Carnikavas novadpētniecības centrs paver priekškaru ceļā pie nēģiem
Olga Rinkus mani saņem ciešā tvērienā un ved uz zvejnieku sētu “Cēlāji”, kas lepni stāv Gaujas kreisajā krastā un agrāk bijusi pārcēlāju un tālo ceļinieku apmešanās vieta satiksmes traktā no Kēnigsbergas Kuršu kāpās uz Rēveli tālaika Livonijā. Viņa jau 10 gadus ir daudzpusīgā Carnikavas novadpētniecības centra vadītāja, apsaimnieko “Cēlājus” un vislabāk zina, kā mūsdienās zvejo un cep nēģus.
O. Rinkus: “Vietējiem nēģi daudzus gadu desmitus bijis ikdienas ēdiens, un no pagājušā gadsimta 30. gadiem nēģus centās papildināt arī ar citiem produktiem. Protams, galvenais notikums – izēšanās ar tikko ceptiem nēģiem, un ne velti jau izsenis cilvēki brauca uz Carnikavu, pirms Otrā pasaules kara pat ar tūrisma speciālajiem “nēģu vilcieniem”. Nu gluži kā daudzus gadus vēlāk speciālais vilciens “Sniedziņš” veda slēpotājus uz Ērgļiem.
Carnikava ir sens zvejnieku ciems, kas Latvijā vairākus gadsimtus ir zināms kā nēģu ķeršanas vieta, un nēģis ir īstens Carnikavas iemītnieks. Jau gadu desmitus vārdi “nēģis” un “Carnikava” kļuvuši gluži par sinonīmiem.
Par Carnikavas nēģi dēvē apaļmutnieku (Lampetra fluviatilis), kas tiek zvejots Gaujā, Carnikavā noteiktā laikā – no 1. augusta līdz 1. februārim. Šis nosacījums attiecas uz svaigiem un ceptiem nēģiem želejā, kas ietverti Eiropas Savienības Aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā. No 2019. gada Carnikavas nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes ir iekļautas Nacionālā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.
Nēģus no upes dzelmes ceļ arī citviet Latvijā – Salacā, Svētupē, Daugavā, Ventā un Sakā, taču carnikavieši ir pārliecināti, ka Gaujas nēģi ir visizcilākie, jo tiem piemīt tīrība (bez smilšu piejaukuma) salīdzinājumā ar citiem “radiniekiem”, garša ir piesātināta, sātīga, nedaudz sāļa.
Agrākajos laikos nēģus gandrīz visur ķēra ar tačiem – aizsprostiem nēģu zvejai un murdiem, kas ir zvejas rīki, veidoti pēc lamatu principa. Tomēr katrā apvidū bija atšķirības tača un murda konstrukcijā, un to noteica upju gultnes īpatnības. Piemēram, Carnikavā no klūdziņām pītie murdi bija lieli un apaļi. Arī mūsdienās te no linuma darinātie murdi pēc formas, izmēra un konstrukcijas ir būtiski atšķirīgi no citu zvejvietu nēģu murdiem.
Tačus Gaujā sākuši būvēt pēc Jāņiem, bet materiālus gatavot – jau pēc pavasara sējas. Izsenis carnikaviešiem ir teiciens: kad rudzi gubās, nēģi murdos.
Nēģu ķeršana bez dabas novērošanas nav viegla nodarbe, tādēļ katrs zvejnieks zināja, ka nēģi jāķer tumšākās un vēsākās bezmēness naktīs, kad “jūras vējš ir augšā”. Joprojām te dzīvs ir māņticīgs ticējums – nēģus neķert konkrētās gada dienās.
Pastāv pārliecība, ka nēģi palīdzējuši carnikaviešiem nezaudēt saikni ar dzimteni arī ārpus Latvijas. Pēdējā Carnikavas muižas īpašnieka dēls Kurts Gēgingers, dzīvojot Kanādā, taisījis murdus un gatavojis nēģus “pa Carnikavas modei”. Trimdas carnikavietis Uldis Siliņš tālajā Austrālijā fiksējis unikālas liecības par nēģu ķeršanu un apstrādi grāmatā “Mēs esam carnikavieši”.
Nēģu cepēju komanda Carnikavā, 20. gs. 30. gadi. Foto: no Carnikavas novadpētniecības centra krājuma
Gaujas nēģus ēda arī Varšavā un Berlīnē
Carnikavas novadā jau 17. gadsimtā, iespējams, pat senāk, dzīvojuši aktīvi zvejnieki. Ieskatu apkaimes vēsturē turpina O. Rinkus: “17. gadsimtā celtajai Carnikavas muižai nēģu zveja bija viens no galvenajiem peļņas avotiem. Muižas ļaudis Latvijā un cariskajā Krievijā pirmie sākuši audzēt taimiņu un lašu mazuļus.
Muižas laikos (līdz pat 1918. gadam) tači piederēja Carnikavas muižas īpašniekiem – divi pirmie tači “baroja” muižu, bet pārējie tika iznomāti zvejniekiem. Muiža kontrolēja gan nozveju, gan ķeršanas nosacījumu izpildi. Pavasaros, lai neveidotos ledus sastrēgumi un ledus neaiznestu tačus jūrā, tos izjauca. Katru gadu process tika atkārtots. Tajā laikā tika būvēti vismaz pieci tači, katram tacim bija savs nosaukums.19./20. gadsimtu mijā Carnikavā uzcelts pirmais nelielais zivju pārstrādes cehs, bet 1935. gadā te tika atvērts nēģu apstrādes cehs.
Senāk nēģi tika ķerti ne tikai ar murdiem, bet arī ar āķiem, slotiņām un citām metodēm, kas vairāk gan zināmi kā mūsdienu maluzvejnieku paņēmieni. Vēl joprojām paši zvejnieki ar rokām pin nu jau linuma, ne kārklu klūdziņu murdus un turpina senču senās nēģu zvejas un apstrādes tradīcijas. 19. gadsimta sākumā Carnikavas nēģu nav trūcis ne Varšavā, ne Berlīnē, tādēļ Carnikavas vārds ārpus Latvijas izskanējis kā “Nēģu karaliste”. Pēc Otrā pasaules kara Gaujas nēģi lielos daudzumos tikuši vesti uz Maskavu un Sanktpēterburgu (toreizējo Ļeņingradu).
Nēģu apstrādē nekas īpaši nav mainījies daudzus gadu simtus. Vispopulārākais apaļmutnieku pagatavošanas veids ir pēc sensenas, kopš 17. gadsimta paaudzēs pārmantotas receptes: nēģu cepšana krāsnī uz alkšņa malkas oglēm. Jāievēro receptē noteiktā secība: svaigus nēģus liek uz restēm 2 rindās un cep 4 līdz 5 minūtes no katras puses, līdz tie kļūst zeltaini. Pēc tam nēģus sakārto traukā, pārlej ar verdošu ūdeni, pievieno sāli un sutina, līdz tie kļūst mīksti. Ūdeni nolej, nēģus atdzesē un pārliek koka spainīšos – kubliņos. Uzlej virsū sutināmā šķidruma recējumu, un ar speciālu presi spiež uz katra kubliņa vāka, lai nēģus saplacinātu un tauki sajauktos ar brūno šķidrumu, tā nēģi iegūst unikālo garšu (tādēļ Carnikavas nēģus sauc par plakanajiem nēģiem). Tā kā mūsdienu nēģu cepēji ir pārmantojuši senču pagatavošanas receptes, nēģu želejas sastāvā nav “ķīmijas”. Nēģus gatavo, izmantojot tikai ūdeni, sāli un nedaudz želatīna.”
Nēģu tača būvniecība uz Gaujas. 20. gs. 30. Gadi. Foto: no Carnikavas novadpētniecības centra krājuma
Vai patiesi jaunākais nēģu zvejnieks uz Gaujas?!
Kad esam iepazinušies ar nule kā no jauna izveidoto Carnikavas novadpētniecības centra ekspozīciju, kur goda vietā stāsts par Carnikavas muižu un gardummīļu iecienīto Gaujas nēģi, dodamies uz kādu senatnīguma auru apvītu zvejas laivu, kas tikko piestājusi upmalā. Olga saka, ka derot tuvāk iepazīties ar SIA “Leste” zvejnieku Artūru Jakobsonu. Tērpies melnā, mūs sagaida sportisks jauns vīrs, kam uz rokām daudznozīmīgi tetovējumi – nu īsts Gaujas vilks, ja ņemam talkā salīdzinājumu ar Riharda Valdesa slavenā romāna “Jūras vilki” varoņiem.
Artūrs izrādās pietiekami atvērts un sirsnīgs jūras vīrs, kam nodarbe Gaujas ūdeņos ir tikai sezonāls maizes darbs. Jā, viņš sevi uzskatot par jaunāko zvejnieku ne tikai “Lestē” pie slavenā zvejnieka Aldoņa Lūkina, bet arī visā Gaujas lejtecē, un tā tiek rakstīts arī biedrības “Mazjūras zvejnieki” sociālajās vietnēs. Artūrs ir piekrastes zvejnieks, kurš iet jūrā, liek pavasaros stāvvadus, pēc tam zvejo ar murdiem un tīkliem. No 1. augusta uz Gaujas, jo cerības, ka nēģi šogad nāks labāk nekā citus rudeņus, nekur nav zudušas.
Artūrs Jakobsons jūras zvejā. Foto: no privātā arhīva
Kā sācis iet jūrā? Artūram pēc vārda ķešā nav jāmeklē: “Esmu laivā no bērna kājas. Skolas gados gāju zvejā brīvdienās, bet, kad pienāca 16, jau sāku tā saucamo rūpniecisko zveju pie Aldoņa. Jūrā esmu jau 22 gadus. Te, uz Gaujas, tā zveja tomēr ir mazliet vieglāka, jo tur, kur zvejo nēģus no tačiem, pašu taču meistarošana ir ļoti smags un ilgs darbs. Gaujas nēģis arī skaitās vistīrākais, jo zvejojam tuvu pie iztekas, nēģim nav klāt tā smilts, kas būtu augštecē. Šosezon gan vēl nekas prātīgs nav nācis, lielie lomi jāgaida vēlāk.”
Par Artūru būtu vērts uzņemt filmu, kas iedvesmotu jaunos pavērst seju pret jūru un ūdeņiem. Zvejnieka dēls, kurš jūras vīru maizes garozu iepazinis kopš zēnības gadiem. Mērķtiecīgs, uzticīgs savam izvēlētajam arodam un sporta veidam (kamanu suņiem), kas motivē kam vienam, bet pamatīgi un uz ilgu laiku. Viņš jau kuro gadu sadarbojas ar Carnikavas novadpētniecības centru, tā apmeklētājiem un tūristu grupām stāsta par nēģu zveju, zvejniekiem, demonstrē dažnedažādus zvejas rīkus. Artūrs gatavs jaunajiem iemācīt siet īstus jūrnieku mezglus, starp kuriem arī viens īpašs – Mīlestības mezgls. Šķiet, ka tieši tas ir viņu sasējis ar Gauju, jūru un Carnikavu.
Izbraucieni zvejnieka laivā ir obligāta Carnikavas novadpētniecības centra iespēja. Foto: no Carnikavas novadpētniecības centra krājuma
Nēģiem vajadzīgs draņķīgs laiks
O. Rinkus katru gadu izdomā kādu asprātību – 2022. gada janvārī, kad visapkārt plosās pandēmija, viņa rīko “Carnikavas nēģu vilcienu” ar bagātīgi servētām un gardām nēģu maizītēm. Nešpetnais vīruss nedrīkst nokaut īsto nēģu garšu! To Olga mācījusies no pašu apaļmutnieku dzīves – jo draņķīgāks laiks, jo pilnāki murdi!
Viņa turpina vīterot kā lakstīgala: “Reiz veicu interneta aptauju par tradicionālajām Ziemassvētku un Jaungada receptēm. Mandarīni, piparkūkas un pelēkie zirņi bija topā, bet bieži recepšu vidū atbildes krāšņoja arī nēģi želejā vai cita recepte, kurā bija nēģi. Nav brīnums, jo nēģi ir ne tikai Carnikavas, bet visas Latvijas lepnums, ne velti Centrāltirgū joprojām varam pastaigāties pa Nēģu ielu, bet pārdevēja atbilde, ka nēģi nāk no Carnikavas, vieš uzticību un liek platāk vērt vaļā maciņus.”
No pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu latviešu preses varam secināt, ka nēģi tajā laikā bija ļoti populāri un tos pievienoja ļoti dažādiem ēdieniem. Protams, nemainīga palika izēšanās ar tikko ceptiem nēģiem, un par nēģu vilcienu uz Carnikavu mēs jau runājām.
Olga Rinkus nēģus uzskata par saviem sabiedrotajiem
Carnikaviešiem nēģis nebija nekāds brīnums. Uldis Siliņš savā grāmatā “Atskatīties, pasmaidīt” atceras, ka viņa bērnības laikā līdz ar nēģu sezonas sākumu tie bija dabūjami visur. Pusdienās ēda ceptus nēģus ar vārītiem kartupeļiem vai arī, kā atceras autors, ar baltmaizi, piedevām dāsni izvēloties sinepes un etiķi. Nēģis tomēr ir diezgan trekna un smaga ēdmaņa, kas dažreiz ciemiņiem no Rīgas viņu nepieradinātajiem vēderiem radīja dažu labu problēmu. Arī mūsdienās jāatceras – ēdiet nēģus ar mēru (to gan tagad ierobežo augstā cena!), un nesmādējiet arī nēģu galvas, jo tur ir smadzenes! Draudzēsimies ar visu nēģi, ja gribam būt gudri!
Kāds madonietis vietējā avīzē starpkaru periodā rakstījis, ka augsta amata dēļ viņam itin bieži sanāk apmeklēt dažāda ranga un kalibra viesības, kuru laikā viņam, maza kuņģa īpašniekam, nācās stūķēt iekšā dažādus glaunus labumus. Delikatešu saraksts ir itin prāvs, to vidū salāti, cepeši un marinējumi, un, protams, arī “nēģi no skārda un koka vācelēm”.
Interesanti, ka Ulmaņlaikā presē ir publicēti ieteikumi par bērnu ballīšu rīkošanu, kur speciālisti nēģi uzskata par ne pārāk piemērotu mazo bērnu svētku ēdienkartei, bet interesanta ir piebilde, ka pieaugušo viesībās tieši nēģa vai zuša virzienā stiepjas mazā bērna rociņa.
Zvejnieks ar zvejas laivu 2026. gadā
Pieredzējušais nēģu zvejnieks Aldonis Lūkins mums tuvāk paskaidro, kad un kāpēc nāk vai nenāk nēģi: “Katrs nēģu sezonas sākums ir diezgan trūcīgs. Karsts laiks, karsti vēji – tas nav nēģiem labvēlīgs laiks. Nēģiem vajag draņķīgāku laiku, tādu, kad atpūtniekiem negribas iet ārā no mājas: vēsu, lietainu, vējainu. Un vēl traucē pilnmēness. Nēģi pārvietojas tikai naktī. Ja ir gaišs, slēpjas, jo tos tad ir vieglāk noķert medīgākām zivīm – zandartam, asarim, līdakai.”
Cik tad treknam jābūt nēģim? Aldonis bilst, ka “treknums nēģim jau ir pietiekams tikai sākumā – viņi ir gan lielāka, gan mazāka izmēra. Uz rudeni visi ir apmēram vienā izmērā, katrs nēģis sver apmēram 80 gramus. Uz ziemu treknums nēģim pazūd, paliek tikai muskulis. Oktobris, novembris būs labākie nēģu mēneši. Bet vispār ir jūtams, ka nēģu paliek mazāk ar katru gadu”.
Foto: Rita Arāja
“Nēģu karaliste” atkal drošās rokās
Tāpat kā nēģu, arī nēģu zvejnieku ar katru gadu kļūst mazāk. Carnikavā ar nēģu zveju un apstrādi nodarbojas SIA “Krupis”, SIA “Zibs”, zvejnieku saimniecība “Gundegas” un SIA “Lest”.
A. Lūkins ir zvejnieks trešajā paaudzē. Viņam nēģu pircēji un degustētāji, tajā skaitā skolēnu grupas, bieži uzdodot jautājumu – kur var izmācīties par zvejnieku? Aldonis ir tiešs: “Tāda zvejniecības aroda jau Latvijā nemaz nav. Viss tikai praksē apgūts. [..] Par lašiem atceros, ka 90. gados bija ļoti lieli lomi. Ir bijušas divas tonnas lašu vienā naktī! Arī piecas tonnas nēģu vienā zvejas reizē!”
Viņa un citu Carnikavas zvejnieku un zivju apstrādātāju domas var izlasīt novadpētniecības centra izdotajā brošūrā “Dzīve pie jūras”, kur ir publicētas atmiņas un mūsdienu stāsti no Carnikavas novada zvejnieku un nēģu cepēju ikdienas.
Aldonis iezīmē arī tradicionālās zvejas metodes Vidzemes jūrmalā: “Paņēmieni, ko izmantojam, ir tie paši, kas agrāk. Zvejojam ar sentēvu metodēm un uzskatām, ka tās darbojas. Nodarbojamies ar pasīvo zveju – jūrā tie ir reņģu stāvvadi un zivju murdi – noenkuroti zvejas rīki, kas tiek ielikti vienā vietā un sezonu stāv – tos tikai maina un skalo. Ja pēc vētrām jālāpa – vedam tos krastā. Mainām pret citu vai salāpām un vedam atpakaļ jūrā. Cik varam zvejas rīkus izvietot un uzturēt kārtībā, tik darām. Pārējo nosaka tikai daba.”
Slavenie “Gaujas nēģi”, šoreiz zvejnieku saimniecības “Gundegas” produkts
Carnikavai nudien ir paveicies! Kopš 28. maija Ādažu novada pašvaldību vada jauns priekšsēdētājs – Gatis Miglāns, kuram zveja, nēģu ķeršana un apstrāde nav sveša. Jaunais Ādažu novada mērs kopš savas dzimšanas ir Carnikavas iedzīvotājs, kurš izglītojies Carnikavas pamatskolā un Ādažu vidusskolā. Jā, un gājis jūras zvejā, ķēris nēģus Gaujā un prot tos gardi sagatavot apaļmutnieku cienītājiem. Novadpētniecības centra jaunās ekspozīcijas atklāšanas dienā viņš klātesošos ieintriģēja ar savām zināšanām “nēģu lietā”, un visi saprata – “Nēģu karaliste” nonākusi drošās rokās. Par savu skolotāju politikā un profesionālajā izaugsmē jaunais mērs nosauc Saeimas priekšsēdētāju Daigu Mieriņu, kuru tradicionāli Carnikavas Nēģu svētkos esam raduši redzēt pie milzīgā nēģu zupas katla ar pavārnīcu un uzmundrinošu skatu.
G. Miglāns ir pārliecināts, ka nēģu zveja un apstrāde Carnikavā saglabāsies, mums tikai jārūpējas, lai nēģim Gaujā tiktu radīti labvēlīgi apstākļi. Ar viņu vienisprātis ir O. Rinkus: “Gan zvejnieki, gan nēģu cepēji ir sūra un neatlaidīga tauta. To pierāda viņu pielāgošanās spējas un nezūdošā interese darboties Carnikavā!”
