Tātad paķidāšu tādus jautājumus, no kuru (pat neatrisinātu) atbildēm nevar izvairīties, kuri kā Damokla zobens karājas pār mūsu galvām, mūs konfrontē un spiež rīkoties tā, it kā šie jautājumi būtu ne tikai atbildēti, bet sūri un grūti izsvērti vislabākajā iespējamajā veidā. Un vēl svarīgāk – šo jautājumu konstatēšana nav ar nozīmi kādam citam, tie ir vissvarīgākie katram pašam sev. Tos vislabāk var salīdzināt ar gravitāciju, kurai esam pakļauti, pat ja izvēlamies par to nejautāt un ignorēt. Šādi jautājumi ir reliģiski un kļūst konstatējami praksē, liecinot par mūsu reliģiju, kaut varbūt tiem esam pievērsušies garāmejot tik vien kā sarunā pie rasola bļodas drauga dzimšanas dienā vai kafijas pauzē darbā.
Ar vairākiem secīgiem rakstiem, no kuriem šis ir otrais, vēlos nonākt līdz nozīmīgākajam jautājumam: kas ir tavs dievs? Jā, šeit «dievs» rakstu ar mazo sākuma burtu, jo te tas ietver sevī visu, kas veido reliģiju, piemēram, skaidrību par dzīves jēgu un mērķi un kaut kādu praksi, kura pakārtojas šai jēgai un mērķim. Šis dievs var būt Bībeles Dievs, bet var būt kāds vai kas cits, precīzāk saukts par elku. Jā, šeit rakstu nevis «vai tev ir», bet «kas ir» tavs dievs, jo bez reliģiju veidojošām lietām neiztikt nevienam, lai arī cik maz kāds pievērstos teorijai (dievam/elkam), ir kaut kāda prakse, pēc kuras teorija (tavs dievs) var tikt fiksēta.
Šai reizē paķidāšu Bībeles Dievu – Radītāju, kuram pievērsu uzmanību, jo pasaulē ar tik daudz ļaunuma, sāpju un ciešanu šis Dievs ir godīgs pret mani, un ne tikai godīgs.
Mēs – vērtētāji, Dievs – radītājs
Kā jau secināju iepriekšējā rakstā, kad izvērtēju mūsu, cilvēku un grēcinieku, iespējas izteikt savu spriedumu par mums pašiem, līdzcilvēkiem un pasauli ap mums, mums ir problēma – būt nepamatoti pozitīviem. Tā mums tāda mīļa un patīkama lieta. Un tomēr – patiesības meklējumos neder vien grams kritikas sāls, bet ir nepieciešams kas krietni vairāk.
Kā jau izsecināju, Bībeles Dievs kā Radītājs ir vispiemērotākais kandidāts, jo Dievs ir godīgs ne tikai pret to, ka esam radība, tātad ar ievērojamu daļu ierobežotības, bet arī pret to, ka esam krituši grēkā. Vēl vairāk – arī šajā ierobežotībā ir fantastiska telpa mūsu radošumam, kuru gan nereti izmantojam nepareizi, mēģinot apspēlēt (patiesībā izmantot vai apkrāpt) līdzcilvēkus. Un tas nav labi. Tomēr ir vēl viens kritiens zemāk par negodīgumu pret cilvēku mums līdzās (kas pat varētu būt pusbēda) – mēs mēģinām apspēlēt pašu Dievu.
Kad esmu atlicis šo pareizo mēru man pašam, mēģināšu uzzināt ko vairāk, kas tad ir šis godīgais radītājs – Dievs.
Daudznozīmīgais vārdiņš «dievs»
Vispirms, ja nu vērtējam pēc labā, konstruktīvā un skaistā, kas ir pasaulē un ko Dievs ir radījis, jāatzīst, ka kādam ir bijusi vajadzīga tik liela gudrība, lai veidotu dažādos fizikas likumus, un arī spēja – vara un spēks –, lai tos īstenotu. Turklāt te nav runa tikai par koku vai akmeni, kas gan jau ir gana kompleksi veidojumi, kas prasa veselu rindu fizikas un ķīmijas salāgošanu, bet vienlaikus ir runa par vislielākajām lietām – izplatījumu – un arī par vismazākajām lietām – kvarkiem un leptoniem. Un vēl ir viens līmenis, mums nezināms, līdz kam mēs vēl neesam nonākuši savos novērojumos, jo pasaules vēsturē arvien ir bijis tā, ka cilvēki, sasniedzot kādu zināšanu, atklājumu vai izpratnes robežu, ir spiesti secināt, ka aiz tās ir kaut kas, ko vēl nezinām. Citiem vārdiem, Dievs Radītājs ir tāds Dievs, kas uz to visu ir spējīgs (visspēcīgs), un šī Dieva priekšā mums nākas atzīt savu ierobežotību.
Taču ar to zinām vien daļu. Ar visu šo mums trūkst informācijas par Dievu. Gluži tāpat kā, kad uzlūkojam, piemēram, Brīvības pieminekli, – kaut varam vērtēt tā māksliniecisko un konstrukcijas kvalitāti, par tā veidotāju bez papildu informācijas mums trūkst ziņu. Tāpat ir ar Dievu, kuram pietuvoties tikai ar radības palīdzību nav iespējams.
Te mums talkā nāk paša Dieva atklāsme, kurā Dievs ir atklājies. Vai ārpus šīs atklāsmes ir kāda detaļa, kura mums par Dievu arvien nav zināma? Protams, jo savā ierobežotībā mēs spējam uztvert tikai tik, cik Dievs ir atklājis un cik mums ir saprotams. Bet ir laba ziņa. Tieši tā informācija ir pietiekama, kas par Dievu ir zināma. Vēl vairāk – ir pietiekami daudz gan Bībelē, gan ārpus tās liecību, ka, sniedzoties pēc tā, ko Dievs nav atklājis, var pazaudēt to, ko Dievs ir. Tāpēc Dieva atklāsme Bībelē ir robeža, pie kuras varam droši palikt, gluži kā zināma taka purvā, kas ļauj to šķērsot, bet, no tās novirzoties, cilvēkam draud nāve.Dievs, kas pārsteigumiem bagāts
Lielākā un cilvēkiem grūtāk pieņemamā lieta par Dievu ir tā, ka Dievs nav kā cilvēks, bet ir trīsvienīgs. Tu un es, mēs katrs esam cilvēks, viena persona, bet Dievs vienlaikus ir viens un trīs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Kā tas var būt? Te nu nākas atgriezties pie cilvēka ierobežotības. Lai arī kā mēs to vēlētos saprast, mums tas nav dots. Ir viena droša taka purvā – Dieva trīsvienības apziņa un turēšanās pie tās –, bet visi mēģinājumi tam piekļūt tuvāk ir ierobežoti un var aizvest prom no Dieva.
Tomēr svarīgākais, manuprāt, nav tas, ka esam samulsināti ar Dieva trīsvienību. Svarīgākā ir Dieva attieksme pret mani un tevi. Bībeles Dievs ir ne tikai patiess pret cilvēkiem, bet arī caur Jēzu Kristu ir mīlošs Dievs Tēvs, kurš manis dēļ ir uzņēmies pasaules pestīšanu. Vai tā nav uztveri un vajadzības pilnīgi mainoša lieta?
Ar šādu bagāžu man ir atbilde uz jautājumu par pasaulē vērojamo netaisnību un ciešanām, jo Dievs kā radītājs ir godīgs, vēl vairāk – Dievs ir arī mīlošs. Tātad es varu runāt par Dievu radītāju, kaut pasaulē arvien ir ļaunais un ciešanas. Dievs ir sniedzis atbildi – Jēzus Kristus mīlestību. Vai es visu vislabāk tagad saprotu? Nē, jo arvien esmu aprobežots cilvēks, bet vismaz esmu sev noformulējis, ka godīgs un mīlošs Dievs Bībelē ir atbilstošs radītāja lomai, kaut pasaulē arvien vēl paliek daudz nepilnību un negodīguma. Vai man vienmēr patīk šāda Dieva atbilde? Nē, jo esmu tikai cilvēks. Man gribētos, lai Dievs manā dzīvē un pasaulē seko manam plānam. Tomēr tā tas nenotiek. Tam ir arī laba blakne, jo ne vienmēr es zinu, kas patiesi labs ir man pašam, bet Dievs to zina. Vai nav iepriecinoši?
Un tomēr arī tas vēl nav viss, jo Dievs nepaliek kaut kur tālu un neaizsniedzams, bet Dievs ir tepat blakus, ar Dievu var parunāt. Tomēr tas jau ir nākamā raksta temats.
