Taču pirms neilga laika kāds man tuvs cilvēks teica: «Uzaicini uz interviju Larisu Mercu! Viņa ir medmāsiņa ar lielo burtu, viņa vienmēr pie cilvēkiem iet ar lielu uzmanību un mīļumu – iepazīstina ar sevi, izturas ar cieņu.» Tātad arī medicīna! «Un viņa ir tik šarmanta, ar oriģinālu stilu, ka ir ko acis pamielot. Ak jā, arī kosmetoloģiju ir mācījusies. Un viņai visi dod vismaz desmit gadus mazāk...» – tā man Laru slavēja viņas kādreizējā kolēģe, līdz es sapratu, ka gribu aprunāties un izzināt šīs šarmantās medmāsas spēka un harizmas noslēpumu, dzirdēt viņas stāstu. Un viņas stāsts atklāja vairāk, nekā biju gatavojusies dzirdēt. Sāpes, pēc kurām cilvēks vairs nav gluži tas pats. Tās neaizmirstas, bet, tiekot tām pāri, viņš ir iemantojis tādu spēku, dziļumu un saprašanu, kāda nenāk vienkārši tāpat.
Sarunas laikā Lara mani bieži uzrunāja vārdā (savādi, bet tā tomēr nav ierasta prakse), un es sajutu to cieņu un siltumu, ko viņa tik dāsni dāvā gan pacientiem, gan visiem, kas nokļūst viņas tuvumā.
– Jūs esat daudzpusīga un spilgta, rodas iespaids, ka ļoti daudz paspējat. Kur jūs ņemat tik daudz jaudas?
– Absolūta mana pārliecība ir – jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk viņš var izdarīt. Es varu teikt, Ieva, ka esmu laimīgs cilvēks – daru to, kas man patīk, turklāt saņemu par to algu. Es neko nedaru pāri saviem spēkiem. Jā, es piekūstu, bet man nav grūti. Man vajag to svētdienas dienu, kad es guļu vai kaut ko daru pa māju, bet nesatieku nevienu. Tad es droši vien atkal akumulēju savu iekšējo enerģiju.
Pamatu pamatos es esmu medmāsa. Tā es jūtos. Man pret cilvēkiem ir mātišķas jūtas.
– Lasīju intervijā, ka saucat sevi par žēlsirdīgo māsu...
– Jā, es mīlu cilvēkus, un man nekad nav riebīgi. Pēdējā laikā ir diezgan daudz cilvēku ar demenci. Un tad uz mirkli tu it kā pat ne dusmojies, bet padomā: nu kā?! Taču uzreiz saproti, ka viņš vienkārši nevar citādāk, viņš redz to pasauli tā, kā viņš redz, un tur nav nekā personīga. Un tajā momentā ārkārtīgi palīdz teātris. Es ieslēdzu kādu no saviem tēliem, un tas ļauj man neuztvert to personīgi. Jo visa tā neapmierinātība, pat agresija brīžiem, jau nav pret mani, tā ir pret šo manu tēlu. Nu, piemēram, viena astoņdesmitgadīga kundzīte ar demenci. Es viņai jautāju: «Kā jūs jūtaties?» Viņa man saka: «Brīnišķīgi. Es šogad absolvēju Rīgas Tehnisko universitāti.» Un es saku: «Apsveicu! Kā es priecājos, ka jūs paveicāt tik smagu darbu!» Tā es ieeju tajā viņas pasaulē.
– Tātad slimnīcā jums noder kādi drāmas elementi. Mūsdienās mentālās veselības aprūpē arvien aktuālāka kļūst drāmas terapija. No otras puses – vai arī jūsu aktieri teātrī caur savu lomu izspēli nepiedzīvo kādu atbrīvošanos, dziedināšanos, ko terapeitisku? Satikšanos ar kādu savu iekšējo daļu, kuru viņi neapzinājās vai baidījās izpaust?
–Man ārkārtīgi gribētos, lai tā arī ir. Jo tēli ir ļoti dažādi un uz skatuves cilvēks var izspēlēt to, kas viņā ir sakrājies un ko viņš ikdienā neuzdrīkstas pateikt. Kad mēs sākam lasīt jaunu lugu, es arī vēršu uzmanību uz to, ka visi tēli nav tikai pozitīvi. Vienlaikus es aicinu aktieri atrast šajā tēlā kaut ko labu, jo neba viņš jau piedzima tāds – viņš tāds kļuva kādu iemeslu dēļ. Mēģini viņu saprast. Un tā mēs to šķetinām...
– Tā jau sanāk ne tikai kā iekšējā dziedināšanās, bet tāda kā dzīves izzināšana, cilvēka būtības pētīšana.
–Jā. Katram no mums ir kāda sava sāpe. Nemēdz būt citādāk. Nu, var jau būt, ka ir kāds likteņa lolots un lutināts izņēmums, bet parasti tomēr katram ir kāds pārdzīvojums. Šo pārdzīvojumu vajadzētu pieņemt – sak, tajā brīdī citādi nevarēja – un iet tālāk. Ja cilvēks paliks ar savu sāpi, priecāties par dzīvi būs grūti. Cilvēks kļūst grūts arī visiem apkārtējiem. Un, ja teātris šeit var palīdzēt, tas ir brīnišķīgi.
– Kā sākās «Volatus»? Vai bijāt arī pie tā dzimšanas?
– Atkal jau mana pārliecība – aiz laimes cilvēki neko nerada. Viņi dzīvo laimīgi, un viņiem viss ir forši. Viņiem neko nevajag.
Divdesmit gadu vecumā pakārās mans vidējais dēls. Tā bija traģēdija. Tagad es par to mierīgi runāju, jo varbūt tas kādam palīdzēs, bet tad es biju vienkārši nelaimes kalngals. Līdz vienā brīdī es sapratu, ka no manis sāk izvairīties pat vīrs un mani divi dēli, jo... es to vien darīju, kā raudāju. Man bija viss slikti. Un tad es sapratu, ka kaut kas lietas labā ir jādara. Man ienāca prātā tāda gaiša doma: man taču bija divdesmit gadi laimes, man bija mans bērns. Cik cilvēku vispār nekad nav baudījuši neko no tā?
– Jūs sākāt koncentrēties uz labo, kas bijis, nevis uz zaudējumu...
– Jā. Viņš izdarīja pašnāvību, un es sapratu, ka tā bija viņa izvēle un ka man ir jāpieņem viņa izvēle.
– Cik ilgam laikam bija jāpaiet, lai jūs spētu uz to paskatīties šādi?
– Tie bija kādi divi gadi...
Es dzīvoju Rubenē, tas bija pirms vienpadsmit, divpadsmit gadiem. Bija Rubenes ciema svētki. Mēs, vietējie iedzīvotāji, izdomājām, ka sanāksim kopā un kaut ko iestudēsim. Zilākalnā bija tāda Inese, kura tur vadīja savu teātra pulciņu, un mēs vērsāmies pie viņas pēc padoma. Viņa ar mums iestudēja kādus skečus, un mums ļoti patika. Sapratām, ka gribam turpināt. Bet ir viena bēda – amatierteātriem repertuārs ir diezgan ierobežots. Es neko nesaku, katram ir sava tablete, bet man gribējās kaut ko... nu, kaut ko nedaudz sarežģītāku varbūt.
Lūk, un tad šīs lugas – tā bija mana pasaule, kur es varēju glābties. Es izdomāju tēlus, tie sāka dzimt manā galvā, un man bija jāpieraksta. Es vienmēr līdzi ņēmu papīru un pildspalvu… Es vēl tagad rakstu uz papīra, jo, kad kaut kas jauns sākas, man ir jāpieraksta. Iespējams, tā pat ir sava veida patoloģija.
– Tad tā ir viena lieliska patoloģija, kas daudzus priecē...
– Tas ļāva man izdzīvot... Un tad, uzrakstot lugu, es sapratu, ka es pati vislabāk gribētu to iestudēt. Tā mēs sākām paši. Neko mēs nemācējām, neko mēs nezinājām. Latvijā bija tāds projekts «Šekspīrs satiekas ar Blaumani», un tur brauca korifeji no visas pasaules ar amatierteātra pieredzi. Mēs tur kopīgi darbojāmies, tā bija ļoti vērtīga pieredze.
– Jūs jau sākat atbildēt uz manu nākamo jautājumu – kādēļ «Volatus» tiek saukts par laikmetīgo teātri, kaut tīri tehniski tas ir klasificējams kā amatierteātris?
– Mēs neiestudējam klasiku. Es vispār nemaz negribētu saukt sevi par režisori, jo mēs esam līdzīgi domājošu cilvēku kompānija, kas kaut ko veido. Es saprotu, cik ārkārtīgi grūts darbs ir profesionālajiem režisoriem un aktieriem, ka viņiem visa iekša tiek izgriezta uz āru, lai dabūtu rezultātu. Mēs tik ļoti nevaram. Es uzskatu, ka amatierteātrim primārais ir sociālais mērķis. Es arī negribētu salīdzināt kvalitātes. Mani interesē tikai un vienīgi attiecības starp sievieti un vīrieti. Visas mūsu izrādes ir par mīlestību. Tas, manuprāt, visu aptver.
– Kā un kur notiek «Volatus»mēģinājumi? Kā šobrīd teātrim klājas?
– Mēs esam deviņpadsmit cilvēki. Tas ir daudz. Tā kā aktieri ir dažādu vecumu, ir vieglāk strukturēt, vieglāk piemeklēt katrai lomai aktieri. Un jaunieši mums ir progresīvi domājoši, nodibināja biedrību. Tas mums ļauj tirgot biļetes, lai varētu iegādāties kādu atribūtiku, tērpus, dekorācijas. Piemēram, izrādē «Dejas valdzinājums» mums ir zirgi, bet tos zirgus mums par velti neviens nedod.
Vaidavas Kultūras un amatniecības centra telpas ir mūsu mājas. Mēģinājumi ir otrdienās. Bet pirms pirmizrādēm mēs laiku neskaitām, darbojamies tā, kā vajag. 19. jūnijā mums bija izrāde «Dejas valdzinājums», ko pa vasaru spēlēsim, bet uz rudeni mums top «Kauns».
– Par ko ir «Kauns»?
– Sieviete pēc piecdesmit iemīlas jaunā vīrietī (tas ir manas labas paziņas dzīves stāsts), un sievietei ir jau pieaugušas meitas, kuras izrāda attieksmi pret to. Tur ir tāds kontrasts starp to, cik skaisti sieviete visu iztēlojas, un starp to, kā tas izskatās, kad draudzene skaļi komentē šīs attiecības. Viņai ir kauns. Un sabiedrības attieksme… Ja veci vīrieši ar jaunām sievietēm satiekas un precas, tas tā kā pieņemamāk šķiet, bet, ja sieviete gados un jauneklis… Tur jau arī pašas sievietes kļūst nosodošas.
Un katrā no lugām ir daļa no manis. Mans vīrs dzīvo Vācijā. Viņam ir sešdesmit divi gadi, man piecdesmit septiņi. Es aizbraucu pie viņa uz Vāciju un viņa gultā atradu garus sievietes matus. Nu ko?! Ņēmu un pilnībā pārstrādāju vienu no savām lugām, un tapa luga «Rūgts!». Un mēs ar vīru vēl joprojām esam kopā, jo es viņu mīlu. Manuprāt, mīlēt cilvēku ir mācēt piedot un pieņemt viņu, kāds viņš ir. Bet iemīloties mēs bieži šo cilvēku izdomājam un tad mīlam to tēlu, ko paši esam radījuši.
Pusgadu es ar viņu vispār nekomunicēju, jo man vajadzēja parādīt viņam savu raksturu. Toreiz domāju: man tā gribējās, ka mēs vecumdienās varētu pastaigāties, viens otram turoties pie rokas, un tā tagad nebūs... Bet viņš man sūtīja rožu pušķus un atzīšanos mīlestībā. Savu vainu gan viņš neatzina. Bet man vajadzēja tikt galā pašai ar sevi, jo šajā gadījumā tikai manai attieksmei ir nozīme. Tajā laikā biju pievērsusies pareizticībai, braucu pie mācītāja, un viņš man jautāja: «Vai tu jūti no vīra necieņu vai vardarbību?» – «Nē.» – «Vai viņš nerūpējas par tevi?» – «Viņš rūpējas.» Un es sapratu, ka varu ar to sadzīvot. Vai esmu to aizmirsusi? Nē. Vai atgādinu to viņam? Nē. Es sapratu, ka pēc dēla nāves neviens vairs mani nespēj sāpināt tik ļoti, lai es ļoti ciestu.
– Man patīk to dzirdēt – kad teicāt, ka mīlat viņu. Šajā pasaulē arvien neskaidrāks kļūst mīlestības koncepts. Bet kā jūs sadzīvojat ar attālumu – vēl joprojām katrs savā valstī?
– Mēs braucam ciemos viens pie otra. Esam tādā vecumā, kad seksa nozīme priekš mums ir pārspīlēta. Vismaz man.
– Ja drīkstu izteikt komplimentu, jūs tiešām esat ļoti skaista sieviete. Vai neesat sapņojusi kļūt par profesionālu aktrisi?
– Vispār agrā bērnībā es gribēju būt aktrise. Bet... mana mamma ļoti slimoja. Viņai bija miastēnija. Tas ir muskuļu vājums. Viņa bija vizuāli skaista, ziedoša sieviete, bet viņai vienkārši nebija spēka. Viņa varēja iet un nokrist no nespēka. Nevarēja parunāt. Padomju laikos medicīna bija drastiskāka, un krietnu laiku viņu uzskatīja par simulanti, līdz atklāja diagnozi. Man kā bērnam nācās ļoti agri pieaugt. Atceros, ka jau no kādu piecu gadu vecuma man bija mammai jāpalīdz saimnieciskos darbos, piemēram, mazgāt veļu. Un tā man nāca tā medicīna – jau no tiem laikiem, kad vajadzēja rūpēties un aprūpēt.
– Līdzīgi, kā teicāt, ka ne jau no laimīgas dzīves kāds kaut ko rada, tā šajā gadījumā varētu pārfrāzēt – ne jau no vieglas dzīves izaug tik stipras personības kā jūs. Bet vēl par teātri... Ja skatāmies profesionālos teātrus un amatierteātrus un tomēr salīdzinām, profesionālo teātru izrādes ir kļuvušas par milzīgiem daudzslāņainiem daudznozaru mākslas darbiem. Ja skatāmies kaut vai divdesmit gadus senā pagātnē, tur nebija tik lielas atšķirības starp amatierteātriem un profesionālajiem teātriem, tikai finansējums, bet šobrīd, šķiet, tieši amatierteātri nes to tīro, sirsnīgo teātra ideju, kurā nav nekā samākslota un nekā lieka, jo... nu nav jau arī liekas naudas un laika to īstenot un ap sevi apaudzēt, un tad paliek tikai tā tīrā teātra esence.
– Jaunajiem ir jāizpaužas. Jaunajiem režisoriem ir jāizpaužas. Jaunā paaudze ir ļoti atšķirīga. Klasiskais teātris ar skaistām dekorācijām, skaistiem tērpiem ir nolikts malā. Bet mums vēl kādreiz gribas to...Mūsdienu izrādes liek domāt. Un kādreiz ir labi, ka tā, bet kādreiz gribas atnākt un vienkārši paskatīties.
– Kad skatāties teātra izrādi, jūs droši vien nevarat savu profesionālo vērtēšanu izslēgt?
– Es skatos un domāju, ko mēs varētu no tā pamācīties. Arī, kad aizeju uz amatierteātri. Saprotiet, amatierteātru režisori – viņi taču ir mācījušies. Es pat neesmu mācījusies, es eju, lai mācītos.
– Rakstot lugas, jūs savā ziņā darbojaties rakstniecībā. Ko jums pašai patīk lasīt?
– Man patīk detektīvi. Ja skatos filmas, tad arī tikai detektīvus. Un vēl man patīk krievu klasiskā literatūra, ja to vispār tagad drīkst teikt...
Es vispār esmu krieviete. Manas mammas mamma bija ebrejiete, kura apprecējās ar krievu vīrieti. Tēva mamma bija latviete, kura arī apprecēja krievu, ar ko viņas izpelnījās savu ģimeņu noraidījumu. Un to gan es varu pateikt visiem krievvalodīgajiem: dzīvojot Latvijā, mums ir jāzina latviešu valoda. Un vispār – jo vairāk valodu cilvēks zina, jo bagātāks viņš ir. Es uzskatu, ka būtu jāatšķir Krievijas valdība no krievu tautības cilvēkiem un krievu kultūras.
– Jūs strādājat ķirurģijas nodaļā – tur ir daudz asiņu, daudz brūču, daudz traumu un visa kā. Kādu medicīnisko manipulāciju jums visvairāk patīk vai padodas veikt un kādu ļoti nepatīk?
– Tās manipulācijas, ko veicam, pacientam nekad nav īsti patīkamas. Es vienkārši daru visu, kas tajā brīdī ir nepieciešams. Es sāku ar to, ka iepazīstos ar pacientu, – tas faktiski ir visforšākais brīdis. Es esmu taktils cilvēks. Vienmēr sniedzu roku [to sakot, Larisa abās savās siltajās plaukstās satver manu roku, – I.V.]. Un veci cilvēki, it īpaši, ja viņiem ir demence, var būt dezorientēti, bet, kad es mierīgā balsī saku: «Es būšu jūsu medmāsa,» – un paņemu cilvēka roku un noglaudu to, cilvēks nomierinās, un tad veidojas kontakts. «Kā jūs jūtaties?» Un cilvēks sāk stāstīt. Tas man ir vissvarīgākais.
– Cik labi, ka medmāsa ir taktils cilvēks! Kāds ir jūs darbalaiks nedēļas griezumā?
– Piecas dienas nedēļā esmu medmāsa Kocēnu bērnudārzā, sestdienās man ir diennakts dežūra Vidzemes slimnīcā, otrdienu, ceturtdienu un piektdienu vakarā esmu teātra pulciņā, un svētdiena man ir brīva
– Jums ir oriģināls, izteiksmīgs stils. Kā jūs pati to raksturotu? Kas ir jūsu krāsas vai motīvi, kādu apģērbu veikalā izvēlaties? Vai jūs savu tēlu veidojat apzināti, vai arī tas vairāk notiek neapzināti?
– Neapzināti. Bet es ļoti labi saprotu, kas nav mans – piemēram, klasika. Man gribas kaut ko tādu brīvāku, neparastāku, tādu boho stilu, un arī tie putni galvā acīmredzot to prasa. Viņi gan man bieži lido kāsī.
– Un kas ir minimums, kam ikdienā jābūt jūsu kosmētikas somiņā?
– Tuša un lūpukrāsa. Bet es nenoliedzu kosmetoloģiju un, piemēram, injekcijas, kas ir izdomātas, – tās ir vienkārši fantastiskas. [Te nu arī atbilde uz manu neizteikto jautājumu, vai skaistās, kuplās lūpas viņai tiešām no dabas, – I.V.] Ar vecumu lūpas tomēr sažūst, un tām ir jāpalīdz nedaudz.
– Vai jūs ar savām kosmetoloģes zināšanām, skatoties uz citām sievietēm, nevērtējat un neredzat visādas kļūdas? Sak, būtu citādāk uzkrāsojusies, būtu smuka sieviete, bet tagad – gatavais ārprāts!
– Kādreiz, kad savas teātra meitenes krāsoju, es viņām pasaku, kas varbūt labāk izskatītos. Un tad es redzu, ka kādreiz ir ieklausījušās. Bet tā… Nē, man nedurasacīs, ka kādai kaut kas nebūtu, kā vajag. Uztveru cilvēku tādu, kāds viņš ir.
– Vai neesat domājusi kļūt par drāmas terapeiti?
– Nē, bet, ja es par kaut ko vēl gribētu kļūt, tad par nāves dūlu. Ir dūlas, kas ir pie bērniņa piedzimšanas, bet es vairāk sastopos ar nāvi. Manai mammītei bija četrdesmit četri gadi, kad viņa nomira. Jauna sieviete... Kad man palika četrdesmit četri, pēc tam četrdesmit pieci, es skaitīju: tagad es jau vienu gadu ilgāk par mammīti dzīvoju, tad divus... Tagad es vairs neskaitu.
Kad cilvēks aiziet, man nav ne baiļu, ne riebuma, manī ir kaut kāds gaišums… Tad es turu cilvēku pie rokas un paijāju... Es nezinu, vai tajā brīdī viņš mani vēl dzird vai saprot, bet man intuitīvi gribas, lai tas cilvēks nav viens, lai viņš jūt, ka esmu viņam blakus. Tad es saku: «Mazliet vēl jāpaciešas, drīz kļūs vieglāk.»
Es sevi uzskatu par laimīgu cilvēku. Man bija mamma, ar kuru mēs bijām labākās draudzenes. Jā, tas nebija ilgi, bet man bija. Un man bija dēls, kurš bija visvairāk manējais no visiem trim – viņš nolasīja no acu skatiena, ja man bija kāda bēda. Viņš neizturēja nelaimīgu mīlestību. Un ar savu vīru esmu laimīga. Un man ir kolēģi un vēl daudz foršu cilvēku, kas ir ap mani. Laime mājo katrā cilvēkā. Neviens nevar mani padarīt laimīgu – tikai es pati.
