pat paļāvība. Jā, Dievs tik tiešām ir kā īpaši saistīts ar Latviju, un Dievam nav un nebūs vienalga.
Mēs esam un dzīvojam laikmetā, uz kuru kantāte raudzījās ticībā: «Jau tuvu tā diena – mēs tēvzemei svaidīti.» Mūsu paaudzei ir dota iespēja baudīt neatkarību, kuru kantātes autori piedzīvoja zaudētu. Vēl vairāk – šobrīd Latvijas labklājība sasniedz līmeni, par kādu viņi un pārējie mūsu senči neuzdrīkstējās pat sapņot. Mums tas viss ir dots.
Bet vai mums tas ir izniekošanai? Godīgs vērtējums sākas ar izpratni – valsts svinību reize ir piemērots brīdis apstāties, pārdomāt un pajautāt sev, vai mēs savai Dievzemītei esam ļaudis, kas atceras senču ciešanu un cerību ceļu, to prot novērtēt un ar pateicību vairo jauno dienu.
Manuprāt, šī kantāte arvien ir aktuāla, te un tagad, bet jo īpaši – svētku laikā.
Taču – cik mēs kā tauta un valsts šodien esam gatavi ieklausīties arī mūsu senču sāpēs un ciešanās un novērtēt to, ko esam mantojuši, uz kā esam mūsu dzīves uzcēluši? Vai nav grūti pievērst ausi un sirdi Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas kantātei «Dievs, Tava zeme deg», kad vēders par pilnu un dīvāns par mīkstu? Un, ja tā ir, varbūt te ir vietā pajautāt – kāpēc?
Svētīgu valsts svētku laiku mūsu Dievzemītei! Un lai mums tas ir noderīgs laiks apstāties, pārdomāt un vērtēt.