Pāreju uz vasaras laiku un atpakaļ Latvijā nosaka 2010. gada 26. oktobra Ministru kabineta noteikumi “Par pāreju uz vasaras laiku”. Savukārt Eiropas Savienībā šo kārtību reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 19. janvāra direktīva, kas vienoti nosaka vasaras laika sākumu un beigas visās dalībvalstīs.
2018. gadā Eiropā aktualizējās jautājums par nepieciešamību pārskatīt pulksteņa pārregulēšanas praksi. Eiropas Komisija veica iedzīvotāju aptauju, kurā lielākā daļa pauda atbalstu sezonālās laika maiņas atcelšanai. Tika izstrādāts arī jaunas direktīvas projekts ar mērķi pārtraukt pulksteņu grozīšanu visā ES, taču dalībvalstīm bija nepieciešams papildu laiks konsultācijām, un vienots lēmums līdz šim nav pieņemts.
Latvijas valdība kopumā atbalsta atteikšanos no sezonālās laika maiņas. Vēsturiski vasaras laiks tika ieviests, lai taupītu enerģiju, bet kopš 2002. gada tas kļuva par vienotu normu visā ES. Dalībvalstis uz vasaras laiku pāriet marta pēdējā svētdienā, bet atgriežas pie ziemas laika oktobra pēdējā svētdienā.
Latvijā vasaras laiks pirmo reizi tika ieviests 1981. gadā visā Padomju Savienībā. Kopš 1997. gada tas tiek piemērots no marta pēdējās līdz oktobra pēdējai svētdienai. Izņēmums bija 2000. gadā, kad valdība nolēma nepāriet uz vasaras laiku, taču jau nākamajā gadā šis lēmums tika atcelts.
2025. gadā Lietuva norādīja, ka savas prezidentūras laikā Eiropas Savienībā 2027. gada pirmajā pusē varētu atkārtoti aktualizēt jautājumu par atteikšanos no sezonālās laika maiņas. Tomēr ģeopolitiskā situācija pasaulē šo jautājumu varētu nobīdīt otrajā plānā.
Tiek uzskatīts, ka ideju par vasaras laiku mūsdienu izpratnē pirmais izteica Jaunzēlandes entomologs Džordžs Hadsons. 1895. gadā viņš ierosināja vasarā pulksteņa rādītājus pagriezt divas stundas uz priekšu, lai vairāk izmantotu dienasgaismu, taču sākotnēji viņa ideja tika izsmieta.
Pirmo reizi vasaras laiku ieviesa Kanādā — 1908. gada 1. maijā divās Ontārio provinces pilsētās. Savukārt pirmās valstis, kas to ieviesa plašākā mērogā, bija Vācija un Austroungārija 1916. gadā, lai taupītu enerģiju Pirmā pasaules kara laikā. Drīz vien šim piemēram sekoja arī citas valstis.
Pēc kariem vairākas valstis no vasaras laika atteicās, taču enerģijas krīzes 20. gadsimta otrajā pusē atkal veicināja tā atjaunošanu.
