Strazdiņu ģimenes stāsts aizsākāsSuntažu vidusskolā. Elīna un Oskars bija klasesbiedri, un vidusskolas gados draudzība pārauga mīlestībā. Kopā viņi ir kopš 2005. gada, bet 2014. gadā apprecējās. Pēc vidusskolas pabeigšanas abi devās mācīties uz Rīgu – Elīna studēja uzņēmējdarbību Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolā, bet Oskars apguva būvniecību Rīgas Celtniecības koledžā. Kādu laiku viņi dzīvoja arī Ogrē, taču saikne ar dzimtajiem Suntažiem nepazuda. Pirms sešpadsmit gadiem viņi pārcēlās uz “Rāpšām” – Oskara vecāku īpašumu. Pēc viņa mammas aiziešanas mūžībā ģimene nolēma būt tuvāk tēvam. 

Saimniekošana nebija jāsāk no nulles – Oskara vecāki bija turējuši lopus, audzējuši graudus un kartupeļus. Taču pašiem savas mājas vēl nebija. Strazdiņi astoņus gadus dzīvoja vagoniņā, kamēr Oskars paša spēkiem uzcēla ģimenes māju. Tajā viņi ievācās pirms astoņiem gadiem. Lai gan vēl jāpabeidz otrā stāva apdare, ģimene lepojas, ka visu paveikuši bez mājokļa kredīta. Aizņēmums ņemts vienīgi busiņa iegādei, lai piegādātu produkciju pircējiem. Pie mājas Oskars iestādījis ozolu un liepas, kas aug līdzās viņu trim bērniem – Jānim, Maijai un Mārai. Vecākais dēls mācās Ogres Valsts ģimnāzijā, meitas – Suntažu pamatskolā. Jānis jau prot vadīt traktoru un palīdz tēvam saimniecībā. 

“Rāpšu” saimniekošanas pamats ir divas savstarpēji saistītas nozares – bioloģiskā dārzeņkopība un aitkopība. Pie Dorperas šķirnes aitām Strazdiņi nonāca 2018. gadā, kad Oskars sāka meklēt piemērotāko šķirni saimniecības attīstībai. Dorperas aitas ir viegli atpazīstamas – tām ir balts ķermenis un melna galva. Šai gaļas šķirnei ir būtiska priekšrocība – dzīvnieki paši pakāpeniski nomet apmatojumu, tāpēc tie nav regulāri jācērp. Tas ir svarīgi laikā, kad aitu vilnas realizācija daudziem audzētājiem sagādā grūtības. Dorperas šķirne novērtēta arī gaļas īpašību dēļ. 

Ceļā uz izcilu ganāmpulku

Lai iegādātos pirmos vaislas dzīvniekus, Strazdiņi iesniedza projektu Lauku atbalsta dienestam un piesaistīja piecpadsmit tūkstošu eiro finansējumu. Saimniecībā nonāca desmit šķirnes aitas. Tagad “Rāpšās” ir trīsdesmit piecas aitumātes, bet kopējais dzīvnieku skaits sezonas laikā mainās. Šogad ganāmpulkā vienubrīd bijuši pat teju astoņdesmit dzīvnieku, jo pavasarī piedzimuši četrdesmit jēri. Strazdiņi netiecas pēc iespējami liela ganāmpulka. Viņi vēlas audzēt augstvērtīgus vaislas dzīvniekus, kurus varētu iegādāties citi aitkopji.

“Gribam piecdesmit labas aitu mammas,” savu ieceri raksturo Oskars. 

“Rāpšu” vaislas teķiem ir iespaidīgi vārdi – Gepards, Lauva un Puma. Arī paši dzīvnieki nav nekādi mazie – pieauguši teķi var svērt pat simt desmit līdz simt divdesmit kilogramu. Vaislas dzīvniekus Strazdiņi iegādājas Zviedrijā, kur augstvērtīgs teķis var maksāt četrtūkstoš eiro un vairāk. Oskars uz to raugās kā uz ilgtermiņa ieguldījumu, jo viens kvalitatīvs vaislas teķis var aplecināt līdz pat septiņdesmit aitumāšu un vaislai tikt izmantots septiņus astoņus gadus. Taču selekcija prasa pacietību.

Oskars atceras gadu, kad no astoņpadsmit piedzimušajiem jēriem tikai divas bija aitiņas, pārējie – teķīši. Tas nozīmēja, ka ganāmpulku tik ātri papildināt neizdosies. Rūpīgi jāplāno arī pārošana, lai nepieļautu tuvradniecību. Tāpēc teķi dzīvo atsevišķās ganībās un pie aitumātēm tiek laisti tikai noteiktā laikā. Šķirnes aitkopībā rūpīgi vērtē dzīvnieku izcelsmi, veselību, ķermeņa uzbūvi un vaislas īpašības. Strazdiņi sadarbojas ar Latvijas Aitu audzētāju asociāciju, apmeklē seminārus un pieredzes apmaiņas pasākumus. 

Aitu pārošana parasti notiek novembrī, lai jēri dzimtu aprīlī, kad tuvojas ganību sezona. Parasti piedzimst viens vai divi jēri, reizēm arī trīs. Lai gan Dorperas aitām dzemdības parasti norit salīdzinoši viegli, sarežģījumu netrūkst. Oskars atzīst, ka gadu gaitā nācies apgūt daudz ko tādu, ko nekad nebūtu iedomājies darīt. Viņš pats palīdzējis sarežģītās dzemdībās un ievietojis atpakaļ aitai izkritušu dzemdi.

Viena no lielākajām problēmām ir veterinārārstu pieejamība. Speciālistu, kuri ikdienā strādā ar aitām, apkārtnē nav daudz. Dažkārt, ja dzīvnieks smagi saslimis, saimniekam iesaka to nokaut. Taču Oskaram šāda pieeja nav pieņemama, it īpaši, ja runa ir par vērtīgu vaislas dzīvnieku.

“Ja esmu to atvedis no Zviedrijas par vairākiem tūkstošiem eiro, kāds nazis?”

Tāpēc abi ar sievu daudz mācās paši, konsultējas ar veterinārārstiem un pieredzējušiem aitkopjiem. Veterinārārsta palīdzība ne vienmēr ir pieejama uzreiz, tāpēc svarīgi ir laikus pamanīt problēmu un prast rīkoties.

Pavasaris “Rāpšās” ir īpašs laiks – ganāmpulkā dzimst jēri un ganības piepildās ar jaunu dzīvību. Dorperas šķirnes jēri ar raksturīgajām melnajām galvām bauda pirmos saules starus. Pavasari Oskars sauc par savu mīļāko gadalaiku.

Nekas neiet zudumā

Vēl viens nopietns drauds ir vilki, kas netālu kaimiņos jau saplosījuši vairākas aitas. Ganāmpulka aizsardzībai ierīkots spēcīgs elektriskais gans, bet dzīvniekiem ir iespēja patverties kūtī. Papildu drošībai ģimene iegādājusies poļu Podhāles aitu sargsuni Nameju. Viņš savu darbu uztver nopietni – reaģē uz neparastām skaņām un kustībām, pamana pat pāri lidojošus putnus vai kaimiņu pagalmā iedegušos lukturus. 

Pie aitkopības Strazdiņus savulaik aizveda arī gluži praktiska vajadzība. Sākumā viņi audzēja kartupeļus, taču augsnes auglības uzturēšanai bija nepieciešams mēslojums. Tā radās doma par aitu audzēšanu. Tagad abas nozares viena otru papildina.

“Aitas pabaro lauku, un lauks pabaro aitas. Kur vēl labāk!” priecājas Oskars.

Aitu kūtsmēsli nonāk dārzeņu laukos, savukārt nestandarta dārzeņi tiek izbaroti dzīvniekiem. Saimniecībā ir aptuveni desmit hektāru ganību ap mājām, bet vēl desmit hektāru zemes Strazdiņi nomā siena sagatavošanai. 

“Rāpšas” ir bioloģiski sertificēta saimniecība, un prasības attiecas gan uz dārzeņu audzēšanu, gan dzīvnieku ēdināšanu. Graudiem, zirņiem un citai iepirktajai barībai jābūt bioloģiskai. Strazdiņiem paveicies ar kaimiņiem – apkārtnē ir saimniecības, no kurām var iegādāties nepieciešamo. Lai gan bioloģiskā saimniekošana nozīmē dokumentāciju un regulāras pārbaudes, Strazdiņi par to nesūdzas. Viņi novērtē arī platību maksājumus un atbalstu šķirnes dzīvnieku audzēšanai.

“Mēs par to esam pateicīgi. Frizierim vai celtniekam taču neviens nemaksā tikai par to, ka viņš strādā savā profesijā,” salīdzina Oskars. Saņemto atbalstu ģimene cenšas ieguldīt saimniecības attīstībā.

Maija starp “Rāpšu” jēriņiem. Meitenei patīk gan dzīvnieki, gan tikšanās ar cilvēkiem, tāpēc viņa labprāt palīdz mammai uzņemt mazos saimniecības viesus. Arī jaunākā māsa Māra iesaistās – nesen Suntažu pamatskolas otrklasniekiem viņa bija sagatavojusi 15 jautājumus par aitām un dārzeņiem. Elīna priecājas par meitu atsaucību un cer, ka nākotnē abas varētu kļūt par lieliskām palīdzēm, ja ģimene nolems attīstīt lauku tūrismu.

No lauka līdz pircēju galdam

“Rāpšās” audzē kartupeļus, burkānus, sīpolus, gurķus, tomātus, papriku, kabačus, ķirbjus, dažādus zaļumus un ogas. Taču gadu gaitā saimnieki iemācījušies arī atteikties no kultūrām, kas viņu apstākļos neatmaksājas. Piemēram, kāpostveidīgos dārzeņus pārāk bieži apdraud kaitēkļi, bet cūkpupu un ķiploku audzēšana izrādījusies pārāk riskanta. Katru sezonu viņi izmēģina arī ko jaunu. Pirms pāris gadiem īpaši labi padevušies arbūzi un melones. Saimnieki izsludinājuši tirdziņu pagalmā, un cilvēki braukuši pat no Zaķumuižas. Dažu stundu laikā gandrīz viss bijis izpārdots. Arbūzu audzēšanu viņi iecerējuši attīstīt arī nākamgad. Šogad negaidītu atsaucību guvusi zirņu pašlasīšana. Savukārt rudenī īpaši pieprasīti bijuši ķirbji.

Agrāk “Rāpšās” audzētas arī rudens avenes, taču no tām atteikušies, jo ražu postījuši rudens vēji. Toties joprojām aug upenes, baltās jāņogas, ērkšķogas un cidonijas. Saimniecībā ir arī vistas, pīles, tītari un pērļu vistas, taču putnkopība vairāk ir ģimenes prieks nekā peļņas avots.

“Katrs, kurš iebrauc pagalmā, prasa, vai nav olu,” smejas Elīna.

Pēdējos trīs gadus lielākā daļa “Rāpšu” dārzeņu pie pircējiem nonāk biokastēs, kuras Elīna komplektē atbilstoši sezonai un pasūtījumiem. Pavasarī tajās ir pirmie zaļumi, vēlāk – jaunie kartupeļi, gurķi, kabači, tomāti un ogas. “Es neizrauju veselu vagu ar domu, ka varbūt tajā dienā pārdošu. Cik pasūta, tik arī novācu,” skaidro saimniece. Tā pircēji saņem svaigu ražu, bet saimniecībā mazāk produkcijas paliek pāri. 

Pasūtījumus viņa saņem galvenokārt savā profilā sociālajā tīklā “Facebook”. Piegādes notiek noteiktās dienās: trešdienās “Rāpšu” dārzeņi ceļo uz Pierīgu, bet brīvdienās – uz Ādažu un Garkalnes pusi. Pircēji ir arī Ogres novadā, un daļa paši brauc uz saimniecību. Pieprasījums nereti ir lielāks par piedāvājumu, tomēr Strazdiņi nesteidzas pieņemt arvien vairāk pasūtījumu.

“Mēs paši visu darām. Strādniekus pagaidām negribam,” saka Elīna.

Viņu iepriecina sirsnīgās attiecības ar pastāvīgajiem pircējiem, kuru uzticību ģimene iemantojusi gadu gaitā. Pircēju skaitā ir daudz ģimeņu ar maziem bērniem, jo vecāki vēlas zināt, kur un kā audzēta pārtika, tāpēc Elīna labprāt aicina cilvēkus atbraukt un visu apskatīt pašiem. Reizēm klienti atsūta fotogrāfijas, kurās redzams, kā bērni ēd no “Rāpšām” atvestos dārzeņus. Citi pateicībā sarūpē kādu pašgatavotu gardumu. Kad lapsa saimniecībā saplosījusi vistas, kāda kliente pat ziedojusi naudu, lai ģimene ātrāk varētu atjaunot cietušo putnu pulku. “Mums ir brīnišķīgi klienti,” no sirds priecājas Elīna.

Mazā Māra uzrauga “Rāpšu” arbūzu ražu. Aizpērn tā bija tik bagātīga, ka saimnieki sarīkoja arbūzu andeli turpat pagalmā. Pircēji brauca pat no Zaķumuižas, un pāris stundās gandrīz viss bija izpārdots. Šogad arbūzi tik labi nepadevās, taču Strazdiņi ir apņēmības pilni tos audzēt arī turpmāk.

Arī baudīt dzīvi

Oskaram gada skaistākais laiks ir pavasaris, kad dzimst jēri, tiek gatavoti stādi un saimniecība pēc ziemas atkal atdzīvojas. “Man rudens ļoti nepatīk. Kļūst tumšs, līst. Gribētos kā lācim ielīst migā un pārziemot,” viņš smejas. Pavasarī “Rāpšās” labprāt uzņem arī ciemiņus. Šogad ģimene sarīkoja akciju “Apciemo jēriņus kopā ar Maiju”. Saimniecībā ieradās ģimenes ar bērniem, un ekskursijas vadīja Maija. Apmeklētāji varēja iepazīt jērus, apskatīt cālīšus un pīlēnus. Ciemiņi braukuši pat no Tērvetes.

Šāda pieredze Elīnai liek domāt par lauku tūrisma attīstīšanu. Viņa redz, ka cilvēkiem patīk atbraukt uz “Rāpšām”, apskatīt dzīvniekus un iepazīt saimniecības ikdienu. Varbūt nākotnē te varētu uzņemt vairāk ekskursantu un ierīkot arī nelielas viesu mājiņas. 

Oskara tuvākais mērķis ir paplašināt aitkopību, tāpēc iecerēts atjaunot saimniecības angāru un pielāgot to dzīvnieku turēšanai. Iepriekš ar projektu atbalstu jau izdevies iegādāties presi un vālotāju, lai paši varētu sagatavot lopbarību. 

Lai gan darba netrūkst, Strazdiņi cenšas atrast laiku arī atpūtai. Pirms pāris gadiem Elīna produktu loterijā laimēja divus tūkstošus eiro ceļojumam. Par šo naudu ģimene devās uz Melnkalni. Šogad apceļota Norvēģija, un tagad, kā smejas Elīna, gribas redzēt arvien vairāk pasaules. Ceļojuma ieplānošana gan nav vienkārša – jāatrod laiks, kad saimniecību iespējams atstāt drošās rokās. Par dzīvniekiem prombūtnes laikā palīdz rūpēties Oskara māsa.

“Gribas arī baudīt dzīvi, ne tikai strādāt, pelnīt un ieguldīt saimniecībā,” smejot piebilst Elīna. 

Šā gada augustā ģimene devās ceļojumā uz Norvēģiju, kur baudīja kalnu pārgājienus un dabas skaistumu. Īpašs piedzīvojums bija septiņu stundu brauciens ar vilcienu no Oslo uz Bergenu – aiz loga mainījās iespaidīgas ainavas un laiks paskrēja nemanot. Kalnu pārgājieni ģimenei ir īpaši tuvi – arī Melnkalnē viņi centušies uzkāpt augstākajās virsotnēs.

Šī ir abu izvēle

Jautāti, ko Strazdiņi darītu citādi, ja saimniekošana būtu jāsāk no jauna, Oskars atbild, ka neko, jo arī kļūdas un neveiksmes bijušas vērtīga pieredze: “No katras lietas, situācijas un pat neveiksmes mācies. Nevar jau uzreiz zināt, kas būs tavs. Katram pašam jāiziet cauri noteiktām lietām, lai nonāktu pie sava.” Ir bijis gads, kad sausuma dēļ pietrūcis lopbarības, un tad palīdzējuši kaimiņi. Laukos joprojām darbojas savstarpēja izpalīdzēšana – kaimiņš palīdz kaimiņam, radi atbalsta cits citu.

Oskars uzskata, ka daudzveidīga saimniecība palīdz mazināt riskus. Ja vienai kultūrai gads nav veiksmīgs, cita var kompensēt zaudējumus. Turklāt ģimenei ir pašiem sava pārtika.

“Mēs nekad nepaliksim nepaēduši. Mums ir sava gaļa, savi dārzeņi. Veikalā būtībā jānopērk tikai kafija un cukurs,” viņš smejas.

Viņaprāt, arī dažādas krīzes laukos var pārdzīvot mierīgāk. Pandēmijas laikā “Rāpšu” ikdiena būtiski nemainījās – dzīvnieki bija jābaro, dārzeņi jāaudzē un darbs turpinājās. 

Elīna un Oskars kopā ir kopš skolas laikiem. Arī tagad, lai gan Oskars strādā arī būvniecībā, lielāko daļu laika abi pavada līdzās. Vai viens otram neapnīk? Oskars pasmaida: jā, mēdzot teikt, ka pāriem reizēm vajag atpūsties vienam no otra, bet viņiem gan kopā būšana neapnīkot. “Mums abiem te patīk. Ir ģimenes, kur vienam patīk lauku dzīve, bet otram ne. Tad viens to visu uztver tikai kā smagu darbu. Mums šī ir abu izvēle. Neviens nevienu nav piespiedis,” smejas Elīna.

Strazdiņiem vēl ir daudz ieceru, ko īstenot, un vietu pasaulē, ko gribas redzēt. Taču, lai cik tālu ceļi aizvestu, mājas viņiem ir “Rāpšās”. “Mēs nemainītu šo vietu ne pret vienu citu. Mēs esam tur, kur mums ir jābūt,” viņi ir pārliecināti.