Labas skolas to zina un audzēkni nepalaiž pilnīgi savā vaļā pat brīvlaikā, dodot vasarai lasāmo vai treniņu minimumu. Uz ko līdzīgu tiecoties, šoreiz dalīšos ar pārdomām par vēsturi, kas var ne vien mocīt, bet vasaras svelmē pat atveldzēt.
Vēstures nemīlestība rodas no apburtā loka, kas sākas ar skolotāju arvien atgādināto par skolēnu vidējo vēstures zināšanu katastrofālo stāvokli un turpinās ar sabiedrībā kopumā zemo izpratni par vēsturi, reti kad pārsniedzot skolā apgūtos faktus un pārējo smeļot no nereti līdz nepazīšanai izkropļotās vēstures masu kultūrā. Tas baiļu un nepatikas pret vēsturi loku bez apstājas dzen un griež, bet kaut kas veldzējošs un iepriecinošs nav nemaz tik tāls un neaizsniedzams.
Spirdzinoša veldze caur vēdlodziņu
Augustā aprit 35 gadi kopš Padomju Savienības neveiksmīgā augusta puča – pēdējās agonijas centienos pagriezt laika ratu atpakaļ uz veco, vismaz Brežņeva laika, stagnāciju –, ar kura izgāšanos atguvām savu valstisko neatkarību.
Šī gadadiena skaidri parāda divas lietas.
Pirmā, šodien aktuālākā, par augusta puča nozīmi Latvijas valsts neatkarības atgūšanā – cik daudzi to atceras, par to ir mācījušies? Minu, ka vidējā vecuma pārstāvji vēl kaut ko zinās. Viņi piedzīvoja to sabiedrības nesalīdzināmi lielāko politiskās iesaistes laiku. Vai jaunā paaudze ar pateicību un lepnumu to no saviem vecākiem un vecvecākiem ir saņēmusi un pārņēmusi? Izskatās, ka nav, un par to nedaudz tālāk.
Otrā ir saistīta ar faktu, ka mūsu valsts neatkarības atgūšana nebija pašsaprotama, viegla vai vienkārša. Katru okupācijas mirkli Komunistiskā partija un padomijā valdošā krieviskošanas mašinērija veltīja mūsu vēstures kropļošanai un visiem iespējamiem līdzekļiem apspieda patiesības pieejamību un izplatīšanos. Jau no vismazākajām klasēm bērnus ideoloģiski apstrādāja, un tos, kas izrādīja, ka zina kaut ko neatļautu, spieda pašus un vērsās pret vecākiem. Pietiekami maz ģimeņu mājās uzdrošinājās bērniem kaut ko stāstīt par mūsu valsts brīvību, par tās barbarisko atņemšanu un brīvības cīnītāju vajāšanām.
Varētu teikt, ka okupācijas režīma laikā izaugušās paaudzes tikai pa mazu vēdlodziņu, līdz galam nenoslēpjama kā Brīvības piemineklis, varēja saņemt patiesību, kas sūcās cauri virtuves sarunām un pusatļautām grāmatām.
Tas izrādījās pietiekami, lai, tiklīdz radās mazākā iespēja, mūsu tauta lēnām un pakāpeniski sāktu atgūt tai atņemto brīvību. 1991. gada augustā vecā režīma pārstāvji vēlējās ar puču visām brīvībām pārvilkt svītru, un tobrīd likās, ka ir zaudēts tik daudz, varbūt pat viss. Tomēr Dievam bija cits plāns, un mēs atguvām neatkarību.
Brīvības atgūšana nebūtu iespējama bez šīs kaut minimālās vēstures apziņas un atmiņas spirdzinošās vēsmas, kas spraucās cauri kaut tikai caur šo vēstures “vēdlodziņu”.
Paši virinām vēstures vēdlodziņu
Atgriežoties pie iepriekš minētā, ka šodienas jaunieši arvien mazāk zina vēsturi, pat par tik neseniem personīgas pašuzupurēšanās un tautas un valsts atjaunotnes panākumiem, kādi ir saistīti ar neatkarības atgūšanu... Kāpēc?
Vai ir pamats vainot visu veidu ekrānus? Jā, pārlieka sēdēšana tajos deģenerē, it īpaši bērnu un jauniešu vēl nenostirpinājušos izziņu un attīstību. Turklāt bērnam reiz iedotu vienalga kādu ekrānu atņemt ir ļoti grūti. Mums, cilvēkiem, ekrānos pieejamā izklaide, arī maskēta par ko vajadzīgu, tik ļoti ievelk, tik ļoti veicina atkarību.
Vai ir pamats vainot skolotājus par nepietiekami izdarītu darbu? Pat piekrītot, ka ir skolotāji “atstrādātāji” bez iedvesmas un pašaizliedzības, nepievienošos nepamatotiem skolotāju nopēlējiem. Arī viņi ir tikai cilvēki, turklāt arī apmācību sistēma prasa pilnveidi, bet tas jau ir cits stāsts. Tomēr galvenais nepiekrišanas iemesls ir cits – vēstures mācīšanas pamatslogs nav uzliekams skolotājam, kuram gan jābūt sava amata meistaram; galvenā atbildība ir uz pašu vecāku, uz ģimenes pleciem. Kamēr vecāki paši ir iegrimuši visādu veidu ekrānos, nevar ko pārmest skolotājam.
Kāds tad būtu vecāku iesaistes minimums? Vēstures izziņa sākas ar kaut pavisam vienkāršu, kaut vai ar dalību svētku un svinamo dienu atzīmēšanā. Arī ar to jau būs padarīts milzu darbs. Jaunajai paaudzei jāredz un jāpiedzīvo vēstures nopietnība savā ģimenē, lai tā būtu ne tikai cipari un uzvārdi, bet katra viena vēsture. Kaut vai ar to pašu augusta puča izgāšanās pieminējumu. Kāds no ģimenes būs bijis to notikumu informācijas plūsmas patērētājs – kā Rīgu pārņēma padomju režīma spēki, kā atkal atjaunojās atmodā atmestā propagandas žurnālistu darbība… Tās ir lietas, kuras nav tālas vai teorētiskas, bet ar konkrētiem notikumiem ir skārušas konkrētus ģimenes locekļus.
Solis uz priekšu, ko ģimenē var darīt vēstures labā ar nelieliem laika un citiem ieguldījumiem, ir kopā meklēt un pārskatīt kaut vai savu senču vēsturi – no kurienes viņi nākuši, kas toreiz bija viņu svarīgā ikdiena. Kāds no viņiem gan jau bija izsūtīts vai piedalījās karā, kāds no viņiem strādāja starpkaru rūpnīcā “VEF” vai rāvās jansaimniecībā un tā tālāk. Šīs mazās lietiņas ved pie daudz lielākām un nozīmīgākām, un tā – soli pa solim – vēsture atslēdzas un kļūst par manu, par katra viena vēsturi, kurā ir tik daudz kā interesanta un aizraujoša! Un tas var kļūt par ko atveldzējošu.
Par nesmukumiem vēsturē
Te gan jāmin lieta, kam jābūt gatavam, nedaudz vairāk ieskatoties vēsturē, – patiesība ne vienmēr būs skaista un jauka. Kādam vectēvs vai vecvectēvs bijis istrebiķeļs, kas čekas rindās apkaroja Latvijas brīvības cīnītājus. Kādam vecmamma vai vecvecmamma kara laikā būs sadzīvojusi bērnu, manu senci (cerams, no “labā”, nevis “sliktā”). Ko darīt tad?
Šo jautājumu ieskicēšu ar šodien mūs tieši vairs neskarošu tematu – 1905. gada revolūciju, kas kaut klātesoša ne vienā vien ielu nosaukumā un pat piemineklī nu jau neskar mūsu tiešos senčus un pēc neatkarības atgūšanas maz risināta, ir palikusi tādā kā noklusējuma līmenī. Pārspīlēti romantisks latviskais skatījums šo revolūciju traktēja kā brīvības cīņu pret baroniem, komunistiskā interpretācijā – kā cīņu pret valdošo šķiru.
Neviena no šīm abām interpretācijām vairs neder, jo pārspīlēti latviskais skatījums ignorē faktu, ka teju nevienam latvietim līdz pat 1917. gadam Latvijas brīvība pat sapņos nerādījās, par to nevarēja cīnīties. Savukārt sociālistiskā revolūcija nesa tikai sāpes un šķelšanos ne tikai starp latviešiem un vāciešiem, bet arī pašu latviešu starpā, jo naids un savstarpējā slepkavošana neko labu nevarēja nest.
1905. gada revolūcija ir tikai viens no jautājumiem, kas stāv rindā, lai to, nekropļojot vēsturi, saprastu mūsu tautai un valstij vislabāk.
Tādā veidā pat nepatīkamais kaut ko parāda, kaut ko māca.
Tik daudz par vēsturi, kuru paši varam vērst par spirgtu vēsmu vasaras svelmē, bet kas paliks nepazīstama un sasmakusi, ja to arvien velsim uz skolotāju pleciem vai kā strausi bāzīsim galvu ekrānos. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanai nozīmīgā 1991. gada augusta puča pagājušie 35 gadi mums atgādina vismaz divas lietas: par vēstures apziņu, kura mums palīdzēja atjaunot neatkarību, un par to, ka mēs varam un mums vajag to nodot tālāk mūsu bērniem.
Tas nav nedz tik tālu, nedz neiespējami, nedz arī tik neaktuāli – meklēt savu vēsturi, savas tautas un valsts vēsturi, arī caur faktos balstītu interesanto un neglaimojošo. Un vissvarīgāk – tas mums sniedz patiesu atspirdzinājumu arī karstā vasaras svelmē.
