Novembrī ir vairāku mūsu tautai nozīmīgu cilvēku dzimšanas dienas: 3. novembrī dzimis komponists Emīls Dārziņš, 7. novembrī – mūsu pasaku ķēniņš Kārlis Skalbe, 10. novembrī dzimis Bībeles pārtulkotājs latviešu valodā Ernests Gliks un arī lielais reformators Mārtiņš Luters, 13. novembrī dzimis gan dzejnieks Ojārs Vācietis, gan arī izcilais teologs Svētais Augustīns. Viņi visi ir devuši katrs savu, bet kopumā būtisku pienesumu, stiprinot mūsu nacionālo apziņu un veicinot garīgu un intelektuālu izaugsmi. Novembris ir mēnesis, kas rosināt rosina uz dziļākām pārdomām par to, kas mēs esam, no kurienes nākam un kurp ejam.
Lāčplēša dienā un Latvijas Republikas Proklamēšanas dienā mēs dzirdam daudz slavinājuma vārdu, tiek cildināta mūsu tautas drosme un apņēmība stingri stāvēt par savām tiesībām, par brīvību, par valstisko neatkarību. Šad un tad ļaudis man jautā: vai šī ir tā Latvija, par kādu esmu jaunībā sapņojis, kuras dēļ esmu arī cīnījies un cietis? Un es atbildu: «Jā, Latvija ir brīva, demokrātiska valsts, mums ir ticības un vārda brīvība, mēs esam atbrīvojušies no Maskavas tirānijas, mums ir atvērta visa pasaule un iespējas, ko dod dzīve brīvā valstī. Mēs esam daudz panākuši, bet būtu varējuši sasniegt arī vairāk un dzīvot labāk. Pie tā vēl jāstrādā.»
Uz jautājumu, kāpēc mēs neesam sasnieguši vairāk un kāpēc mēs nedzīvojam labāk, varu vienīgi atbildēt: «Tas ir tāpēc, ka tādi mēs esam.» Tādi mēs esam veidojušies daudzu simtu gadu laikā – malti un plosīti dažādos karos un okupācijās, sisti, mocīti un pazemoti, tomēr izdzīvojuši, palikuši sīksti un spītīgi sava individuālisma, savas valodas, savu tradīciju, savas sētas sargātāji un kopēji.
18. gadsimtā Eiropas apgaismības vēsmas nepagāja garām arī mūsu tautai. Radās mūsu pirmie akadēmiski izglītotie ļaudis – mācītāji, ārsti, inženieri, juristi, skolotāji –, kas centās apgaismot arī «vienkāršo tautu», bet, kā atzīst mūsu izcilais nacionālais ideologs Atis Kronvalds, vēl simt gadu vēlāk šis darbs nebija atstājis neko lielu iespaidu uz mūsu tautu. 1869. gadā vēstulē skolotājam D. Damberģim viņš raksta: «Mēs nemīlam krietnus tikumus, jo mūsu vienīgās rūpes ir gaļa, gaļa, nauda, nauda! Mūsu tautai vēl daudzkārt trūkst nešaubīgas ticības, dedzīgas tēvzemes mīlestības un prātīgas cerības.»
Apgaismības skarto Rīgas latviešu un arī turību ieguvušo zemnieku dēli ar entuziasmu devās studēt, tomēr, kā atzīst vācu publicisti, izglītību viņi uzskatot vienīgi par līdzekli personīgās turības vairošanai, viņiem neesot nekādas izpratnes par izglītības vērtību, kas dod garīgi pilnvērtīgu dzīvi, apmierina intelektuālas intereses un sniedz garīgu baudījumu. Viņi ir materiālistiski ievirzīti, centīgi, izdarīgi un uz visādām blēdībām izmanīgi, bet bez solidaritātes un lojalitātes pret savas kārtas brāļiem.
Kaut arī tautā bija samērā daudz tādu indivīdu, kas atbilda šim negatīvajam vērtējumam, un netrūka arī tādu, kas sveštautiešu iepotētās mazvērtības kompleksu pārņemti neticēja Latvijas neatkarības iespējai, tomēr tauta ar Dieva palīdzību spēja vienoties un izcīnīt Latvijas neatkarību. Tas nozīmē, ka būtiski svarīgos brīžos mūsu tauta var savākt pietiekamus spēkus, lai gūtu nozīmīgas uzvaras. Mūsu dienās tas spilgti izpaudās Dziesmotās revolūcijas dramatisko notikumu laikā, aizstāvot barikādes, arī vienojoties Baltijas ceļā. Tomēr, kad mērķis sasniegts, mēs atkal kļūstam sadrumstaloti – tādi, kas rūpējas tikai par savām personīgajām interesēm, nespējot ne vienoties, ne arī kaut ko upurēt augstāka kopīga labuma dēļ.
Skarbs mūsu tautas raksturojums atrodams Latvijas Valsts vēstures arhīvā, ko 1941. gadā rakstījis kāds vācu okupācijas ierēdnis: «Latvietis ar visām savām garīgajām un organizatoriskajām spējām politiski ir nenobriedis. Viņa politiskā patstāvība jau sākumā jāsamazina līdz minimumam. Lai nepieciešamo politisko tiesību atņemšanu izlīdzinātu, latvietis labi jānodrošina saimnieciski… Visumā viņš ir apmierināts, ja var labi dzīvot un ja viņam nodrošināta viņa mazā kultūras brīvība… Latvietis nespēj savu dzīvi pakārtot augstākiem aspektiem, bet tikai paša labumam. Ir izcili latvieši, kas ir noteikti ideālisti, taču to nav tik daudz, lai tie pārvaldītu politisko dzīvi.»
Tāds bija vācu okupācijas ierēdņa mūsu tautas vērtējums pirms 85 gadiem. Vai padomju okupācijas laikā mēs esam mainījušies? Vai pēdējo 35 neatkarības gadu laikā mēs esam kļuvuši citādi? Domāju, ka vismaz jaunā paaudze nav vairs tāda, kādi bijām mēs, tomēr no senčiem mantotais savtīguma gēns joprojām mūsu sabiedrībā spilgti izpaužas gan personīgajā, gan sabiedriskajā, gan arī politiskajā dzīvē. Turklāt mēs joprojām ar ilgām raugāmies un ceram, ka reiz atjās kāds uz balta zirga un atrisinās problēmas, kas mums pašiem kopīgi jārisina. Tādi nu mēs esam, un tāpēc arī mums klājas tā, kā klājas.