Rūtai Ločmelei šogad apritēja apaļi 80, bet Antonam drīz būs 82 gadi. Abi ar prieku piedalās Garkalnes senioru aktivitātēs un šogad senioru skolā plāno apgūt jaunas zināšanas, lai “neatpaliktu no jaunajiem”. Pēdējos 17 bagātā mūža gadus abi nodzīvojuši kopā, līdz beidzot nolēmuši savu savienību apstiprināt arī oficiāli. Kāpēc šāds lēmums pieņemts tieši tagad? Rūta smaidot saka: “Radinieki jau sen bakstīja – Rūta, cik ilgi tu tā dzīvosi nelaulāta? Beigās Antons mani bildināja, un es, protams, neatteicu. Varētu teikt, ka, mēs kārtīgi pārbaudījām, vai deram viens otram. Mūsdienās taču tas ierasts – dzīvot kopā tāpat, bez gredzeniem.”
Antons, kuram drīz gaidāma 82. jubileja, uz to raugās racionāli, bet ar humoru. “Kopdzīvei laulība ir tikai par labu. Lai kā grozītu, tā tomēr ir drošāk un pareizāk. Kad esi oficiāli parakstījies, vismaz ir skaidrs, ka tev jebkurā mirklī nevar parādīt uz durvīm.”
Rūta atklāti atzīst: “Ziniet, sajūta tomēr ir pavisam cita. Es pati pamanīju, ka pret Antonu esmu kļuvusi vēl uzmanīgāka, izturos ar daudz lielāku gādību un siltumu.”
Viņu iepazīšanās pirms 17 gadiem sākusies ar pavisam nejaušu satikšanos Berģu pusē, kad Rūta devusies uz Brīvdabas muzeja gadatirgu. Par šo liktenīgo rudens dienu Rūta atceras: “Draudzene aizgāja uz pilsētas autobusu, bet es kāpu kalnā uz savējo. Pēkšņi pie pieturas no mašīnas izkāpj vīrietis, nāk man klāt un sveicinās. Es atņēmu sveicienu, skatos – seja it kā mazliet pazīstama, taču uzreiz neatminos, kas viņš ir. Viņš man prasa: “Rūta?” Es saku: “Jā.” Izrādās, viņš mani atpazinis, bet es viņu no sākuma ne. Viņš vēl ieteicās, ka braucot uz Baltezera baznīcu. Padomāju – skat kāds reliģiozs cilvēks… Bet vēlāk izrādījās, ka viņam tur darba darīšanas.”
Drīz pēc šīs tikšanās Rūtas mājās notika nelaime – ugunsgrēkā pilnībā nodega ēkas otrais stāvs. Bija nepieciešamas zinoša vīrieša rokas, lai tiktu galā ar sekām. Par to, kā praktiska palīdzība pārauga kopīgā dzīvē, Rūta stāsta: “Man toreiz viņu ļoti vajadzēja, jo māja bija cietusi ugunsgrēkā, bet viņš ir lielisks meistars, īpaši apkures lietās. Vajadzēja kādu kārtīgu kungu, kas palīdzētu visu savest kārtībā. Nu, viņš atnāca palīgā un... kā palīdzēja, tā arī palika pie manis uz visiem laikiem! Es gan viņu nekur speciāli nevilināju, tas notika pats no sevis.” Antons par šo likteņa pavērsienu nosaka: “Tā dzīvē iegrozās – nekad neko nevari paredzēt. Viss sākās no nejaušas satikšanās.”
Klusas, bet svinīgas kāzas
Pati kāzu diena aizritējusi bez liekas ārišķības un svešām acīm, taču ar patiesu cieņu un iekšēju svinīgumu. Lai gan sākotnēji nekādas lielās svinības netika plānotas, svinīgais brīdis izvērties negaidīti sirsnīgs. Rūta atminas: “Mēs sapucējāmies no visas sirds. Es uzvilku skaistu, garu kleitu, apsēju baltu šalli un jutos patiešām svinīgi. Bijām domājuši reģistrēties tepat vietējā pagastā, bet vadītāja apslimusi, un nonācām dzimtsarakstu nodaļā jaunajā “Ulbrokas pērlē”. Nodaļas vadītāja paskatījās uz mums un sacīja: “Lai gan esat atnākuši bez ceremonijas, jūs izskatāties tik skaisti un saposušies, ka es jūs ievedīšu lielajā zālē.” Tā mēs stāvējām pie svinīgā galda, mana vecākā meita Marita mūs atveda, un tas mirklis bija patiesi aizkustinošs. Pēc tam pārbraucām mājās, izvilkām lielo galdu un nosvinējām savējo lokā, bez liekas kņadas.”
Ikdienas darbi atpūtas ritmā
Aiz muguras abiem ir garš darba mūžs. Rūta 33 gadus nostrādājusi Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultātē, vēlāk mēģinājusi atvērt savu kafejnīcu ar baltiem galdautiem un džeza vakariem, bet beigās desmit gadus atdevusi bērnudārza mazuļiem. Antons bijis prasmīgs elektriķis, brigadieris un katlumājas meistars fabrikā “Tekstilija”, kur reiz tapuši labākie Latvijas audumi. Tagad viņu dienas aizrit pavisam citā plūdumā, kur nav vietas steigai, bet laika tik un tā mēdz pietrūkt. “Kopš esmu pensijā, dzīvot ir kļuvis neticami mierīgi un labi. No rītiem nesteidzamies – paguļam ilgāk, reizēm pat līdz deviņiem, tad mierīgi iedzeram kafiju, noskatāmies kādu filmu vai ziņas. Nekur nav jāskrien ar sakostiem zobiem. Agrāk, kad strādāju, likās, ka spēju izdarīt visu, bet tagad dienas paskrien nemanot – bieži vien attopamies, ka pulkstenis jau divi naktī, pirms tiekam gultā,” Rūta stāsta par viņu ikdienu.
Antons seko līdzi sporta pārraidēm un piebilst: “Dienas aiziet ātri. Es labprāt skatos sportu – snūkeru, tenisu, kad rāda lielos turnīrus. Seriālus nē – tie ātri apnīk.” Savukārt Rūtai pie sirds iet saturīgākas un dziļākas lietas. “Man ļoti patīk dokumentālais kino par nopietnām tēmām. Ļoti mīļa ir raidījumu sērija “Province” un reģionālās ziņas – patīk redzēt, kā cilvēki dzīvo visos Latvijas nostūros. Un “Panorāmu”, protams, mēs nekad nelaižam garām.”
Arī dārza darbi Berģu smilšainajā zemē vairs netiek darīti ar kādreizējo sparu, atstājot siltumnīcas meitām, bet saglabājot to, kas pa spēkam pašu priekam. Rūta atzīst: “Pēdējos gados no siltumnīcām atteicāmies – gadi dara savu, rokas un mugura liek par sevi manīt. Taču zāli nopļaut, apkopt ābeles un ogulājus mums joprojām ir svarīgi. Gabals mums liels, stiepjas līdz pašai upei. Kamēr vien varam kustēties, tikmēr darām, jo kustība ir tā, kas uztur pie dzīvības.”
Jaunsudrabiņa piektā laulība
Rūta un Antons ir no tiem senioriem, kuri neprot un nevēlas sēdēt mājās pie televizora vai ļauties vientulībai. Viņi ir aktīvi vietējā klubiņa dalībnieki, kur Antons kuplajā dāmu pulkā ir īpašā godā. Par savu lomu Antons nosmej: “Mūsu klubiņā ir kādas desmit dāmas un es viens pats kungs, ja neskaita bibliotekāru. Es tur jūtos kā tāds vienīgais cukurgailītis starp viņām visām!”
Rūta par vīriešu kūtrumu sabiedriskajā dzīvē un ballēs izsakās ar vieglu, labestīgu ironiju. “Vīrieši mūsu vecumā vispār ir liels retums un mēdz būt diezgan pasīvi. Bet, kad atnāk uz balli – saposušies, uzvalkos, viss, kā pienākas –, tad ir prieks skatīties! Mūzika spēlē, visi dejo, omulībai arī kādu vīna glāzi paceļam.”
Kopā ar domubiedriem pāris brauc ekskursijās pa Latvijas muižām, apceļojuši Šveici, Bavāriju un Somiju, kā arī piedalās talkās, apkopjot novadnieku un rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa mātes kapu. Taču vislielākā aizrautība ir teātra spēlēšana. Gatavojoties rakstnieka 150 gadu jubilejai, top iestudējums pie ezera pēc stāsta Ezermalas krokodils motīviem, un Antonam tajā uzticēta galvenā loma. Rūta par šo sakritību stāsta ar patiesu aizrautību: “Tā kā mēs paši spēlējam teātri, Antonam vienmēr tiek Jaunsudrabiņa loma. Vienkārši nav citu vīriešu, kas varētu viņu nospēlēt! Bet Jaunsudrabiņam dzīvē, kā zināms, bija četras sievas: vispirms Līziņa, ar kuru viņš nodzīvoja ceturtdaļgadsimtu, tad sarežģītā Elizabete, vēlāk Milda tepat no Garkalnes, visbeidzot Natiņa, ar kuru viņš devās trimdā. Tā nu es mūsu klubiņa vadītājai smejoties teicu – re, Jaunsudrabiņš nupat apprecējās piekto reizi, jo Antons taču atkal ir ticis pie sievas!”
Apgūt mākslīgo intelektu
Rūtas un Antona ikdienā neiztrūkstoša ir arī vēlme saprast to pasauli, kurā aug viņu mazbērni un mazmazbērni. Senioru skolas jaunajā sezonā Rūta gatavojas apgūt novadpētniecību, datorprasmes un digitālo fotogrāfiju, taču pret jaunajām tehnoloģiju modes tendencēm saglabā veselīgu skepsi. “Es labprāt iemācītos labāk rīkoties ar datoru un apstrādāt fotogrāfijas, arī mākslīgo intelektu, bet tas gan man ne visai iet pie sirds. Paskatieties sociālajos tīklos – sievietes saliek uzlabotas bildes, visas izskatās kā no žurnāla vāka, bet tas taču nav dabiski! Arī televīzijā filmas reizēm tiek iztulkotas tik neveikli un mehāniski. Un galvenais – ja bērniem visu priekšā uzrakstīs mašīna, viņi taču paši vairs nemācīsies domāt!”
Antons savukārt labprāt iedziļinās tālruņa iespējās un atzīst: “Laikam ir jāiet līdzi, jo jaunā paaudze šodien zina neticami daudz. Ja negribi pavisam atpalikt, ir jācenšas pašam. Paņem telefonu, kaut ko nesaproti – piezvani, pajautā un tad pats lēnām izrocies cauri visām podziņām. Man tas sagādā gandarījumu, ja tieku ar to galā pats saviem spēkiem.”
Taču Rūtai ar ekrāna mirgošanu vien nepietiek, viņai vajag lietu īstumu un taustāmību. “Lai kādi būtu datori, man rokās vajag sajust īstu papīru – grāmatu, avīzi vai žurnālu. Sēdēt pie ekrāna un lasīt garus tekstus man šķiet ārkārtīgi nogurdinoši. Tāpēc es labāk paņemu labu grāmatu un lasu to tā, kā esmu radusi visu mūžu,” viņa saka.
Publikācija sagatavota ar Labklājības ministrijas ESF+ projekta “Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai” finansiālu atbalstu sabiedrības informēšanai par senioru skolām.
