Bērna ārstēšana BKUS rada neizpratni: vai mazam pacientam drīkst liegt abu vecāku klātbūtni?

Sociālajos tīklos plašāku uzmanību piesaistījis Santas Slokenbergas ieraksts par pieredzi Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur viņa ar ģimeni vērsusies pēc palīdzības pēc tam, kad viņas mazajai meitai Annai pēc kritiena celī bija palicis akmentiņš.

Bērna ārstēšana BKUS rada neizpratni: vai mazam pacientam drīkst liegt abu vecāku klātbūtni?
Ekrānuzņēmums no "Facebook"

Sieviete uzsver – medicīnisko palīdzību bērns saņēma un iznākums bija pozitīvs, taču pieredze viņai raisījusi jautājumus par to, kā praksē tiek ievērotas pacientu, īpaši bērnu, tiesības.

Slokenberga apraksta, ka jau pie Neatliekamās medicīnas centra ieejas ģimenei sākotnēji norādīts, ka iekšā drīkst doties tikai viens no vecākiem. Pēc atsaukšanās uz likumu arī otram vecākam ļauts ienākt. Vēlāk, kad sākusies bērna aprūpe, vienam no vecākiem atkal lūgts gaidīt ārpus telpas, skaidrojot to ar vietas trūkumu. Tomēr brīdī, kad meitenei procedūra kļuvusi emocionāli ļoti grūta, pēc Pacientu tiesību likuma 13. panta pieminēšanas arī tētim ļauts būt klāt.

Īpaši kritiski sieviete vērtē to, ka sākotnēji svešķermeni no bērna ceļa mēģināts izņemt bez anestēzijas. Viņa raksta, ka bērna pārdzīvojums bijis tik liels, ka vēlāk procedūra pārtraukta un izmantota anestēzija. Slokenberga uzskata – ja ārstniecības plāns būtu pienācīgi izskaidrots iepriekš, vecāki varētu pastāstīt, ka akmentiņu jau mēģinājuši izņemt un ka tas atrodas dziļi, iespējams, izvairoties no pirmā neveiksmīgā mēģinājuma.

Viņas galvenā doma gan nav, ka slimnīcas personāls pacientu tiesības nezinātu. Tieši pretēji – pēc viņas teiktā, sarunās bijis redzams, ka darbinieki likuma normas zina, taču praksē tās ne vienmēr tiek piemērotas uzreiz. “Šis ir stāsts par to, ka pacientu tiesības netiek ievērotas – izejas pozīcija ir vispirms pārkāpt, tad darīt pareizi,” raksta Slokenberga.

Viņa arī atgādina, ka Pacientu tiesību likums paredz pacientam tiesības ārstniecības laikā saņemt ģimenes un citu personu atbalstu, lai gan šīs tiesības nav absolūtas un noteiktos gadījumos var tikt samērīgi ierobežotas. Slokenbergas ieskatā konkrētajā situācijā ierobežojums neesot bijis pietiekami pamatots.

Vienlaikus sieviete uzsver arī pozitīvo – Anna tika laipni aprūpēta, uzklausīta atbilstoši vecumam, varēja piedalīties lēmumu pieņemšanā, saņēma nepieciešamo palīdzību, bet vecākiem tika sniegtas norādes par turpmāko aprūpi. Tomēr viņa secina, ka līdz pilnvērtīgai Pacientu tiesību likuma ievērošanai ikvienā ārstniecības situācijā vēl ir ejams ceļš.

Veselība

Vairāk