Dabas aizsardzības pārvaldes Gaujas Nacionālā parka Līgatnes dabas takas pavēstījušas skumju ziņu – 31 gada vecumā mūžībā devies ilggadējais taku iemītnieks, brūnais lācis Puika. Viņš apmeklētāju un darbinieku atmiņās paliks ar savu miermīlīgo raksturu, īpašo mīlestību pret saldumiem un piemīlīgo ieradumu baudīt nesteidzīgu diendusu.
Puikas veselības stāvoklis sāka pasliktināties augusta beigās, un 14. novembrī lācis devās mūžībā. Lai precīzi noskaidrotu nāves cēloni, pašlaik tiek veikta veterinārā izmeklēšana Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes Preklīniskā institūta Salīdzinošās patoloģijas laboratorijā.
Līgatnes dabas taku darbinieki atklāj, ka Puika bijis īsts miera mika un saldummīlis. Lai gan brūnie lāči ir visēdāji, viņš īpaši iecienījis veģetāru uzturu. Vislabprātāk mielojies ar ogām, saldiem augļiem, medu un sulīgām pieneņu lapām. Pēc kārtīgas maltītes viņa iecienītākā nodarbe bijusi salda diendusa.
"Līgatnes dabas taku darbinieku un apmeklētāju atmiņās Puika paliks kā īsts miera mika un saldummīlis. Lai gan brūnie lāči ir visēdāji, viņš bija izteikts veģetāra uztura piekritējs - vislabāk garšoja ogas, saldi augļi, medus un sulīgas pieneņu lapas. Pēc kārtīgas maltītes lācim vislabāk patika salda diendusa, bet ieradums daudz laika pavadīt sēdus viņam bija sagādājis iesauku "vectētiņš"," klāstīja Dabas aizsardzības pārvaldes komunikācijas speciāliste Baiba Ralle.
Puika piedzima 1995. gada 21. janvārī Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā, bet jau tā paša gada 23. septembrī pārcēlās uz Līgatnes dabas takām. Tur viņš nodzīvoja 31 gadu. Salīdzinājumam – savvaļā brūnie lāči parasti dzīvo aptuveni 20 līdz 25 gadus, savukārt labos aprūpes apstākļos nebrīvē to mūžs var sasniegt pat 30 un vairāk gadu.
Līgatnē Puika dzīvoja kopā ar savu pusbrāli Miku. Abi lāči bija dzimuši Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā 1995. gada janvārī. Kamēr Mikus ģimenes duetā vienmēr uzņēmies līdera lomu, sargājis teritoriju un rūpējies par stingras kārtības ievērošanu, Puika izcēlies ar savu mierīgo un nosvērto raksturu.
Tomēr jaunībā abi brāļi bijuši krietni aktīvāki un rotaļīgāki. Viņiem patikusi kāpelēšana priedēs, un reiz pat izdevies uzsākt brālīgu konfliktu aptuveni 20 metru augstumā. Tāpat lāči mēdza apmainīties vietām pie ēdiena traukiem, acīmredzot cerot, ka otra bļodā būs palicis kas gardāks.
Puikas aiziešana ir smags zaudējums Līgatnes dabas taku kolektīvam, apmeklētājiem un pārējai lāču saimei. Ilggadējais taku iemītnieks paliks atmiņā kā miermīlīgs lācis ar savu īpašo raksturu un mazajiem ikdienas priekiem.