– Ja latvietim jautātu, kuri ir latviešiem raksturīgākie svētki, domāju, ka lielākā daļa cilvēku atbildētu, ka tie ir Jāņi. Kļūstot par kristiešiem, cilvēki nepārstāj būt latvieši, tāpēc jautājums – vai un kā kristiešiem svinēt Jāņus?
– Jautājums par Jāņu svinēšanu kristieša sirdsapziņu tirda gadu no gada, tieši pirmssvētku gaidās. Tas patiesībā liecina par svētīgām ilgām pēc skaidrības un sirdsmiera. Lai šo mieru gūtu, mums nav jāmēģina izlocīt Svētie Raksti pēc saviem ieskatiem. Mums vienkārši jāraugās uz tiem caur skaidru un sakārtotu redzējumu, ko sniedz mūsu luteriskā ticība.
Piederība Kristus baznīcai neizdzēš un nenoliedz mūsu piederību savai tautai un tēvzemei. Dieva Vārds skaidri apliecina, ka mūžībā Viņa troņa priekšā stāvēs un Viņu pielūgs visas tautas, ciltis un valodas, un latvieši noteikti būs viņu vidū.
Tomēr būsim godīgi, mūsu latvietība un tautas pastāvēšana nebalstās uz vienu vienīgu svētku pamata. Jāņi ir krāšņa, etnogrāfiski bagāta un mīļa mūsu identitātes daļa, bet, ja tie būtu mūsu vienīgais pamats, mēs kā tauta stāvētu uz ļoti plāna ledus. Tāpēc uz jautājumu, vai svinēt, mēs droši varam atbildēt apstiprinoši, jo mēs taču nepārstājam būt latvieši.
Konfesionālajā luterismā šādi gadskārtu svētki tiek uzskatīti par adiaforu, proti, lietām, kas pašas par sevi pestīšanai nav ne pavēlētas, ne aizliegtas. Mēs uz Jāņiem raugāmies caur Apustuļu ticības apliecības Pirmo locekli, kas ir ticība Dievam Tēvam un Radītājam.
Vasaras saulgrieži, dabas plaukums, ugunskura siltums, siers, alus un laba satikšanās ir brīnišķīgas Dieva dāvanas. Kristietis par tām var un drīkst priecāties ar pilnīgi brīvu sirdsapziņu, svētkos izsakot pateicību Dāvinātājam par Viņa uzturēto pasauli.
Vislielākais izaicinājums kristietim ir sirds stāvoklis svētku laikā. Šeit vietā ir Mārtiņa Lutera brīdinājums par tā dēvēto ābolu dievu. Ar to viņš domāja cilvēka sirds dabisko tieksmi paņemt labu, celsmīgu Dieva dāvanu, piemēram, dabu vai tautas tradīciju, un padarīt to par elku, sākot no tās sagaidīt to, ko patiesībā spēj dot vienīgi Dievs.
Lai svinēšana pagodinātu Dievu un nepārkāptu Pirmo bausli, ir vērts paturēt prātā trīs vienkāršas lietas.
Pirmkārt, mēs svinam Jāņus kā kultūras mantojumu, nevis kā reliģisku rituālu. Ugunskurs kristietim ir vienkārši uguns, kas silda un izgaismo nakti, un Jāņu zāles ir skaisti, Dieva radīti augi. Tiem nav nekāda garīga spēka vai mistiskas varas pār mūsu dzīvi.
Otrkārt, pagāniskā domāšana balstās uz mēģinājumiem manipulēt ar dabas spēkiem, piemēram, lēkt pār uguni, lai attīrītos, vai vīt vainagus, lai zīlētu nākotni un nodrošinātu auglību. Kristietis no šādām praksēm norobežojas, jo viņš zina, ka viņa svētība, aizsardzība un nākotne ir droši apslēpta Kristū, nevis rituālos.
Treškārt, mēs nekrītam sinkrētismā jeb ticību sajaukšanā. Mēs nemēģinām drošības pēc pielabināt senču dievības vai dabas garus. Mūsu grēki ir nomazgāti Kristus asinīs, nevis Jāņu rīta rasā, un mūsu drošība sakņojas Dieva Vārdā un sakramentos.
Galu galā Jāņi ir brīnišķīgs laiks, kad pīt vainagus, degt ugunskurus, dziedāt mūsu skaistās dziesmas un vienkārši priecāties par vasaru. Šis dabas krāšņums un tradīcijas ir lieliska dāvana, kas pilnībā atplaukst tad, kad tā neaizēno pašu Dāvinātāju, bet palīdz sirdī pagodināt vienīgo un dzīvo Dievu.
– Bieži vien tiek runāts un arī ievērotas t. s. pagāniskās Jāņu tradīcijas –vainagu dedzināšana ugunskurā, cerot tā sadedzināt visu ļauno, mutes mazgāšana rasā, cerot tā vairot skaistumu un veselību, u. c. Kā kristiešiem pret to izturēties? Vai gaidīt sauli uzlecam visīsākajā naktī? Vai dedzināt ugunskuru un ievērot citas tradīcijas?
– Kā jau nupat pieskāros, viss izšķiras mūsu sirds stāvoklī. Tomēr šis jautājums skar daudz dziļāku un senāku stīgu mūsu tautas dvēselē. Kad mēs runājam par rituāliem, kur vainagu dedzināšana it kā iznīcina ļaunumu vai mutes mazgāšana rasā sniedz veselību, mēs vairs nerunājam par nevainīgu etnogrāfiju vai folkloru. Mēs runājam par maģisko domāšanu.
Mums ir godīgi jāatzīst, ka dabas kultu izpratne latviešu sirdīs ir dziļi iesakņojusies. Tam ir tīri vēsturisks iemesls, jo Latvija bija viena no pašām pēdējām Eiropas zemēm, kurā ienāca Kristus vēsts. Šī garīgā novēlošanās joprojām nes savus augļus. Tā ir milzīga ilūzija, ka ar pareizajām maģiskajām darbībām, vai tā būtu izšūpošanās Lieldienās, vai saullēkta sagaidīšana Jāņos, mēs varam kaut kā ietekmēt savu rītdienu un veselību.
Šāda domāšana mūs patiesībā padara pasīvus. Cilvēks sāk neapzināti ticēt, ka rituāls pie ugunskura viņu pasargās, tā vietā, lai uzņemtos reālu, Dieva aicinātu un aktīvu atbildību par savu dzīvi. Īstā svētība un labklājība nāk caur godprātīgu darbu, rūpēm par savu veselību un līdzdalību visas sabiedrības kopējā labumā, nevis ugunskura dūmiem.
Teoloģiskā patiesība ir skaidra, un tā mūs ved atpakaļ uz pašu sākumu Ēdenes dārzā. Kad Ādams un Ieva novērsās no skaidrā Dieva Vārda, lai meklētu svētību un aizsardzību radībā, viņi uzticējās kārdinātāja meliem. Aiz katra maģiska rituāla slēpjas tas pats vecais maldu gars. Kad cilvēks sāk ticēt, ka uguns vai rasa viņam dos to, ko spēj dot tikai Radītājs, viņš labprātīgi novēršas no Dieva.
Tāpēc arī ugunskuram vai saullēkta gaidīšanai visīsākajā naktī nav ne vainas, ja vien to darām dabas skaistuma un labas kompānijas dēļ. Kristīgā pārliecība mūs vienkārši atbrīvo no bailēm un māņticības nastas, jo mūsu svētība un rītdiena jau ir droši apslēpta Kristū, nevis nakts rituālos.
– Par Līgo dziesmu dziedāšanu arī ir dzirdēti krasi noraidoši daļas kristiešu viedokļi, ka tās pieder pie pagāniskās tradīcijas. Kā ir – ja kristietis ir draugu vai tuvinieku kompānijā, kurā tās tiek dziedātas, vai izvairīties to darīt?
– Šis ir vēl viens jautājums, kur kristiešu vidū mēdz valdīt galējības, sākot no pilnīga un bailīga nolieguma līdz nekritiskai līdzdalībai visā pēc kārtas. Taču nobriedušam ticīgajam nav jābēg no savas tautas mantojuma, viņam vienkārši jālieto garīgā izšķirtspēja.
Mārtiņš Luters reiz ir brīnišķīgi sacījis, ka mūzika ir pati skaistākā un krāšņākā dāvana cilvēcei tūlīt aiz Dieva Vārda. Tāpēc mums nevajadzētu visu labo, skaisto un vērtīgo tik viegli atdot pagānismam. Mums nav nekādu tiesību atstāt senajiem dabas kultiem to, ko Dievs ir radījis mūsu priekam un sadraudzībai.
Lielā daļā latviešu tautasdziesmu tiek apdziedāta mūsu etnogrāfiskā kultūra, nevis kādi pagānu kulti. Tajās ir iemūžināts dabas skaistums, darba tikums, humors un piederība savai zemei. Dziedāt šādas dziesmas nozīmē svinēt savu valodu un kultūras vēsturi, un tur nav nekā grēcīga vai kristietim nepieņemama.
Tas nozīmē vienkārši atrast veselīgu līdzsvaru, kur mīlestība pret apkārtējiem iet roku rokā ar paša iekšējo skaidrību. Nav vērts ļaut māņticībai sabojāt labu mūziku, un tikpat svarīgi ir neļaut dziesmu vārdiem mūs aizvilkt tur, kur nemaz negribam. Ja kāda konkrēta dziesma atklāti slavē senās dievības, varam vienkārši mirkli paklusēt, bet, kad skan par Jāņu mātes sieru, viesmīlību vai dabas skaistumu, droši dziedam līdzi. Tādā veidā mūsu balss un skaistā tēvzemes valoda paliek kā dabiska pateicība Tam, kurš mums to visu vispār ir dāvinājis.
– Kristieši Jāņos piemin Jāņa Kristītāja dienu. Vai un kā saturiski to var savienot?
– Mums nav jāmēģina šīs divas lietas mākslīgi sapludināt vai sašūt kopā. Jāņa Kristītāja piemiņa un viņa vieta pestīšanas vēsturē ir nesalīdzināmi senāka un lielāka par mūsu tautas tradīcijām. Jau septiņsimt gadu pirms Kristus dzimšanas pravietis Jesaja sludināja par saucēja balsi tuksnesī, kas sagatavos Kungam ceļu. Pats Jēzus Jāni nosauca par lielāko starp visiem, kas dzimuši no sievietēm.
Tāpēc mums nav Jāni Kristītāju jāpielāgo latviešu Jāņu ugunskuram, bet gan mūsu svinēšana jāpakļauj tam lielajam vēstījumam, ko viņš pasaulei nesa.
Interesanti, ka šeit pat dabas ritējums skaisti kalpo teoloģijai. Jāņa diena sakrīt ar brīdi, kad gaisma debesīs sāk iet mazumā, dzīvi ilustrējot viņa paša vārdus par Jēzu: «Viņam vajag augt, bet man iet mazumā» (Jņ ev. 3:30).
Jānis vasaras saulgriežos simboliski atkāpjas, dodot vietu Kristum, kura piedzimšanu svinam ziemas dziļumā, kad gaisma atkal sāk uzvarēt tumsu.
Tomēr kristietim svinēt svētkus, kurus paši saucam par Jāņiem, bet pilnībā ignorēt Jāni Kristītāju, ir tas pats, kas sarīkot grandiozas vārda dienas svinības, uzklāt bagātīgu galdu un jautri izdancoties, bet pašu gaviļnieku pat neielūgt un atstāt aiz durvīm.
Ja esam Kristus mācekļi, mēs pazīstam šo pravieti. Viņa pieminēšana Jāņu vakarā palīdz mums svētku līksmībā nezaudēt garīgo nomodu. Tas ir brīnišķīgs brīdis, kad pie ugunskura, pirms sēšanās pie galda, varam pateikties Dievam ne tikai par zemi un vasaru, bet arī par Viņa doto ceļa sagatavotāju mūsu sirdīs.
– Jāņu svinēšana ir tikai viena diena, par kuru domājot rodas jautājumi par to, kāpatriotismam, nacionālismam, tautas piederības izjūtai sadzīvot ar kristietību. Kur ir tā robeža, kad kristietim vajadzētu sākt kļūt uzmanīgam par nacionālās izjūtas dominanci, ne tikai Jāņu svinēšanas sakarā?
– Šis jautājums mūs aizved pie pašas kristīgās dzīves un sirdsapziņas kodola. Jāņu svinēšana ir tikai viens no mirkļiem, kas izgaismo šo lielo tēmu, kā mūsu mīlestībai pret savu zemi sadzīvot ar sekošanu Kristum.
Konfesionālā luteriskā izpratne šeit piedāvā skaidru un līdzsvarotu mērauklu. Mīlestība pret savu tautu, valodu un tēvzemi ir laba Dieva dāvana. Tā ir daļa no Radīšanas kārtības un Ceturtā baušļa, kas mums māca cienīt un kopt to vidi, kurā Kungs mūs katru ir ielicis. Kristietības misija nekad nav bijusi atņemt cilvēkam viņa nacionālo piederību vai padarīt viņu par bezsatura kosmopolītu.
Tomēr robeža, kur kristietim jātop ārkārtīgi uzmanīgam, tiek pārkāpta brīdī, kad nacionālā piederība un tās intereses tiek paceltas augstāk par Dieva Vārda autoritāti. Kad nacionālā izjūta sāk valdīt pār ticību, nacionālisms nemanāmi pārvēršas reliģijā, proti, elka kultā, kur tauta, valsts vai rase ieņem paša Dieva vietu.
Ja nacionālā piederība vai politiskā ideoloģija sāk aizliegt cilvēkam būt kristietim, ja tā pieprasa nīst citas tautas vai spiež pārkāpt skaidro Dieva gribu, tad tāds nacionālisms ir ne tikai jānoraida, bet tam ir arī aktīvi jāpretojas. Mūsu augstākā lojalitāte vienmēr un bez izņēmumiem pieder Kristum, nevis politiskajiem saukļiem. Mēs nevaram attaisnot netaisnību, naidu vai grēku tikai tāpēc, ka tas šķietami kalpo mūsu tautas interesēm.
Šeit mums katram un visai mūsu tautai kopumā ir jānonāk pie dziļas un godīgas grēknožēlas. Mēs tik bieži esam meklējuši savu glābiņu, attaisnojumu un lepnumu savās etnogrāfiskajās saknēs, savā kultūrā vai pašu spēkos, pilnībā aizmirstot savu Radītāju. Mēs esam mēģinājuši celt savas tautas namu uz laicīgiem, trausliem un grēcīgiem pamatiem.
Bet Evaņģēlija lielā un dziedinošā vēsts ir tā, ka mūsu patiesā un mūžīgā identitāte nav meklējama mūsu nacionālajos nopelnos vai izcelsmē. Tā ir atrodama tajās dārgajās asinīs, kas par mums tika izlietas pie Golgātas krusta. Jēzū Kristū mums ir dāvāta pilnīga un absolūta grēku piedošana par katru reizi, kad esam radību mīlējuši vairāk nekā pašu Dāvinātāju. Pie Viņa krusta sabrūk visas cilvēku celtās sienas. Tur mūsu parādi ir dzēsti, bailes par rītdienu ir uzvarētas un mums ir dāvāta neiznīcināma pilsonība Debesu Valstībā.
Tikai šī brīvība un piedošana ļauj patiesi un no sirds mīlēt savu Latviju. Tad mēs vairs neuztveram savu zemi kā elku, no kura paniski pieprasām savu glābiņu, bet gan kā vietu, kur esam sūtīti kalpot ar Kristus mīlestību. Un, ja tā labi padomā, vai tik tieši šo pašu sirds izmaiņu un atteikšanos no viltus drošības savos ciltsrakstos nesludināja arī Jānis Kristītājs?
