Notikumu organizēja Lutera Akadēmija (Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas augstskola) pēc tās docenta Dr.theol. Uģa Sildega un absolventes, diklietes, Initas Hihalovskas iniciatīvas. Šī notikuma lasījumi galvenokārt fokusējās uz Jura Neikena (1826–1868) garīgo aicinājumu.

Juris Neikens – savas tautas mācītājs un skolotājs

Juris Neikens dzimis Valmieras rajona latviešu zemnieku mājās. Viņa tēvs – vietējās Brāļu draudzes saiešanas vadītājs – kopā ar sievu bija iekārtojis sakoptu saimniecību.

Juris izrādījis interesi par grāmatām, tāpēc viņa nokļūšana Jāņa Cimzes seminārā Valmierā nav pārsteigums. Cimze ir bijis augstās domās par savu jauno skolnieku –Neikenam pēc kursu beigšanas tika nodrošināta palīgskolotāja vieta. Šeit veidojās Neikena teoloģiskie uzskati – Brāļu draudžu piētismu nomainīja Lutera teoloģija.

Semināram pārceļoties uz Valku, Neikens no tā atvadījās un turpināja praktizēt kā draudzes skolotājs un privātskolotājs. Vēlāk devās uz Tērbatu studēt teoloģiju, kur tālāk tika izkopts Neikena luteriskais gars.

Jaunajam mācītājam Neikenam uzticēta baznīca Dikļos, kur viņš, iedziļinoties savas draudzes vajadzībās, mācējis sprediķot tā, ka viņa svētrunās klausīties esot nākuši arī no citiem novadiem.

Neikenā apvienojās savas tautas mīlestība ar plašām (arī valodu) zināšanām. Viņš izstrādājis ļoti pieprasītus vācu valodas apguves materiālus latviešiem, bet par lielāko viņa rakstisko mantojumu tomēr ir uzskatāms viņa izdotā avīze “Ceļa Biedris”, kurā nacionāli kristīgā garā publicējis pamācības, stāstus un dzeju.

Uzņēmīgais garīdznieks mīlējis dziedāt, un to darīt mudinājis arī citus, kas rezultējās pirmo latviešu dziesmu svētku organizēšanā Dikļos 1864. gadā.

Juris Neikens pāragri mira 42 gadu vecumā.

Jura Neikena portrets, gravīra - griezta un publicēta Leipcigā Vegera (Weger) darbnīcā.Avots: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts / Literatura.lv

Ienirstot plašā darba dziļumā

Lasījumu sēriju atklāja Dr. theol. Uģis Sildegs ar ieskatu Jura Neikena dzīvē. Viņš klausītājus veda cauri nozīmīgākajiem mācītāja un sabiedriskā darbinieka dzīves posmiem un atklāja Neikenu gan kā izzinātāju, gan kā garīgu ceļabiedru savai tautai — lomu, kas, šķiet, vēl nebūt nav izsmelta. Sildegs bija sagatavojis divus lasījumus, un otrais simetriski noslēdza konferences daļu kultūras namā. Ja pirmais lasījums ievadīja klausītājus visā konferencē, tad otrais kļuva par vienu no tās nozīmīgākajiem devumiem. Tajā tika aplūkots aizmirsts Neikena darbs — viņa tulkotā Pāvila vēstule Romiešiem, kas pirms apmēram 160 gadiem iespiesta vācu garīdzniecībai domātā izdevumā (Magazin, herausgegeben von der Lettisch-Literärischen Gesellschaft. 1865). Lasījums ļāva ne tikai sadzirdēt latviešu valodu, kas veidota kā alternatīva tolaik lietotajam Glika Bībeles tulkojumam, bet arī ieraudzīt, kā Neikens pats izprata Rakstu pestīšanas vēsti. Tas apliecināja, ka Neikens bija dedzīgs luteriskās ticības kristietis ar saknēm brāļu draudžu dievbijībā, nevis racionālists un morālists, par kādu viņu mēdz attēlot daļa padomju un arī mūsdienu pētnieku.

Foto: Aivars Fišers. Dr. theol. Uģis Sildegs atklāj konferenci.

Dr. theol. G. Kalme savos referātos uzsvēra, ka Neikens ne tikai pārnesa latviešu valodā reliģisku un vēsturisku saturu, bet arī mācīja, kā to lasīt un saprast. Viņa Ceļa Biedrī publicētie Lutera stāsti nav vienkārša Reformācijas vēstures pārstāstīšana. Tajos latviešu lasītājs tiek ievadīts vēstures izpratnē, kur cilvēka darbība, Dieva Vārds, Baznīca un Dieva providence ir savstarpēji saistīti. Vēsture šeit nav tikai notikumu virkne, bet telpa, kurā tiek uzdoti jautājumi par patiesību, atbildību, ticību un cilvēka vietu pasaulē.

Neikena nozīme īpaši atklājas viņa spējā savienot to, kas mūsdienās nereti tiek nošķirts:kristīgo ticību, izglītību, valodu, kultūru, tautas pašapziņu un sabiedrisko atbildību. Viņš nebija tikai literāts vai mācītājs — viņš centās veidot cilvēku, kurš ticību spēj saprast, izglītību izmantot un savu dzīvi uztvert kā atbildību Dieva un savas tautas priekšā. Tieši šādā savstarpējā saistībā arī meklējama Neikena mantojuma aktualitāte šodien.

Foto: Aivars Fišers. Dr. theol. G. Kalme iepazīstina ar saviem referātiem.

Inita Hihalovska klausītājiem stāstīja par Neikena izdoto avīzi Ceļa Biedris, tās tapšanas un darbības apstākļiem. Interesenti uzzināja gan par izaicinājumiem dedzīgā mācītāja gara bērna ­– laikraksta – iznākšanas procesā, tā izdošanas biežumu un vēsturisko kontekstu (latviešu tautas pašapziņas atdzimšanu, jauno laikmeta ideju vēsmas pasaulē un Latvijā, augošo polemiku starp latviešiem un vietējiem vāciešiem), gan par plašo un daudzpusīgo avīzes saturu un piemēru, ko šis ar rūpēm un pārdomātību veidotais izdevums var dot kristīgajā (un ne tikai) komunikācijā mūsdienās.

Lutera Akadēmijas students Mārcis Romancevičs runāja par tēmu Svētie Raksti Jura Neikena stāstos par to, kā Neikens izmantoja kristīgo mācību savas paplašinātās draudzes, visas latviešu tautas, izglītošanā. Mācītājs Ceļa Biedrī publicētajos darbos ir runājis par tolaik aktuālām tēmām un problēmām – zemes izpirkšanas tiesību ieviešanu, tendenci laulāties materiāla labuma dēļ, atsevišķu zemnieku sētu izolēšanos no novadniekiem u. c. –,lietojot gan precīzus Bībeles citātus, gan visos Rakstos ietverto mācību šaurākai stāsta tēmai un visam stāstam kopumā.

Foto: Aivars Fišers. Lutera Akadēmijas students Mārcis Romancevičs. 

Starp lasījumiem referenti un viesi bija aicināti kopīgi dziedāt Neikena dzejas tekstus Mg. art. Viļa Kolma rūpīgi izvēlētām baznīcas melodijām, pašam mūzikas speciālistam vadot dziedātājus ar piemēru un pavadošu klavierspēli.

Savukārt, Inita Hihalovska, kas pati ir ne “tikai” latviešu valodas, literatūras un vēstures skolotāja Jura Neikena Dikļu pamatskolā un dedzīga Neikena literārā mantojuma kopēja, bet arī Dikļu un Rubenes luterisko draudžu priekšniece, bija sagatavojusi klātesošajiem divus patīkamus pārsteigumus. Pirmo ­– siltas un gardas zupas veidolā, bet otrs izpaudās kā ekskursija pa enerģiskā 19. gs mācītāja darba un atpūtas vietām – Dikļu baznīcu, mācītājmuižas sētu un dabas koncertzāli pie Neikena vārdā nosauktā kalniņa, uz kura 1864. gadā notika viņa organzētie pirmie latviešu dziesmu svētki. Pastaiga svaigā gaisā ļāva izdzīvot nupat dzirdētos konferences lasījumus tur, kur mācītājs gadiem ilgi tika spēris savus ikdienas gaitu soļus.

Jura Neikena mantojums šodienai

Kādēļ tagad, 200 gadus pēc Neikena dzimšanas un pusotru gadsimtu pēc viņa nāves, mums vēl var būt saistošs šī mācītāja mantojums? Konference deva vairākas atbildes, un visas tās vieno viena lieta. Neikens nešķīra ticību no dzīves, un valodu no ticības.

Viņš bija mācītājs, kurš runāja ar savu tautu tās valodā — ne tikai no kanceles, bet arī avīzes slejās, stāstos, dziesmās un skolas solos. Viņa Vēstules romiešiem tulkojums rāda, ka viņam rūpēja, lai latvietis Dieva vārdu dzirdētu skaidri un savā mēlē. „Ceļa Biedris“ rāda, ka viņš prata ticības mācību pateikt tā, lai to saprastu zemnieks, kurš domā par zemes izpirkšanu, laulību un kaimiņiem. Un Dikļu kalniņš atgādina, ka no draudzes dziesmas izauga visas tautas dziesmu svētki.

Dikļu luterāņu baznīca, kurā kalpoja Juris Neikens.

Mācītajmuiža Dikļos, kurā ar savu ģimeni mitinājas Juris Neikens.

Dabas koncertzāle pie Neikenkalna

Foto: Roberts Prikašs. No kreisās: Dr. theol. Uģis Sildegs, Dr. theol. G. Kalme, Mārcis Romancevičs, Inita Hihalovska un Mg. art. Vilis Kolms.