19. gadsimta beigās Rīgas Jūrmalā pieauga pastāvīgo iedzīvotāju skaits, un gan viņu, gan atpūtnieku vidū bija daudz pareizticīgo. Tuvumā baznīcas nebija, bet brauciens uz Rīgu, Dubbelnu jeb Dubultiem vai Pētera un Pāvila dievnamu Ķemeros ar tā laika satiksmes līdzekļiem prasīja daudz laika un līdzekļu. Ziedojumu vākšana jauna dievnama celtniecībai Edinburgā tika izsludināta 1890. gadā. Rīgas mācību apgabala arhitekts A. P. Kīzelbašs 1893. gada pavasarī bez atlīdzības izstrādāja projektu, darba rasējumus un tāmi. Par būvniecības vietu noteica zemesgabalu starp Maiorenhofu jeb Majoriem un Edinburgu jeb Dzintariem. Dievnams tika uzcelts īsā laikā – jau gadu pēc vietas iesvētīšanas un pirmā akmens ielikšanas būvniecība bija pabeigta. Tajā jau atradās Maskavas ikonogrāfijas skolas Kazaņas Dievmātes ikona, un dievnamam tika dāvināti paklāji, sudraba kvēpināmais trauks, lustras un dažādi baznīcas piederumi. Sveces letes galdiņu dāvināja guberņas arhitekts V. I. Lunskis.
Edinburgas baznīca 1896. gada 23. jūnijā tika iesvētīta par godu Dievmātes Kazaņas ikonai. Tā bija koka krustveida baznīca ar diviem apzeltītiem kupoliem, kas bija redzami no jūras puses un gar kūrorta galveno ielu. Kopš 1913. gada dievkalpojumi notika katru dienu, tostarp latviešu un vācu valodā. Draudzes padome 1938. gadā nolēma Edinburgas baznīcu pārdēvēt par Rīgas Jūrmalas Pareizticīgo Dievmātes Kazaņas baznīcu.
Otrā pasaules kara laikā dievnams turpināja darboties, lai gan ikdiena bija sarežģīta. Negaidīts pavērsiens sekoja 1962. gadā, kad tika sagatavots lēmums par vairāku dievnamu slēgšanu Latvijā. Šāds liktenis piemeklēja arī Edinburgas baznīcu. Dievnams, kas bija pārdzīvojis 1917. gada revolūciju, divus pasaules karus un daudzkārtējas varas maiņas, miera laikā vienas diennakts laikā pēc varas iestāžu rīkojuma tika nojaukts. Draudzes locekļiem izdevās slepeni iznest dažas ikonas, baznīcas piederumus un svētās grāmatas un nodot tās Dubultu pareizticīgo baznīcai, kur tās glabājas joprojām. Nojauktā dievnama vietā vēlāk tika uzcelti izstāžu paviljoni, kuros darbojās arī seno spēkratu muzejs. Izstāžu zāles tika pievienotas Jūrmalas muzejam kā filiāles, un šeit tika rīkotas glezniecības, tekstilmākslas, keramikas, metālkalumu un tēlniecības izstādes, kā arī svētku gadatirgi. Teritorijā darbojās arī kafejnīca “Globuss”.
21. gadsimtā baznīca pakāpeniski atguva zemi, un 2010. gadā Dzintaros tika atjaunota baznīcas draudze un atsākās dievkalpojumi. Jau 2013. gadā Dievmātes Kazaņas ikonas baznīcas nākamā altāra vietā tika uzstādīts astoņgalu krusts, bet altārsienas pamatā ielikts pamatakmens ar astoņgalu krusta atveidu. Baznīcas pamatos iemūrēja piemiņas rakstu latviešu un krievu valodā. Arhitekta Didža Krūmiņa projekts paredzēja īpašu būvniecības darbu meistarību — mūrētu velvju, kupolu, arku, kā arī ārējās apdares veidošanu atbilstoši Pareizticīgās Baznīcas kanoniem.
Foto: no LETA arhīva
Taču jaunā baznīcas būvniecība netika uztverta viennozīmīgi. Jūrmalnieku iebildumi bija par to, ka iecerētais projekts būtībā turpinot padomju laikā aizsākto agresīvās apbūves tradīciju. Tolaik vēsturiskās koka ēkas bez žēlastības nojauktas, bet to vietā uzceltas daudzstāvu sanatorijas un citas būves, kas būtiski izmainījušas un sabojājušas Jūrmalas dabisko ainavu. Tāpat iebildumi bija par to, ka tik grandiozas un no liela attāluma pamanāmas ēkas būvniecībai Jūrmalas centrā varētu būt ideoloģiska nozīme, jo projekta autori ar to netieši cenšoties demonstrēt reālās varas simbolu Latvijā.
Jūrmalas pašvaldības ierēdņiem tika pārmesta politiskā tuvredzību laikā, kad Krievija arvien aktīvāk īsteno tā dēvētās “maigās varas” jeb samta okupācijas politiku bijušajās impērijas teritorijās, un šāda mēroga projekti neesot nejaušība. Publiski tika pausts, ka ar šādām iecerēm Jūrmalu cenšoties pārveidot par vietu, kur tiek ieviestas un popularizētas vietējiem iedzīvotājiem svešas paražas un tradīcijas.
Dievnama būvniecības darbus realizēja "Skonto Būve ". "Pareizticīgo baznīca Dzintaros piedzīvojusi sarežģītu likteni, un šobrīd esam vēsturiska brīža liecinieki - pateicoties daudzu iesaistīto pušu pūlēm dievnams atdzimst. Tā būvniecībā jāievēro tūkstošgadu seni būvniecības likumi, rūpīgi ievērojot senās tradīcijas. Ar patiesu aizrautību līdzdarbojos Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles atjaunošanā, tagad vēlos palīdzēt tapt vēl vienam dievnamam," toreiz, baznīcas būvniecības laikā, atzina "Skonto Būve" padomes priekšsēdētājs Guntis Rāvis.
2019. gadā būvdarbi lielākoties tika pabeigti. Jaunuzceltais Dzintaru pareizticīgo dievnams tagad izskatās pavisam savādāk nekā 19. gadsimta beigās celtais. Dievnama ēka ir mūra un tā ir daudz ietilpīgāka. Tajā pašā gadā jaunuzbūvētais dievnams, kas mūsdienās ir atvērts katru dienu, tika atklāts.
Foto: Publicitātes
