Soļot, nevis skriet
Soļošanas futbola (walking football) jeb vienkārši soļbola tradīcijas nemaz nav tik senas – tas radās pirms 15 gadiem Anglijā, un sākumā ar to nodarbojās 50 gadus sasnieguši bijušie futbolisti. Vēlāk viņiem pievienojās gan nepieredzējuši futbolisti, gan gados vecāki spēlētāji, arī dāmas un cilvēki, kuri iepriekš vispār nav bijuši aktīvi sportisti. Soļbola ideja itin ātri izplatījās gan Eiropā, gan citviet pasaulē, un šobrīd ir izveidotas pat divas starptautiskās soļošanas futbola federācijas.
Zinātāji norāda, ka soļbols lielākoties domāts cilvēkiem, kuri vairs nevar skriet vecuma, kā arī locītavu, senu traumu, artrīta, sirds un citu problēmu dēļ, bet vēlas turpināt spēlēt iecienīto spēli bez liela traumu riska. Soļbola galvenie ieguvumi: tas uztur sirdi un asinsvadus labā formā, trenē koordināciju un līdzsvaru, saglabā muskuļu masu, uzlabo garastāvokli un sociālās prasmes.
Soļošanas futbola spēles var aizvadīt gan vīru vai dāmu, gan jauktās komandas – parasti pieci laukuma spēlētāji un vārtsargs. Atšķirīgas dažādos turnīros var būt arī vecuma grupas, arī spēles laiks. Pats galvenais spēles noteikums (saprotams, pēc mērķa gūt vārtus) ir: atšķirībā no futbola laukumā aizliegts skriet un vienai kājai vienmēr jābūt saskarē ar zemi, tiesa, drīkst ātri soļot. Fizisks kontakts starp spēlētājiem ir minimāls un rupja, nesportiska spēle tiek sodīta, tajā skaitā ar brīdinājumu vai pat noraidījumu. Nedrīkst spēlēt ar galvu un pieskarties bumbai, kas ir virs galvas augstuma.
Kustinām kājas, pakratām taukus
Par to, ka soļbols varētu būt viens no piemērotākajiem komandu sporta veidiem senioriem pēc 60 gadiem, pilnīgi pārliecināts ir Juris Ojārs Beņķis, šī sporta veida aizsācējs Latvijā. Bet ideja izmēģināt soļošanas futbolu viņam radusies, vēl dzīvojot Anglijā: “Toreiz mums bija četru “zēnu” klubs – tikāmies reizi nedēļā, pļāpājām, spēlējām kārtis, ēdām picu un dzērām alu. Pēc kāda laika sākām domāt – varbūt tomēr varam darīt kaut ko veselīgāku. Tā arī nonācām līdz soļbolam. Futbols vienmēr ir bijis daļa manas dzīves. Piedzīvoju brīdi, kad 1966. gadā Anglija pirmo un vienīgo reizi izcīnīja Pasaules kausu, Līdsā – pilsētā, kurā uzaugu, – bija lielisks futbola klubs. Tēvs interesējās par futbolu, veda mani uz spēlēm.”
Cēsīs soļbols mīt jau ceturto gadu. J. Beņķis stāsta, ka to sākuši 4 draugi, kuri uzaicināja dažus savus paziņas, mazliet pareklamēja sevi, un tagad uz treniņiem regulāri nākot aptuveni 15 cilvēki, vēl daži parādoties “šad un tad”. Sākumā uzrunājuši Cēsu pilsētas pašvaldību, un sporta koordinatore bija entuziasma pilna, jo dzirdējusi par šo nodarbi no saviem Ziemeļeiropas kolēģiem.
Vēlāk caur Latvijas Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrību, kurai pašai ir soļbola komanda “Kaulene”, tika nodibināti sakari ar igauņiem Paides pilsētā, un pirms diviem gadiem Cēsīs notika pirmā starptautiskā soļošanas futbola spēle. “Sanāca amizanti – igauņi atbrauca, domādami, ka mācīs mums, kā jāspēlē, bet mēs gaidījām, ka mācīsim viņus. Izrādījās, ka abas komandas labi saprot, par ko ir runa, un ir aptuveni vienā līmenī.”
Būtiski, ka gan Igaunijā, gan Lietuvā soļbols ir aizsācies daudz agrāk, un arī šajā ziņā viņi mums ir priekšā. Piemēram, Igaunijā komandām ir pat futbola federācijas apmaksāti treneri, bet lietuvietes šogad piedalījās Pasaules kausa izcīņā Austrālijā. “Starts sanāca novēlots, bet tagad sadarbība ar Latvijas Futbola federāciju mums ir ļoti laba. Tāpat kā ar Cēsu futbola klubu, kas ir pieņēmis mūs pie sevis,” norāda J. Beņķis. Ar laiku cēsnieki sapratuši, ka arī paši var sarīkot soļbola turnīru, un pagājušā gada septembrī ideja tika īstenota. Piedalījās 10 komandas: 3 no Latvijas, 3 no Igaunijas un 4 no Lietuvas.
“Mēs esam diezgan veci – lielākajai daļai ir aptuveni 70 gadi, tagad nāk klāt arī vairāki piecdesmitgadnieki. Starp citu, sākumā mums dāmu bija vairāk nekā vīru, tikai pēdējā laikā veču kļuvis vairāk,” ar Cēsu komandu iepazīstina soļbola iniciators. “Un tas nav nekas īpašs. Piemēram, uz “Kaulenēm” Rīgā nāk tikai dāmas ap 50 gadiem. Trenējamies lielākoties reizi nedēļā, bet septembrī Cēsīs atkal plānojam turnīru un pirms tā domājam vingrināties divreiz nedēļā. Iesildāmies, veicam dažus vingrinājumus ar bumbām, mazliet parunājam par taktiku, un tad ir pusstundu ilga spēle. Spēlējam visu gadu – ziemā, protams, telpās.
Mums ir tādi, kuri vienmēr ir klāt, ir tādi, kas biežāk ir klāt, un arī tādi, kas atnāk tikai šad tad. Bet nav nekāda spiediena no pārējiem! Tas ir ļoti tipiski šādai nodarbei – ir lielie entuziasti, un ir tādi, kam tā entuziasma mazāk. Turklāt mums no sākuma sportiskā puse nebija vissvarīgākā, vairāk veselība un kopā būšana.
Spēlētāju fiziskais stāvoklis? Ir dažādi. Gadās, ka kāds atnāk pirmo reizi un vēlāk stāsta – pēc treniņa bijis grūti. Bet nav arī tā, ka visi otrā rītā sūdzētos, ka nevar pakustēties. Turnīros mēs vienā dienā esam aizvadījuši 4 un pat 5 spēles 10 minūtes, un mūsu vecumā tas ir diezgan smagi.”
No pašreizējās komandas tikai trīs kādreiz ir spēlējuši futbolu, un ir vairāki, kuri vispār nekad nav sportojuši. “Līmenis nav augsts, bet vienalga ir prieks par to, ko darām. Visiem šī lieta patīk, esam sadraudzējušies. Vienai daļai tas, iespējams, pat ir vienīgais veids, kā socializēties. Un, protams, tas ir veselīgi, jo vismaz reizi vai divas nedēļā pakustinām kājas un pakratām taukus.
Pavisam cita lieta ir soļbols Siguldā. Tur viņi visi ir spēlējuši futbolu jaunībā, vēlāk veterānu mačos un tagad soļošanas futbolā. Mums pret viņiem nav ko darīt – viņi to lietu ņem pārāk nopietni, viņus tikai interesē uzvarēt (smejas). Bet arī tas ir normāli, jo viņiem sabiedriskumd tagad nav tik svarīgs, viņi cits citu tāpat pazīst jau gadiem ilgi. Lai viņiem veicas starptautiskos turnīros! Rīgā Dināram Kvedovam ir soļbola komanda jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Mēs, veči, esam pret viņiem trīs reizes spēlējuši un trīs reizes smagi zaudējām.”
J. Beņķis uzskata, ka bez sportiskajiem sasniegumiem Cēsu komanda ir tuvāk oriģinālajai soļošanas futbola idejai. “Esmu ievērojis, ka, piemēram, Igaunijā komandām ir viens vai divi izteikti līderi, kuri veido rezultātu spēlē. Mums tādu zvaigžņu nav. Tagad notiek starptautiskie turnīri un čempionāti, kur sanāk kopā komandas arī no lielajām futbola valstīm. Mēs, visticamāk, tur starp labākajiem nekad nebūsim. Vismaz ne mēs no Cēsīm.
Futbola iemaņas un tehnika soļbolā, protams, palīdz, jo tās ir vienādas gan šeit, gan tur – vienkārši te viss notiek lēnāk. Vienu gan varu pateikt – noteikumu, ka vienai kājai vienmēr ir jābūt pie zemes un nedrīkst skriet, visiem sākumā ievērot ir ļoti grūti. Arī tiem, kuri iepriekš nav daudz sportojuši. Ļoti gribas skriet tai bumbai pakaļ!”
“Jaunībā būtu noķēris”
Šogad aprīlī soļošanas futbola treniņus Siguldā sāka komanda biedrības “Sporta entuziastu klubs Sigulda” paspārnē. Sarunas dienā vienības galvenais rīkotājs Jēkabs Kapilovičs bija nule izrakstījies no slimnīcas –savainojis Ahilleja cīpslu. Lai gan tas noticis soļbola nodarbībā, sportošanu viņš nekādā ziņā nevaino: “Ārsti man teica, ka cīpsla jau iepriekš bija tik daudz cietusi, ka tas varēja notikt arī jebkura citā laikā un vietā. Tā gadījās...”
Šobrīd komandas treniņos Siguldā piedalās 15 cilvēki. Dažreiz kāds uz treniņu neatnāk – cits strādā, citam atvaļinājums, tomēr 10 cilvēki treniņā esot regulāri. “Pats kādreiz spēlēju futbolu, un gandrīz visi šie cilvēki ir mani cīņubiedri. Daži pat no 70. gadu beigām. Diviem vecākajiem ir 77 gadi, vienam 75, vienam 72, pārējiem pāri 60. Sākumā dažs teica: “Ko tad es vairs!” Es viņam: “Bet tu atnāc un vismaz paskaties. Gandrīz visi, kuri atnāca, ir palikuši,” stāsta J. Kapilovičs.
“Regulāri nāk mans kaimiņš, latvietis no Austrālijas, viņam ir 77 gadi. Pie mums brauc arī otrās grupas invalīds no Rīgas, sens paziņa. Regulāri trenēties nāk arī viena kundze, fizioterapeite Laura no Ropažu pansionāta – viņa ir labi iekļāvusies mūsu kompānijā. Biju aicinājis vēl vairākas dāmas, bet viņas kautrīgas. Bija atnākušas uz pāris treniņiem, bet tad pārtrauca, varbūt tādēļ, ka futbolu nekad nebija spēlējušas.”
Treniņi notiek divreiz nedēļā ceturtdienu vakaros un svētdienu rītos. Siguldā ir brīvpieejas mākslīgā seguma laukumi pie pamatskolas, atbilstošs izmērs un vārti, tādēļ esot visas iespējas trenēties. “Treniņi ir intensīvi, vīri nāk ar motivāciju. Pats pēdējo reizi biju spēlējis pirms 14 gadiem, tagad ar katru reizi iepatikās arvien vairāk un vairāk. Sākumā gan bija jāpierod pie soļbola noteikumiem, jo visiem ir pieredze futbolā. Pirmajā mēnesī bija tā, ka es kā tiesnesis svilpu vienā gabalā – neskrien, neskrien... Bet pakāpeniski pieradām, galu galā 75 gados vairs arī diži nepaskriesi,” nosmej Kapiloviča kungs.
Cēsnieku novērotajam, ka siguldieši esot pārāk sportiski azartiski, viņš piekrīt tikai daļēji: “Galvenā motivācija mums ir kopā būšana, sportiskie rezultāti ir otršķirīgi. Latvijā vēl ir par maz komandu, par maz spēļu un turnīru. Maijā piedalījāmies pirmajā turnīrā – soļbola festivālā Salaspilī. Vietas tur nedalīja, bet labi nospēlējām. Azarts parādījās, kaut arī piespēlītes ne vienmēr sanāk kā jaunībā. Mūsu iemīļotākais teiciens, kad gadās kļūda, tagad ir: jaunībā jau gan būtu to bumbu noķēris...
Bet galvenais ir kopīgas laika pavadīšanas prieks domubiedru kolektīvā. Komandā ir veselīgs gars, treniņos arī aprunājamies par dzīvi, mums ir savs “čatiņš”, cits citu apsveicam un uzmundrinām. Tāda arī bija mana doma – lai cilvēki socializētos, lai domubiedri sanāktu kopā, tad arī būs motivācija darboties.”
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".
