“Uzvarēt ir forši – tas tā ir, bija un būs. Taču nevajag aizmirst, ka tas ir mūsu hobijs. Tas viss ir jābauda, un galvenais – labi jāpavada laiks!” teic mamaneta jeb “ķer un servē bumbu” sporta komandas “Mālpils zemenes” pārstāve Aina Mierkalne. Plašākai auditorijai mazāk pazīstamais, taču Latvijas reģionos arvien lielāku popularitāti iemantojošais sporta veids domāts jebkura vecuma sievietēm, bet pārsvarā tās ir mammas un pat vecmāmiņas, kuras ir gatavas aktīvi izkustēties. Un Mālpilī tādu netrūkst.
Sporta veids ir ļoti radniecīgs volejbolam, galvenā atšķirība – bumba laukuma otrā pusē tiek nogādāta metot, nevis sitot ar roku, un arī aizsardzībā bumbu nevis atsit, bet noķer. Līdzīgi volejbolam ir atļautas divas piespēles, bet bumbu rokās nedrīkst turēt ilgāk par sekundi.
“Katra mamma var”
“Mālpils zemenes”, kas pirms pusgada atzīmēja otro dzimšanas dienu, uz Latvijas mamaneta kopienas kopējā fona ir relatīvi jauna komanda. Spēles pirmsākumi meklējami pirms desmit gadiem, kad par šo Izraēlā dzimušo aktivitāti māmiņām un sievietēm virs trīsdesmit gadu vecuma ieinteresējās Latvijas Tautas sporta asociācija, kas vēlāk sāka organizēt iepazīšanās treniņus un seminārus pašvaldībās. Ar devīzi “Katra mamma var” labi sākto pārtrauca Covid-19 pandēmija, taču vēlāk sporta veida popularizēšana atsākās, un 2022. gadā notika pirmais Latvijas čempionāts ar septiņpadsmit komandu piedalīšanos.
Šobrīd valstī ir jau gandrīz 80 oficiāli reģistrētu komandu, kurās trenējas un spēlē vairāk nekā 800 dāmu. Turklāt mamanets īpašu popularitāti iemantojis lauku mazpilsētās un ciematos. Piemēram, Pierīgā komandas ir arī Inčukalnā, Piņķos, Salaspilī un Vangažos, bet Ropažos – pat divas.
Pērn gada beigās Latvijas čempionātā startēja jau 48 komandas, šogad dalībnieču skaita pieauguma dēļ plānots sacensības ar reģionālajiem turnīriem rīkot četrās līgās. Latvija arī ir viena no pirms dažiem gadiem nodibinātās Starptautiskās “Ķer un servē bumbu” sporta federācijas (International Catch’n’Serve Ball Sports Federation – ICSBF) dalībvalstīm.
Hobijs kā izaicinājums
Mālpils komanda ikdienā savā starpā turpinot izmantot veco un ierasto nosaukumu “mamanets”, tomēr, organizējot spēles un turnīrus, nolikumos tiek lietots it kā modernākais, lai arī ne labskanīgākais “ķer un servē bumbu” nosaukums, stāsta Aina Mierkalne.
“Komandā esam 20 dāmas, viena komandas biedrene ir no Suntažu puses, pārējās – no Mālpils. “Mālpils zemeņu” vecākajai spēlētājai ir 53 gadi. Ir dāmas, kas treniņos un turnīros piedalās regulāri, citas – pēc savām iespējām. Bet katru mīļi gaidām uz ikvienu treniņu, kas mums notiek divas reizes nedēļā. Tā kā gandrīz visas nākam no viena ciemata, jaunu spēlētāju piesaistīšana parasti sākas ar draudzenēm, paziņām, kolēģēm, lielākoties visas tiek uzrunātas mutiski.Arī sociālajos tīklos ik pa laikam ievietojam aicinājumu pievienoties treniņiem,” ar Mālpils komandu iepazīstina Aina Mierkalne.
“Ar pieredzi sportā mums ir tikai pāris dāmu – viena ir spēlējusi handbolu, cita basketbolu, galda tenisu. Volejbols laikam spēlēts tikai skolā, sporta stundās. Pārsvarā esam sievietes, kuras vienkārši vēlas izkustēties. Jāatceras, ka šis ir māmiņu hobijs – visām ir ģimene, darbs. To visu apvienot dažkārt ir liels izaicinājums. Taču visām ģimenes ir atbalstošas. Bērni labprāt uzspēlē kopā ar mums, priecājas līdzi. Ir reizes, kad bērni brauc līdzi uz turnīriem, jo arī tur tiek padomāts, lai mazajiem ir ko darīt.”
Dažas mamaneta komandas Latvijā darbojas pašvaldību, citas – vietējo sporta centru vai sporta klubu paspārnē, vēl citas patstāvīgi, nodibinot biedrības. Mālpils komanda ar LEADER atbalstu ir iegādājusies ekipējumu un citu nodrošinājumu, lai pilnvērtīgāk spētu aizvadīt treniņus un turnīrus. Viss ir atkarīgs no pašām dāmām, viņu uzņēmības, rezumē Aina.
Viņa arī izgaisina priekšstatu, ka mamanetu drīkst spēlēt tikai sievietes, kurām pāri trīsdesmit, un jaunās māmiņas: “Treniņos piedalīties var jebkurš. Esam spēlējušas gan ar vīriem, gan bērniem. Tomēr turnīru nolikumos tiek minēts, ka piedalīties var māmiņas vai sievietes pēc trīsdesmit gadu vecuma. Latvijas čempionātā drīkst piedalīties tikai dāmas, kas ne tikai izpilda šos nosacījumus, bet viņām ir jābūt arī licencētām.” Starp citu, ICSBF par vienu no saviem mērķiem ir izvirzījusi spēles popularizēšanu gan vīriešu, gan bērnu un jaunieši vidū.
Mammas gaida olimpisko iespēju
Latvijas “Ķer un servē bumbu” sporta federācijas kalendārs liecina, ka turnīri visos Latvijas nostūros notiek teju katru nedēļas nogali, dažkārt pat vairāki vienā laikā. Nestāv malā arī mālpilietes – kopš gada sākumā sarīkoti seši turnīri gan telpās, gan āra laukumos. Pēdējais no tiem – jūlija vidū Mālpils Zemeņu svētku laikā, kurā viesojās komandas no Bauskas, kā arī Rēzeknes, Madonas, Aizkraukles, Jelgavas un Ropažu novada. Turklāt vēl ir arī neoficiālas treniņspēles, ko divas vai vairākas komandas sarunā savā starpā.
“Darīt pilnīgi noteikti ir ko! “Catch’n’serve ball”, liekas, ir tā uzņēmis apgriezienus, ka katrā Latvijas pilsētā ir pa komandai, dažās pat vairākas. Ir turnīri, kuros ir atvērtās pieteikšanās, un vienkārši vajag paspēt pieteikties. Citreiz turnīros piedalās aicinātās komandas. Formāti ir dažādi, un katra komanda pati var izvēlēties, kādā vēlas savu turnīru organizēt. Un mammas spēlē labi, ļoti labi. Līdz ar to dažkārt ar iziešanu laukumā vien nepietiek. Jāredz, kas ir tavs pretinieks, kas tev stāv pretī. Kur un ko darīt un ko labāk nedarīt. Gandrīz visām komandām ir treneris, un, ja arī nav, tad tās ir viņa meklējumos. Tas ir sports ar visu azartu un sportisko garu, pat ja tikai māmiņām, sievietēm. Un uzvara vienmēr ir salda,” atzīst Mālpils komandas pārstāve. Liels palīgs un atbalsts vienības izaugsmei ir kādreizējais “Radiotehniķa” meistarkomandas un Latvijas izlases volejbolists, Mālpils Sporta centra vadītājs Valts Mihelsons.
Jo vairāk prakses, jo vairāk meistarības, līdz ar to arī augstāki sportiskie mērķi. Latvijas dāmu komandu viesošanās turnīros ārzemēs vairs nav nekas neparasts, turklāt ne tikai Eiropā, bet arī aiz okeāna. Un ne tikai, lai iegūtu pieredzi nākotnei. “Latvijas komandu līmenis starptautiskajos turnīros ir augsts, un pavisam noteikti esam spējīgas konkurēt par vietu pirmajā sešiniekā. Par to, cik bieži varam doties uz spēlēm ārzemēs, – viss ir atkarīgs no komandas un spēlētāju iespējām.”
Latvijas mamaneta jeb “ķer un servē bumbu” sporta izlases gan vēl nav. “Bet gaidām, kad to iekļaus olimpisko spēļu sarakstā,” ar smaidu teic Aina Mierkalne un rezumē: “Uzvara jau nav tikai par medaļu un kausu. Tas ir par noķertu bumu, par rezultatīvu piespēli. Kopumā – par vienkārši skaistu spēli!”
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
