Kā ziņots, Saeima ceturtdien atbalstīja opozīcijas partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) rosināto Satversmes grozījumu tālāku virzību, nododot tos izskatīšanai parlamenta komisijās. Grozījumi paredz Satversmē nostiprināt, ka valsts atzīst tikai divus dzimumus – vīrieti un sievieti.
LPV deputāte Maija Armaņeva, aicinot jautājumu iekļaut darba kārtībā, sacīja, ka valsts atzīst divus dzimumus- vīrieti un sievieti. Savukārt Mārcis Jencītis (LPV) uzsvēra, ka likumprojekta mērķis ir šo principu nostiprināt Satversmē.
Pret grozījumu nodošanu komisijai aktīvi iestājās "Jaunās vienotības" Saeimas frakcijas vadītājs Edmunds Jurēvics, aicinot Saeimas deputātus nebalsot par "Šlesera partijas murgiem".
Viņš norādīja, ka šādi grozījumi nav nepieciešami, jo dzimumu jautājums ir pašsaprotama lieta, kura nav jāraksta Satversmē.
Arī komentāros redzama līdzīga plaisa.
“Ir vīrietis un sieviete, un punkts”
Grozījumu atbalstītāju vidū dominē pārliecība, ka divu dzimumu esamība ir pašsaprotama un valstij nebūtu jāatstāj vieta atšķirīgai šī jautājuma interpretācijai.
“Ko var ņemties — ir vīrietis un sieviete un punkts,” raksta Andris Volkovs.
Vēl kategoriskāka ir Anita Pāvelsone: “Tieši tā! Ir tikai divi dzimumi. Pārējais ir idiotisms.”
Savukārt Aira Jankova raksta: “Beidzot arī Latvijā saprata valdība, ka ir divi dzimumi.”
Daudziem šīs nostājas piekritējiem šķiet pārsteidzoši jau tas vien, ka par divu dzimumu principu vispār ir nepieciešams politisks balsojums.
“Kaut kas traks, ka vēl jābalso par elementāro realitāti, atgādina kaut kādu trako sabiedrību,” raksta Ksenija Ligita Virka.
Sandris Lizbovskis savukārt vaicā: “Kā vispār var būt savādāk? Tiešām dīvaini, ka par pašsaprotamām lietām vēl kas jānostiprina un jābalso.”
Šo komentāru loģika ir skaidra: ja sabiedrībā nebūtu atšķirīgu priekšstatu par dzimumu, jautājums, pēc viņu domām, līdz Satversmes grozījumiem nemaz nenonāktu.
“Tad jau Satversmē jāieraksta, ka Zeme riņķo ap Sauli”
Pretējā pusē skan ironija. Daļa komentētāju uzskata, ka divu dzimumu ierakstīšana Satversmē ir lieka, bet citi savos argumentos atsaucas uz plašāku dzimuma vai dzimumidentitātes izpratni.
Viens no atkārtotajiem argumentiem ir salīdzinājums ar citiem, pēc komentētāju domām, pašsaprotamiem faktiem.
“Tad jau Satversmē jāieraksta, ka zeme riņķo ap sauli...” raksta Aivis Daiņa.
Ervins Romans līdzīgā stilā piebilst:
“Jā... vēl ierosiniet ierakstīt, kā saule lec austrumos un riet rietumos. Darīt nav ko, kā tikai ar figņu nodarboties.”
Vēl asāk balsojumu kritizē Agnese Martišonoka, nosaucot to par “aprobežotības un stulbuma uzvaru” un ironiski aicinot Satversmē tad jau ierakstīt arī to, ka “2+2=4”, Zeme ir apaļa un riņķo ap Sauli, ledus ir sasalis ūdens un aplis nav kvadrāts.
Šie komentāri vienlaikus izgaismo zināmu paradoksu. Grozījumu pretinieki ironizē, ka Satversmē nevajadzētu ierakstīt pašsaprotamas lietas, taču pati diskusija rāda, ka vienotas izpratnes par jēdzieniem “dzimums” un “dzimumidentitāte” sabiedrībā nav.
“Ko Saeima darīs ar interseksuālajām variācijām?”
Vēl skaidrāk atšķirīga izpratne parādās komentāros, kuros tiek apšaubīts, vai cilvēkus visos gadījumos var raksturot tikai ar divām kategorijām.
“Tas ir nožēlojami. Ko Saeima darīs ar interseksuālajām variācijām? Aizliegs interseksuāliem cilvēkiem piedzimt?” jautā Vitālijs Meinerts.
Juris Babra savukārt raksta: “Ir atšķirība starp fiziskajiem dzimumiem un garīgajiem.”
Šādi komentāri jau vairs neaprobežojas ar jautājumu, vai norma iederas Satversmē. Tie parāda atšķirīgu skatījumu uz pašu dzimuma jēdzienu — un tieši šo argumentu grozījumu atbalstītāji izmanto, skaidrojot nepieciešamību Satversmē nostiprināt konkrētu juridisku formulējumu.
“Man galvenais, lai cilvēks ir laimīgs”
Cita kritiķu grupa diskusiju pārvērš jautājumā par cilvēka privāto dzīvi un tiesībām pašam noteikt savu identitāti.
Solvita Krūka jautā: “Vai tiešām mūsu dzīves uzdevums ir laikabiedrus šķirot pa dzimumiem?”
Viņa turpina vēl asāk: “Kas notiek mūsu mājā, kamēr lūram, kas citiem biksēs, kurš ar kuru un kā guļ?”
Un secina:
“Man galvenais, lai cilvēks ir LAIMĪGS. Vienalga, pie kura dzimuma sevi izjūt. Un es nejūtos tiesīga ar savu balsi kādam šo laimi atņemt.”
