PSRS okupācijas vara pieķērās pretkristīgās un plašāk – ateistiskās – ideoloģijas ieviešanai mūsu zemē, režīmam atgriežoties 1944. gadā. 1945. gadā Ziemassvētki bija pēdējie, kad vēl neizsekoja un nevajāja dievkalpojumu apmeklētājus. Režīma tvēriens sažņaudzās, un jau 1950. gada sākumā baznīcas bija iedzītas pagrīdē.
Trešās atmodas laikā atjaunojās arī dievkalpošana daudzās draudzēs, daudziem alkatīgi tverot šo svaigā gaisa malku. Aizvien baznīcā var sastapt pietiekami šajā laikā baznīcā iegājušo cilvēku. Runā, garīgā pacēluma kulminācija bija 1992. gadā ar gandrīz 90% kristītiem jaundzimušajiem.
Pagājušas aptuveni divas paaudzes, un situācija ir mainījusies līdz nepazīšanai. Amatpersonas joprojām labprāt saka uzrunas svinīgos baznīcas pasākumos, kamēr reālas politiskās izvēles rāda: Latvija vairs nav kristīga zeme.
Reliģija nav tikai formāls ieraksts kāda reģistra ailītē, bet tai allaž seko prakse. Vēl nozīmīgāk, dzīve parāda – nereliģisku cilvēku vienkārši nav. Tādēļ jājautā: pie kā ir nonākusi mūsu tauta, kura vairs nav kristīga?
Pirms turpināt, paskaidrošu par nereliģiskā cilvēka neesamību. Skaidrību šeit vieš reliģijas unikalitāte, vienīgā spējīga risināt dilemmu par dzīves jēgu nāves priekšā. Kaut reliģijā var atrast filozofijas, psiholoģijas un citas pēdas, tām trūkst šīs reliģiskās specifiskas (cita lieta, vai katra reliģija ir patiesa, bet par to citreiz), un šādi meklējumi tajās ir kļūdaini pašā saknē. Starp citu, jautājumu par nāvi var ignorēt, kas praksē nozīmē tikai to, ka tik un tā tiks veiktas reliģiskas izvēles, tikai tās būs neapzinātas un, visbiežāk, aplamas. Un šeit parādās kristietības priekšrocība pār filozofiju, psiholoģiju un jebko citu. Tā spēj kaut ko jēgpilnu teikt augsti izglītotajiem un pieredzējušajiem, un pilnīgi neko nesaprotošiem, un pat neieinteresētiem – gan Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam, gan arī zīdainim, kuru kristī.
Nianse par kristietību
Pirms pieķerties postkristīgajai situācijai, jāmazina pārpratumi, atrunājot bieži garām paslīdošas pamatlietas par kristīgo laikmetu.
Kristīgajam laikmetam bieži vien klišejiski, kaut ko pavirši sagrābstot vēsturē un populārajā kultūrā, pārmet krusta karus, raganu dedzināšanas, inkvizīcijas utt. Lielākoties šādiem argumentiem ir apšaubāms vēsturiskums, taču katrā klišejā ir arī sava daļa patiesības. Jāatzīst, šajā laikmetā tika pieļauts daudz kļūdu un cilvēki bieži ļaunprātīgi izmantoja pieejamo varu. Iemesli … lielākoties, ne jau visi kristīgajā laikmetā patiesi tiecās būt kristieši. Daudzi, kas sevi tā sauca vai kurus kļūdas pēc pieskaitīja kristiešiem, tādi patiesībā nebija – liekuļi. Turklāt pat ar patiesi kristīgiem nolūkiem cilvēki mēdza kaut ko pārprast un rīkoties pavisam greizi. Neaizbildinu vai vienkāršoti neattaisnoju nevienu. Tie atšķiras, un tam ir nepieciešama iedziļināšanās un godprātīgs izvērtējums. Visbeidzot, vēloties pieturēties daudzmaz godprātīgi vēsturei, nevajadzētu aizmirst, ka tieši kristieši formulēja un stabilizēja daudziem šodien par paraugu pieņemto, piemēram, rūpes par neaizsargāto. Pat krusta kari nav triepjami melnā krāsā vien. Kaut arī netrūka pārpratumu un liekulības, to sākotnējais mērķis bija pasargāt bez aizstāvja palikušos vajātos kristiešus Svētajā zemē. Vēsturiski vienlaikus ievijās pārpratumi un traģiskas kļūdas. Rezumējumā – jā, problēmu netrūka, taču tās jāvērtē kopsakarā ar kristietības milzīgo un pozitīvo ietekmi.
Zinātne?
Kas tad ir stājies kristietības vietā?
Šķiet, atpazīstamākā reliģijas (mūsu kontekstā – kristietības) skeptiķa standarta pieeja ir, ka cilvēkam jāatstāj reliģiskā aprobežotība, tumsa un māņi, vietā izvēloties gaismu – izglītību un zinātni.
Jāpiekrīt acīmredzamiem zinātnes sasniegumiem. Te un tagad sazināmies ar otru pasaules malu, pārvaram milzīgus attālumus agrāk neiedomājamos ātrumos, un šo uzskaiti varētu turpināt. Tomēr ir kāds āķis, pat divi. Vispirms, katrs, kurš kaut nedaudz ir padarbojies ar zinātni, atzīs, tajā nav un nevar būt sasniegtu robežu, pilnīgi atrisinātu jautājumu. Sasniegusi vienu horizontu, zinātne varbūt vēl tikai nojauš nākamo, ko ātrāk vai vēlāk konstatē. Otrkārt, daudzi apzināti ignorē zinātnes ierobežotību un, pretēji pašai zinātnes būtībai, padara pētniecības darba pieņēmumus (teorijas) par šādu sasniegtu un atrisinātu robežu, kam turklāt sāk ticēt. Tā zinātni pārvērš par reliģiju.
Citiem vārdiem, ja zinātne ir zinātne – nemitīgi meklējumi un konstatējumu apkopošana tālākiem meklējumiem –, tā nav un nevar aizstāt kristietību (reliģiju plašāk). Tās abas pastāv līdztekus un var harmoniski viena otru iedvesmot, kā tas notiek daudzu zinātnieku – kristiešu – dzīvē un pētnieciskajā darbā.
Tādēļ sanāk, lai arī cik mūsu laikmetu nevēlamies uzskatīt par zinātnei atvērtu un tās atziņu pamatotu, pamanāmāka ir zinātnes sajaukšana ar reliģiju, katru nemākot atbilstoši piemērot vai izmantot. Tā pat ir mūsu laikmeta traģēdija, kad zinātne tik bieži tiek pārveidota virspusējā pseidoreliģijā – tieši tajā, no kā esam bēguši.
Kristīgās ticības aizstājēji
Ja zinātne nespēj aizstāt kristietību un to nav izdarījusi, jāsecina, ka reiz mūsu zemi un tautu raksturojušo kristīgo ticību nomainījusi kāda reliģija. To, balstoties sākumā definētajā par reliģijas neizbēgamību, var konstatēt skatā uz dzīvību caur neizbēgamās nāves prizmu un no tā izrietošajās praktiskajās izvēlēs.
Kaut viens no latviešu tradicionāliem praktiskajiem raksturlielumiem šķiet kapusvētki, kas liktu domāt par nopietnu attieksmi pret nāvi, patiesībā mūsu sabiedrība ir ļoti materiālistiska un saruna par nāvi tai ir kaut kas krietni pāri komforta robežai. Baidāmies par to runāt ar bērniem, baidāmies runāt savā starpā, un bērēs cilvēku nododam bezpēdīgai pazušanai melnā kapa bedrē.
No nāves un visa ar to saistītā vairoties, sabiedrība tiecas dzīvot, turklāt sev neko neliedzot. Jā, tieši sev… Tāpēc ir tik maz laulību, jo laulība nozīmē nodoties otram, tāpēc ir tik maz bērnu, jo tie kavē baudīt dzīvi pilnvērtīgi… Tādēļ kristietība, kas aicina ne tikai klausīties Dieva sacītajā, bet arī būt atbildīgam par savu tuvāko, vairs nav un nevar būt cieņā. Vērtējot kristietības vietā nākušās praktiskās izvēles, visprecīzāk tās atbilst nevis kādai reliģijai, bet ļoti savtīgai filozofiskai pieejai – hedonismam. Tajā bauda ir dzīves augstākais mērķis un dzīves praktisko izvēļu kritērijs ikdienai un ilgākam laikam.
Nebaidos pamatoti atkārtoties, jā – kristietība nepadarīja visu kristīgā laikmeta sabiedrību par patiesiem kristiešiem. Netrūka ne liekuļu, ne citu tā laika izmantotāju. Turklāt paši kristieši nav nekļūdīgi. Tomēr tieši kristietība atbrīvoja sabiedrību no tik daudz kā, padarot to civilizētāku un cilvēciskāku. Vai hedonisms to spēs?
Vēsture rāda, hedonisms nes šauram cilvēku lokam pašlabumu vien. Vai tiešām tas ir jau daļēji sasniegtais mērķis, kad aborti tiek uzskatīti par normu un eitanāzija par medicīnisku risinājumu, uz ko turpināt tiekties? Turklāt labāk jau nekļūs, ja vien neatgriezīsimies pie reiz atmestās kristietības, kurā gan ir kļūdas, bet kas sabiedrībai spēj būt noderīga jau te un tagad un, vēl vairāk – ir ar kaut ko jēgpilnu arī nāves priekšā.
