Tātad paķidāšu tādus jautājumus, no kuru (pat neatrisinātu) atbildēm nevar izvairīties, kuri kā Damokla zobens karājas pār mūsu galvām, mūs konfrontē un spiež rīkoties tā, it kā šie jautājumi būtu ne tikai atbildēti, bet sūri un grūti izsvērti vislabākajā iespējamajā veidā. Un vēl svarīgāk – šo jautājumu konstatēšana nav ar nozīmi kādam citam, tie ir vissvarīgākie katram pašam sev. Tos vislabāk var salīdzināt ar gravitāciju, kurai esam pakļauti, pat ja izvēlamies par to nejautāt un ignorēt. Šādi jautājumi ir reliģiski un kļūst konstatējami praksē, liecinot par mūsu reliģiju, kaut varbūt tiem esam pievērsušies garāmejot tik vien kā sarunā pie rasola bļodas drauga dzimšanas dienā vai kafijas pauzē darbā.
Joprojām: kas ir tavs dievs?
Ar vairākiem secīgiem rakstiem, no kuriem šis ir trešais, vēlos nonākt līdz nozīmīgākajam jautājumam: kas ir tavs dievs? Jā, šeit “dievs” rakstu ar mazo sākuma burtu, jo te tas ietver sevī visu, kas veido reliģiju, piemēram, skaidrību par dzīves jēgu un mērķi un kaut kādu praksi, kura pakārtojas šai jēgai un mērķim. Šis dievs var būt Bībeles Dievs, bet var būt kāds vai kas cits, precīzāk saukts par elku. Jā, šeit rakstu nevis “vai tev”, bet “kas ir tavs dievs”, jo bez reliģiju veidojošām lietām neiztikt nevienam, lai arī cik maz kāds pievērstos teorijai (dievam/elkam), ir kaut kāda prakse, pēc kuras teorija (tavs dievs) var tikt fiksēta.
Šai reizē paķidāšu lielisko iespēju, ka Bībeles Dievs, Radītājs, tik daudz ļaunuma, sāpju un ciešanu pilnajā pasaulē dzird cilvēku, un tas vēl nav viss.
Ceru, pirmajos divos rakstos pietiekami pamatoti izstāstīju to, ka cilvēks, it īpaši attiecībā pret Dievu, ir ierobežots. Un tā vēl ir pusbēda, jo cilvēks ir arī grēcīgs. Šo divu iemeslu dēļ mūsu spriedumi par Dievu nevar būt pamatoti, ja vien neizriet no Dieva paša atklātā Bībelē. Pirmajos divos rakstos pievērsos Radītāja meklējumiem un īsi aprakstīju, kas un kāds ir Dievs, bet šajā reizē vēlos tikt skaidrībā par nākamo man un laikam ne tikai man svarīgo aspektu – saziņu ar Dievu. Tas ir īpaši nozīmīgi, jo Dievs man un pasaulei atklāj ne tikai patiesību, kas jau pats par sevi ir ārkārtīgi ietekmējoši manai dzīvei, bet arī to, ka Dievs mīl grēkā kritušo cilvēku, arī tevi un mani, un šīs mīlestības pierādījums ir tas, ka pats Dievs ir nācis Jēzū Kristū, kļuvis par cilvēku, par grēcinieku cietis, miris un augšāmcēlies.
Tātad – saziņa ar Dievu
Grūtākais laikam jau ir tas, ka ne tev, nedz man nav Dieva tālruņa numura vai pasta adreses. Tomēr ar Dievu var sazināties – to zinām no Bībeles, par to runā daudzi cilvēki ne tikai vēsturē, bet arī šodien. Piemēram, daudzi musulmaņi šodien savu pāriešanu kristīgajā ticībā pamato ar to, ka viņiem ir atklājies Jēzus Kristus.
Ja šāda saziņa ir iespējama, tad tomēr paliek jautājums, vai tas tiešām ir katru reizi Dievs, kas tā sazinās? Un atbilde uz šādu jautājumu nav tālu jāmeklē – nē. Arī tas ir skaidri teikts Bībelē, ka reizēm pret Dievu esošie, protams nesalīdzināmi vājākie, bet par cilvēku tomēr gudrākie un spēcīgākie grēcīgās radības pārstāvji var cilvēku maldināt. Un šādiem pārbaudījumiem ir tikai viens uzticamības kritērijs – atkal jau tā pati Bībele, kā sapņa vai citas atklāsmes saturs atbilst jau pārbaudītajam un apstiprinātajam. Turklāt reizēm izvērtējumu var veikt vien ilgākā laikā, jo mēs esam ierobežoti, varam konkrētajā brīdī kaut ko nesaprast un palaist garām, un, ja esam vieni paši, bez citiem kristiešiem, tad varam vēl vairāk kaut ko nesaprast un palaist garām.
Tad nu tas, kas grēciniekam paliek kā pamats sarunai ar Dievu, ir Bībele, un ļoti noderīgi ir tai uzticīgu kristiešu sadraudze.
Bībele liecina par to, ka Dievs runā uz cilvēkiem
Tad nu šī sadaļa šķiet nosegta. Tikai nelielu mulsumu var radīt trīsdaļīgums šajā Dieva atklātajā sarunā. Dieva runātais Bībelē var tikt strukturēts šādi: pirmais, kas bija svarīgs vienīgi tur un tad, kad tika sacītas; otrās lietas, kurām bija nozīme tieši tajā laikā, bet arī cita, citos laikos noderīga nozīme; un visbeidzot – Dievs min lietas, kuras ir pārlaicīgas, kā toreiz, tā arī tagad, proti, noder visiem laikiem un visām vietām.
Tomēr saruna nav tikai monologs, un arī saruna ar Dievu tāda nav. Arī mēs varam un mums pat vajag runāt ar Dievu. Un te būtu trīs galvenie apsvērumi, kā un ko runāt ar Dievu, un pārliecība, ka esam sadzirdēti un uzklausīti. Jā, esam uzklausīti, ne tikai sadzirdēti, jo Dievs mīl grēcinieku, tāpēc cilvēku vārdi neslīd Dieva ausīm garām bezjēdzīgi, bet paliek Dieva sirdī. Tā ir pirmā un galvenā lieta, ko katrs cilvēks var droši ņemt vērā – Dievam cilvēku lūgšanas navbez nozīmes. Turklāt, kad cilvēkā vairs nav fiziskā spēka un iespēju darīt ko tieši un praktiski, tad lūgšana ir daudz nozīmīgāks pienesums viņam pašam un viņa apkārtnei.
Kā var runāt ar Dievu?
Cilvēciski domājot, runāt ar visa valdnieku nozīmē krietni saņemties. Mēs taču neesam pavirši vai neuzmanīgi, kad runājam ar šķietami parastiem, bet mūsu dzīvi tomēr gana ietekmējošiem ļaudīm, piemēram, policistu, kas mūs apturējis uz ceļa, dakteri, kura rokās ir mūsu ārstēšana, vai nodokļu inspektoru, kurš pārskata mūsu ienākumu deklarāciju. Visi šie cilvēki pat pie mums vislabvēlīgākā noskaņojuma var pamanīt ko tādu, kas mums nepatiks, mūs var nelāgi ietekmēt. Tāpēc ar viņiem esam uzmanīgi. Vai tāpat ir ar Dievu?
Lai arī Dievs patiešām zina labāk par policistu, cik un kā mums nav sanācis pareizi braukt, kā mūs vislabāk ārstēt un kā tad mums iet nodokļu lietās, Dievs, kas mūs mīl, ir gatavs pieņemt mūs arvien. Viņš ir ar mieru uzklausīt mūsu skaistās un izvērstās lūgšanas un arī saraustītu murmināšanu. Bībele saka, ka Svētais Gars pat reizēm lūdz mūsu vietā, ko un kā mums vajag. Tas viss ir, lai iedrošinātu runāt ar Dievu, lūgt viņu arvien.
Ko runāt ar Dievu?
Liktos, ka, ja jau Dievs visu zina, tad nav nemaz jātērē laiks – ne Dieva, ne arī mūsējais. Tomēr Dievam ir svarīgi ne tikai zināt, ko un kā mums vajag, bet arī tas, ka mēs sarunājamies ar viņu par tām lietām, kuras mums liekas, ka mums vajag. Te īstenībā ir viena gana iepriecinoša lieta, jo Dievs zina, ko mums patiesi vajag, tāpēc ir brīži, kad runājam ar Dievu par lietām, kuras mums liekas vajadzīgas, bet Dievs dod lietas, kuras mums patiesi vajag. Āķis ir tas, ka ne vienmēr mums tas patīk, jo mums labpatiktu būt Dieva padomdevējiem. Tomēr Dievs tiek galā pats tīri labi, to gan mums vajadzētu atstāt Dieva ziņā un paļauties. Lai pie tā mūs allaž mudina palikt mūsu ierobežotības apziņa.
Tātad Dievs ne tikai dzird, bet arī uzklausa pasaulē, kurā ir tik daudz nepilnību un problēmu. Dodot nevis pēc burta, bet pēc būtības, bieži nedodot to, ko gribam, kad tas mums nav vajadzīgs un ir pat kaitīgs.
Tik daudz par Dievu, ar kuru var runāt par visu, kas uz sirds, kurš turklāt dzird un uzklausa, kaut arī ir visa radītājs un visspēcīgs. Un tomēr – ir vēl kas svarīgs te piebilstams, bet par to jau nākamajā rakstā.
