"Stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums." (Jēk. 4:7)
1941.gada 14. jūnijā Latvija un latvieši sastapās ar ļaunumu tā visbaisākajā veidā. Ne ar kļūdu. Ne ar pārpratumu. Ne ar neveiksmīgu politiku. Ar ļaunumu.
Tūkstošiem cilvēku tika izrauti no savām mājām, sadzīti lopu vagonos un aizvesti uz Sibīriju. Daudzi neatgriezās. Viņi mira ceļā, badā, salā un smagā vergu darbā. Viņu vienīgā vaina bija tā, ka viņi bija latvieši, Latvijas pilsoņi, savas zemes saimnieki.
Apustulis Jēkabs saka: "Stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums." Tie nav mierinājuma vārdi. Tā ir pavēle.
Mēs esam samaksājuši pārāk augstu cenu, lai joprojām ticētu ilūzijām. Viena no bīstamākajām ilūzijām ir doma, ka ļaunums izzudīs, ja to ignorēsim. Ka agresors kļūs mierīgs, ja būsim piekāpīgi. Ka pakļaušanās var glābt. Ka ar ļaunumu var sarunāt, vienoties vai panākt abpusēji izdevīgu kompromisu.
1940.gada pieredze rāda pretējo. Padošanās bija fatāla kļūda. Tā nepasargāja ne valsti, ne armiju, ne tautu. Padošanās neatcēla deportācijas. Padošanās neapturēja čeku. Padošanās neizglāba nevienu no tiem, kuri tika aizvesti uz Sibīriju.
Vēsture māca skarbu patiesību: kad nav citas izejas, tad jācīnās. Jo mirt reiz nāksies tāpat. Tad labāk ar pašcieņu kā cīnītājam, nevis kā kaujamam upurjēram čekas pagrabā vai vergam Krievijas nometnēs.
Ļaunumam nedrīkst izrādīt vājumu, jo tas vājumu uztver kā aicinājumu uzbrukt.
Šodienas ģeopolitisko realitāšu dēļ mums jāatmet ilūzijas. Krievijas impēriskā politika nav sākusies vakar. Savulaik padomju augstskolā man mācīja, ka referāts jāsāk ar Marksa citātu un jābeidz ar Ļeņinu. Tad nu šoreiz izmantošu abus.
Kārlis Markss 1867. gadā rakstīja: "Krievijas politika ir nemainīga. Tās metodes, taktika un manevri var mainīties, bet tās politikas polārzvaigzne – pasaules kundzība – paliek nemainīga." Savukārt Ļeņins 1914. gadā Krieviju raksturoja kā "tautu cietumu".
Tātad Krievijas sapnis pasaulei ir impērisks cietums.
Krievijas būtība nav mainījusies. Mainās tās karogi, himnas un ideoloģijas, bet impērijas instinkts, kas pārtapis par tās vēsturisko DNS, paliek. Padomju Savienība nebija internacionālisma triumfs. Tā bija rusifikācijas forma. Ne velti toreiz sacīja: "Sovetskoje značit russkoje."
Lai saprastu brīžiem šķietami irracionālo Krievijas rīcību, jāatceras Vinstona Čērčila vārdi: "Krievija ir mīkla, kas ietīta noslēpumā. Bet šai mīklai ir atslēga. Šī atslēga ir Krievijas nacionālās intereses."
Princips "gulošo nesit" Krievijas anticivilizācijas telpā nedarbojas. Piekāpšanos tur neuzskata par tikumu. Vājumu tur neuzskata par cilvēcību. Vājumu tur uztver kā ielūgumu uzbrukt.
Čekas princips bija vienkāršs: "Dodiet cilvēku, apsūdzību atradīsim." Nevainīguma prezumpcija nepastāvēja. Vainīgs bija tas, kuru vara par tādu nosauca. Absurds cinisms kļuva par sistēmas normu.
Mūsu uzdevums šodien nav tikai pieminēt pagātni. Mūsu uzdevums ir stiprināt Latviju.
Dzīves formula šobrīd ir vienkārša: radīt ap sevi garīga spēka lauku. Veidot patriotisku vidi, kuru nesam sev līdzi visur – ģimenē, draudzē, skolā, darbavietā un sabiedrībā. Vidi, kas izpaužas domās, vārdos, darbos, stājā un attieksmē.
Vidi, kas bez agresijas, bet ar pašcieņu apliecina: "Mēs, latvieši, esam saimnieki Latvijā."
Vidi, kas balstās mūsu vērtībās, mūsu valodā, mūsu vēsturiskajā atmiņā un atbildībā par savu valsti. Vidi, kas ar savu garīgo spēku izspiež impēriskās antivērtības. Tā ir spēka valoda. Tā ir valstsnācijas pašapziņa. Šādai nostājai jāatgrūž viss, kas nes okupācijas, rusifikācijas un padomju mantojuma garu.
Jo šī ir mūsu valsts. Mūsu valodu, mūsu kultūru, mūsu vēsturi un mūsu brīvību neviens nesargās mūsu vietā. Jo: mana Latvija – mana atbildība.
Taisnība ir mūsu pusē. Mums nav jāmelo. Mums nav jāizliekas. Mums nav jāsimulē. Mēs varam un mums ir jārunā patiesība. Par to, kas notika. Par to, kas notiek. Par to, kas var notikt, ja aizmirsīsim to, kas notika pirms 85 gadiem. Par tiem, kas bravūrīgi sauc: “Varam atkārtot!”
Šodien deportētos godinām ne tikai ar ziediem un klusuma brīdi. Mēs viņus godinām tad, kad mācāmies no viņu likteņa. Kad neļaujam sev kļūt vājiem. Kad neļaujam sev dzīvot ilūzijās. Kad esam gatavi stāvēt par savu valsti, savu tautu un savu brīvību.
Jo kādi būsim mēs, tāda būs Latvija.
Tāpēc arī šodien skan apustuļa pavēle: "Stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums."
Lai Dievs dod mums gudrību atpazīt ļaunumu, drosmi to saukt vārdā un spēku nekad tam nepakļauties.
Āmen.
