Ropažu novadā lāču parādīšanās apdzīvotu vietu tuvumā pamazām kļuvusi par ikdienu. Teju katru dienu, bet reizēm pat vairākas reizes dienā, iedzīvotāji ziņo par lāčiem, kas manīti dažādās novada vietās. Situācija raisa arvien lielākas bažas par cilvēku drošību un to, kā rīkoties gadījumos, kad savvaļas dzīvnieki pārāk bieži tuvojas apdzīvotām teritorijām.

Jau kopš maija platformā “ManaBalss” publicēta iniciatīva par brūno lāču populācijas kontroli un cilvēku drošību. Šobrīd līdz nepieciešamajam parakstu skaitam atlicis savākt vēl nedaudz vairāk nekā 600 balsu. Ja nepieciešamais parakstu skaits tiks sasniegts, jautājumu varēs virzīt izskatīšanai Saeimā.

Parakstīt iniciatīvu platformā “ManaBalss”

Iniciatīvas mērķis ir Latvijā izveidot efektīvāku lāču populācijas pārvaldības sistēmu. Tās ietvaros paredzēts uzlabot lāču uzskaiti un monitoringu, noteikt skaidru un ātru rīcības algoritmu gadījumiem, kad lācis regulāri tuvojas cilvēkiem, kā arī paredzēt iespēju nepieciešamības gadījumā operatīvi rīkoties ar bīstamiem dzīvniekiem.

Tāpat iniciatīva paredz izveidot mehānismu kontrolētai lāču populācijas regulēšanai.

Rosina izmēģināt GPS monitoringu

Vienlaikus ar diskusiju par lāču populācijas regulēšanu izskan arī citi iespējamie risinājumi. Viens no tiem ir GPS raidītāju izmantošana lāčiem, kuri atkārtoti tiek novēroti apdzīvotu vietu tuvumā.

Šāda sistēma ļautu sekot konkrētu dzīvnieku pārvietošanās maršrutiem un precīzāk saprast, cik bieži un cik tuvu tie nonāk cilvēku dzīvesvietām.

Ap ciemiem un pilsētām, iespējams, varētu izveidot virtuālas drošības zonas. Ja ar GPS raidītāju aprīkots lācis tuvotos šādai teritorijai vai to šķērsotu, atbildīgie dienesti saņemtu informāciju un varētu savlaicīgi izvērtēt situāciju.

Šādu tehnoloģiju iespējams izmantot arī agrīnās brīdināšanas sistēmā. Gadījumā, ja lācis tuvojas apdzīvotai vietai, iedzīvotājus varētu brīdināt pirms dzīvnieks nonācis tiešā cilvēku tuvumā.

Protams, GPS raidītājus nebūtu iespējams un arī nebūtu nepieciešams uzstādīt katram Latvijas lācim. Prioritāte varētu būt dzīvnieki, kuri atkārtoti parādās apdzīvotu vietu tuvumā un, iespējams, sāk zaudēt dabisko piesardzību pret cilvēkiem.

GPS monitorings vienlaikus neaizstātu jau izmantotās lāču uzskaites metodes, fotokameras, ģenētiskos pētījumus vai iedzīvotāju ziņojumus. Tas varētu kļūt par papildu instrumentu, kas ļautu sekot konkrētu dzīvnieku kustībai un savlaicīgāk novērtēt iespējamos riskus.

Šādā veidā iegūtie dati būtu izmantojami ne tikai lāču populācijas izpētei, bet arī cilvēku drošības uzlabošanai.

Tikmēr jautājums par to, kā Latvijā nākotnē pārvaldīt pieaugošo lāču klātbūtni cilvēku tuvumā, kļūst arvien aktuālāks. Cilvēkiem atliek cerēt, ka līdzās lāču skaita un pārvietošanās uzskaitei tiks meklēti arī praktiski risinājumi situācijām, kad lāči arvien biežāk nonāk tur, kur cilvēki tos noteikti negribētu satikt.