Vīrietis raksta, ka sākotnēji neesot vēlējies publiski par piedzīvoto runāt. Tomēr, redzot, ka vējš nav rimies un bangojoša jūra joprojām vilina cilvēkus doties ūdenī, viņš nolēmis pastāstīt savu pieredzi. Iespējams, kādam šis brīdinājums var palīdzēt laikus apstāties.
Norberts atzīst, ka pagājušo sestdienu tagad var saukt par savu “jauno dzimšanas dienu”. Viņš ir peldējis gan okeānā, gan Vidusjūrā, kur viļņi met cilvēku atpakaļ krastā, taču nebija gaidījis, ka tieši tepat – Rīgas jūras līcī – nonāks situācijā, kurā sāks domāt par savas dzīves pēdējām minūtēm.
Tajā vakarā viņš jūrā gājis piesardzīgi. Apkārt bijuši lietus mākoņi, pūtis vējš, viļņi bijuši spēcīgi, taču viņš neesot plānojis darīt neko pārgalvīgu. Viņa doma bijusi vienkārša – neiet dziļāk par vietu, kur vēl var droši nostāvēt kājās.
Tad viņš pagriezies pret krastu, kas Garciemā šķitis pavisam tuvu, un nolēmis vien uz īsu brīdi ielēkt viļņos un papeldēt. Tās bijušas aptuveni desmit sekundes, taču ar tām pieticis, lai situācija mainītos.
“Šo 10 sekunžu laikā biju ar viļņiem ienests dziļāk jūrā,” viņš raksta.
Kad Norberts sapratis, ka, peldot uz krastu, tas netuvojas, sākusies īsta cīņa ar viļņiem. Viņš centies saglabāt mieru un netērēt spēkus lieki, tomēr viļņi gāzušies pāri galvai, elpa kļuvusi arvien īsāka, bet nogurums – arvien lielāks.
Krasts bijis tuvu, taču zemi ar kājām sataustīt nav izdevies. Sāļais ūdens jau bijis norīts par daudz, un vīrietis atzīst – tajā brīdī prātā ienākušas ļoti konkrētas domas. Viņš domājis par smiltīs atstātajām biksēm, par ģimeni, par tuviniekiem un par to, ka viņa stāsts nedrīkst beigties šādi.
Viņš pieļauj, ka pārdomām un spēkiem bija palikušas vairs tikai viena vai divas minūtes. Tomēr viņu nepameta iekšējs miers un pārliecība, ka tās nav beigas. Tad viņš izdarīja vēl vienu pēdējo izrāvienu.
Kāja pieskārās zemei.
Ar atlikušajiem spēkiem viņš ticis krastā un pēc tam streipuļojis uz automašīnu. Norberts piebilst, ka līdzīgu scenāriju tajā pašā laikā piedzīvojuši arī divi viņa draugi un kolēģi. Arī viņiem tas bijis eksistenciāls mirklis, taču, par laimi, visiem viss beidzies veiksmīgi.
Savu izglābšanos vīrietis apraksta arī kā ļoti personisku garīgu pieredzi. Viņš raksta, ka noliec galvu sava sargeņģeļa priekšā un pateicas Dievam. Nākamajā rītā, atverot Bībeli telefonā, viņš izlasījis vārdus no Lūkas evaņģēlija: “Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis dēļ zaudēs, tas to izglābs.”
Svētdienas rītā viņš kopā ar ģimeni devies uz baznīcu Vecrīgā. Neilgi pirms ieiešanas dievnamā starp vēja norautām dzeltenīgām koku lapām viņš pamanījis 50 eiro banknoti. Šo notikumu viņš uztvēris kā vēl vienu zīmi un atgādinājumu par pateicību.
Noslēgumā Norberts vēršas pie visiem, kuriem patīk bangojoša jūra, vējš, viļņi un “nevainīga” plunčāšanās pie ezera, upes vai jūras. Viņš aicina būt ārkārtīgi piesardzīgiem un nepārvērtēt savus spēkus.
Viņa galvenais brīdinājums ir vienkāršs: viļņos nevajag mēģināt peldēt, pat ja šķiet, ka krasts ir tuvu. Tāpat viņš aicina nezaudēt saskari ar zemi, ja vien cilvēks nav ļoti pieredzējis peldētājs, kurš saprot straumes, atvarus un jūras spēku.
Šis stāsts vēlreiz atgādina – jūra nav bīstama tikai tad, kad tā izskatās draudīga. Reizēm pietiek ar dažām sekundēm, vienu nepareizu kustību un pārliecību, ka “es taču māku peldēt”, lai mierīga atpūta pārvērstos cīņā par dzīvību.
