Kafija pie Laša kundzes un Mārtiņa Sama atmiņu stāsti

«Pie Kolkas ciema sakām ardievas «dižjūrai» un nonākam «mazjūŗas» (maģjūŗas) ūdeņos – Rīgas līcī. Jūŗai te trūkst tā īpatnā varenā rakstura, kāds piemīt viņas ritumam «dižjūŗas» piekrastē. Ja tuvojas Rīgai un Vidzemes piekrastei, jūŗas ūdens top aizvien saldāks un netīrāks, sevišķi pavasaŗos, kad Rīgas līcī ieplūst Lielupes, Daugavas, Gaujas, Pēterupes, Liepupes, Salacas, Engures, Rojas un citu mazāku upju plūdu duļķainie ūdeņi. Luču, reņģu, lešķu, zušu, lašu un citu zivju zvejvietas tuvākas krastam, vairāk izplatīta jūŗas murdu (kūru) un vadu zveja. Laivas mazākas. Ziemā velk lomus zem ledus un kauj roņus. Roņu medības sevišķi plašos apmēros piekopj Igaunijas zvejnieki no Roņu un Kīnu salām,» tā lasām apgāda «AS Valters un Rapa» 1932. gadā izdotajā izziņas grāmatā «Latviešu jūŗas zvejnieki». Tās autors ir aizrautīgais fotogrāfs un Latvijas piekrastes dokumentētājs stāstnieks Mārtiņš Sams (1892–1941), kuru čekisti nomocīja izsūtījuma nometnē Vjatlagā.

Viņš ceļu uz Rīgu sāk no Kolkas, bet mēs dosimies pretējā virzienā, jo mūs, atstājot Jūrmalas robežas pie Ķemeriem, gaida Rudītes Rudzītes atraktīvais «Gardo zivju namiņš» Lapmežciemā. Te pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā savu roku zvejnieku kopsaimniecības «Selga» vadīšanā izmēģinājis mums tik labi pazīstamais tālbraucējs kapteinis Visvaldis Feldmanis (1938–2017), kura pelni ir izkaisīti jūrā, iepretim Mērsragam, kur aizsākās kapteiņa zvejas gaitas), kam bija tas gods būt pirmajam Kolkas bākas pārvaldniekam atjaunotajā Latvijas Republikā.

Rudīte labi atminas Visvalža stalto stāju, iznesīgo darbošanos un humora pilnos stāstus. Toties mēs vēl glabājam mutē to pārpasaulīgo ķilaviņu garšu, kādu spēja uzburt tikai kapteinis Feldmanis savās Kolkasraga Burās.

Taču stāsts jau nav tikai par reņģēm un brētliņām, no kurām te, Kurzemes krastā, top zeltainās šprotes vai izsmalcinātas ķilavas (kādreiz ražotas arī vīna mērcē!), bet par cilvēkiem, kuri vienmēr augstu turējuši darba tikumu un centušies savas prasmes nodot saviem bērniem un bērnubērniem.

Svinībām Rudīte gatavo zivju uzkodu plates no pašmāju un Atlantijas zivīm.

Rudīte ir visīstākā Laša kundze, kura jau kopš 2015. gada nedēļas beigās savā nelielajā kafejnīcā ceļotājiem ceļ galdā lašu un ķilavu maizītes, te tiek vārīta zivju zupa, kuras pamatā ir nevis gūzma kartupeļu (kā daudzviet!), bet vietējo zvejnieku ķerto lomu bagātības, padarot ceļojumu uz Kurzemes krastu neaizmirstamu jau pašā tā iesākumā. Vēl te ir dabūnama aromātiska kafija, citreiz pa kūpinātai butei vai vimbai, viss, ko jūra spēj dot, bet to jau ir arī jāprot paņemt. Un ne tikai jūra, jo namiņā baudāms pat cepts Daugavas sams, lai gan visvairāk pieprasītās esot ceptas reņģes un butes. Tagad, vasarā, gan to te neesot, jo reņģēm siltajā ūdenī vēderi nākot vaļā un uz pannas tāda zivju putra vien sanākot. Tādēļ – nav vērts, gaidīsim rudeni!

Lapmežciemā Laša kundze savā dzimtā ir jau trešā zvejnieku paaudze. Viņas tēvs Miervaldis Pildiņš gājis jūrā, bet vectēvs Leons Pildiņš būvējis laivas un bijis prasmīgs niedru jumtu licējs. Rudīte teic, ka visa pamatā esot gadu desmitos krātās zināšanas, ko viņa čakli nododot savam dēlam Ģirtam, kurš jau sen ar jūru ir uz «tu».

Garšīga kafijas pauze ar lašu vai ķilavmaizīti ir labs sākums ceļam pa Gauso jūdzi.

Gausā jūdze mūsdienās ir populārs pargājiena maršruts

Gausā jūdze ir apmēram 6 kilometrus garš ceļa posms starp Ragaciemu un Klapkalnciemu. Te, pēc seniem nostāstiem, vecos laikos ceļiniekiem mēdza uzbrukt laupītāji, jo ceļš bijis ne tikai garš, bet arī vientuļš un neapdzīvots. Apkārtne rādījusies vienmuļa, bez nevienas apstāšanās vietas, kas tajā laikā bijušas ik pēc 4 līdz 5 kilometriem, lai atpūtinātu zirgus un ieturētu maltīti, tādēļ radies šāds savdabīgs apkaimes nosaukums. Ceļinieki, mērojot kilometrus pa Gauso jūdzi, centušies atrast kādu līdzbraucēju, jo apkārtnes priežu silos sirojuši laupītāji un vienam doties šādā ceļā nav šķitis droši. Gausajā jūdzē vietējiem zvejniekus un zemniekus apdraudējis arī nostāstiem apvītais lielceļu laupītājs Kaupēns.

Dabas aizsardzības pārvaldes vietnē «Kurp doties», kas mudina sākt pārgājienu pa Kurzemes krastu tūlīt, neatliekot savdabīgās apkārtnes baudīšanu uz vēlāku laiku, lasām: «Gadsimtiem Gausā jūdze bijusi arī kā robeža, kas atdalījusi dažādu etnisko grupu apdzīvotos novadus, administratīvāsteritorijas un pat frontes, kuru ierakumi vēl dažviet kāpās saglabājušies. Te pāri gājis gan vācu, gan krievu karaspēks.»

Lai arī ceļi tagad labi un nav jāmoka zirgi pa piejūras grūti izbraucamajām smilšu takām, lieti tomēr atcerēties, kā pirms vairāk nekā simts gadiem šo maršrutu mērojis jau pieminētais etnoģeogrāfs M. Sams. Savus iespaidus rakstos viņš attēlojis šādi: «Slokas jūrmalciemi – Kauguri, Bigauņciems, Lapmežs, Ragaciems un arī tālāk – Klapkalnciems pieder Pasaules kaŗā visvairāk nopostītiem zvejnieku novadiem. Bigauņciemā no 97 mājām bija atlikusi tikai 1, Lapmežā no 104 palikušas 7. Līdzīga aina Ragaciemā un Klapkalnciemā. Lielākā daļa saimniecību atjaunotas, zvejnieki izvākušies no zemnīcām, kur mita pēc atgriešanās dzimtenē. Bigauņ- un Klapkalnciemos daži zvejnieki vēl mitinās dzīvei pielāgotās kūtīs un staļļos. Lapmežā saimniecību skaits pat pieaudzis līdz 110, aiz kāpu joslas redz glītus div- un vienstāvu namiņus. Vietējie zvejnieki kopējiem spēkiem uzcēluši lielu un modernu zivju kopžāvētavu. Zvejniekos arvien vairāk iesakņojas kooperācijas ideja. Zivis nogādā Rīgas tirgū lielāks motorbuŗenieks, tās ved arī uz Slokas staciju un smagos auto tieši uz Rīgu. Zivju sūtījumi pie pārkŗavāšanas daudz zaudē no savas vērtības. «Dodiet mums labākus ceļus, dodiet mums šoseju,» prasa Slokas jūrmalnieki: «Mēs slīkstam piekrastes ceļa smiltīs!»

Vasarā ik dienas no Apšuciema gar jūrmalu uz Rīgu joņo smagais preču auto ar zivju sūtījumiem, kuŗiem brauc līdzi zvejnieku sievas. Modernas ieskaņas!»

Iveta Celkarte «Dieniņās» uzbur «Īstas latvju saimnieces»

Pa ceļam uz Bērzciema ķilavu degustāciju piestājam zvejnieku sētā «Dieniņas», kam piešķirta kultūras zīme «Latviskais mantojums». To saimnieki ir zvejnieki jau vismaz piecās paaudzēs, vairākas reizes apbalvoti ar pateicības un atzinības rakstiem par zivsaimniecības aroda saglabāšanu. Pati saimniece Iveta Celkarte kopš 2013. gada piedāvā atbraucējiem atraktīvu izklaides programmu «Ceļojums laikā», ko dēvē par «galvas izvēdināšanu». Tie ir stāsti par zvejošanu un zivju apstrādi tāmnieku dialektā «ap, gar un pie jūras un zivīm, gruntīga ēšana».

Šī atraktīvā nodarbe ir īsts ģimenes bizness, kurā saimniecei tur līdzi vīrs Oskars, meitas Annemarija un Emīlija. Daudz esam dzirdējuši par muzejpedagoģiju, kas daudzviet ir tikai modes vārds bez kvalitatīva saturiskā seguma. «Dieniņās» viss ir citādi. Četri dažāda garuma priekšnesumi ar skatītāju iesaisti varētu būt labs pamudinošs piemērs ne vienam vien valstspilsētas muzejam, tomēr godīgi atzīsim – nekas nespēj aizstāt īstu valgumu, dūmu namiņa smaržu un īstus zvejas vīrus un sievas!

Zvejnieku sētas «Dieniņas» saimniece Iveta Celkarte prot stāstīt un rādīt par piekrastes zveju aizraujoši visām vecuma grupām – nu īsta muzejpedagoģija.

Nonākuši Ivetas rokās, ciemiņi dabū kratīt no tīkliem laukā zivis, tās šķērst un ķidāt, kārtot kūpināšanai dūmu namiņā un pēc laika lūkot, kas no visas darbošanās sanācis. Tad ēdmaņa tiek celta galdā, viesi slavē saimnieci un paši sevi – lūk, cik viņi vareni zvejnieki!

Tieši šajā sētā par visu vairāk cenšas saglabāt gadsimtos loloto zvejnieku dzīvesveidu un piekrastes zvejas tradīcijas. Pierādījums tam ir arī atvērtā «Zivju bode», uz ko aicina izkārtne Kolkas ceļa malā «Zivis. Nāciet sētā!» Te mājāspalicējiem varat iegadāties brangu ciemakukuli: kaltētas plekstes jeb butes, karsti kūpinātus lučus un zušus, butes, sīgas, reņģes, brētliņas, brekšus, salakas jeb stintes, vimbas un asarus. Īpašā «Dieniņu» ēdmaņa ir «Uz ogliņām ceptas brētliņas pa Bērzciema modei».

Es šoreiz tā dziļāk ielūkojos «Zivju bodes» piedāvājumā un atklāju īstos tāmnieku recepšu nosaukumus: «Siļķens iekš balto zostiņ» (marinēti siļķu gabaliņi majonēzes mērcē ar bietēm un ķiplokiem), «Pikantais siļķens» (siļķu rolmopši bez ādas etiķa marinādē, turpat vēl piebilde – vajag tik rāceņ’ klāt!), «Cepts lasēns iekš želej’», «Baltais skumbris» (uz oglēm cepta skumbrija želejā). Saimnieces meita Annemarija bilst, ka visvēsturiskākā «Dieniņu» recepte ir uz oglēm ceptas brētliņas etiķa marinādē, ko visvairāk arī pieprasot Lielistabas galdā.

Senās ķilavu receptes Bērzciemā godā vēl šodien

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Ivars Putnis atzīst, ka «Rīgas līča reņģes jau ilgstoši ir labā stāvoklī». Viņš autoritatīvi secina: «Otra zivju suga, kas ir īpaši svarīga Latvijas zvejniekiem, ir brētliņa – mūsu zvejnieku visvairāk zvejotā zivs. Ar šo sugu pēdējos gados bijis svārstīgi – neskaidru iemeslu dēļ trīs gadus pēc kārtas bija neražīgas paaudzes un šo zivju krājums jūrā strauji samazinājās. Taču pēdējos divus gadus bijušas ražīgas paaudzes un situācija ar brētliņām strauji uzlabojas.»

Ja tā, droši turpinām ceļu uz Bērzciemu. Te jau 1920. gadā dibināta Ģintera ķilavu fabrika, kur tagad saimnieko SIA «Bērzciems». Tās direktors Uģis Krauklis uzsver, ka viņa vadītais uzņēmums ir vecākais un tradīcijām bagātākais zivju apstrādātājs mūsu valstī. Ne velti saņemta izcilības balva «Lielais loms 2018» kā Gada uzņēmumam zivju apstrādē. Arī vēlākos gados saņemti novada Atzinības raksti par ieguldījumu zivsaimniecībā. Līdz tam gan gājis visādi – uzņēmuma vēsture ir raiba kā dzeņa vēders.

Izrādās, zemes īpašnieks Ģinters starpkaru periodā Bērzciemā uzbūvējis ķilavu sālītavu, kas pēc Otrā pasaules kara tika atjaunota par ķilavu cehu, kurš strādāja Mērsraga zivju apstrādes fabrikas paspārnē.

Vēlāk to pārņēma zvejnieku artelis «Padomju zvejnieks», jo citādu zvejnieku nemaz nedrīkstēja būt. Bet viņi izdarīja arī daudz laba – pašu ražotni rekonstruēja un izveidoja par Bērzciema konservu cehu, kura ražotie ķilavu konservi bija iecienīti visā bijušajā PSRS. Topa produkts, protams, bija «Rīgas ķilavas ar vīnu». Cik tajos bija vīns, cik aizlija garām un nonāca citos traukos – par to gan rakstu ruļļi klusē!

1992. gadā, kad likvidējās daiļnosaukuma kolhozs, tika nodibināts SIA «Bērzciems», kas turpināja senās zivju apstrādes tradīcijas. Patērētāji varēja baudīt brētliņas garšvielu sālījumā, «Rīgas ķilavas», brētliņu filejas eļļā, siļķes speciālajā sālījumā, siļķu filejas eļļā un marinādē, turklāt šī zivju kulinārija bija pieejama dažāda izmēra iepakojumos.

Mums bija pavisam reta iespēja ielūkoties uzņēmuma gatavās produkcijas noliktavā. Tās bagātība apžilbināja! Kā visa gan te nebija! Gaumīgi noformētas, ceļu pie patērētājiem gaidīja «Brētliņu filejas eļļā ar ķiplokiem», «Brētliņas garšvielu sālījumā», «Brētliņu filejas eļļā ar garšvielām», «Siļķu filejas marinādē ar sīpoliem» un vēl, un vēl – pavisam 20 nosaukumu zivju kulinārijas izstrādājumu. Bet ieinteresēja, lūk, kas – «Zivju frikadeles tomātu mērcē» – īsta vasaras pārgājienu tūristu ēdmaņa.

U. Krauklis, kurš uzņēmumu vada kopš 2001. gada, pastāstīja, ka Bērzciemā produkcija lielākoties topot eksportam. Pat vairāk nekā 50% ražojumu dodoties ārpus Latvijas, visvairāk tos vedot uz Vāciju (aptuveni 30%), caur kurieni tie ceļojot uz Itāliju, Spāniju, Īriju, Norvēģiju, esot arī piegādes uz Angliju, Čehiju, Lietuvu u.c. Mūsmājās bērzciemiešu delikateses var nopirkt lielākoties veikalos «Elvi» un «Maxima». Kurzemes piekrastē tos var dabūt arī mazajās vietējās pārdotavās.

Bērzciemieši vienmēr bijuši inovatīvi noskaņoti. Senākos laikos viņi aktīvi rakuši dzintaru. Pēc Mērsraga kanāla izrakšanas 1842. gadā Engures ezerā būtiski krities ūdens līmenis un dzintaru varēja salasīt pat ezera krastā. 1921. gadā no Bērzciema jūrā gājis 31 zvejnieks, bet divus gadus vēlāk te darbu uzsākusi zvejniecības biedrība «Vilnis», kas uzcēla pamatskolu un organizēja nelielu zivju pārstrādes fabriku. Te «aug kājas» Bērzciema ķilavu īpašajai garšai un kvalitātei, kam pamatā ir tradīcijas un iemaņu pārmantojamība. Kopš 2020. gada šeit darbību uzsākusi biedrība «Mazjūras zvejnieki», ko vada enerģiskais piekrastnieks Andris Cīrulis, bet mēs par to jau esam rakstījuši. Un atcerieties, ka Bērzciemā saule aust jūrā un riet Engures ezerā.

Vai piekrastnieks kādreiz būs jūras karalis?

Atceļā no Bērzciema piestājam Ragaciemā. Tam veltīta izdevniecības «Latvijas Mediji» 2018. gadā izdotā apjomīgā grāmata «Sāļumā. Ragaciema jūras karaļa stāsts. (Dzīve Rīgas līča piekrastes ciemos 20.–21. gadsimtā)». Atmiņu stāsta autors ir Otomārs Kalpiņš (1928–2008), rakstnieces Rudītes Kalpiņas tēva brālis. Tagad ir īstais brīdis šo vērtīgo izdevumu atkal izcelt no grāmatu plaukta, vēl jo vairāk – R. Kalpiņa man kādreiz uzticēja manuskripta recenzēšanu. Toreiz atzinu: «Šī grāmata ir par laikmeta dzirnās un skarbos vējos rūdītiem piekrastes vīriem ar jūras sāļumu sejā un zivju zvīņām kamzoļa krokās. Tiem nav nekā svarīgāka par savu dzimto vigu, kāpu kalniņu un laivu sedumā. Tie nekad nav bēguši no Latvijas kā žurkas no grimstoša kuģa, jo dzīvojuši tuvībā ar jūru un jutušies piederīgi skopajai piejūras smiltij. Par brīvību un sīkstumu – par to ir šis stāsts.»

Atceros, ka recenzēšanas laikā man nācās aizradīt grāmatas sagatavotājiem, ka ir nepieciešams tomēr ievērot vēsturisko patiesīgumu. Ne jau nu Anatolijs Gorbunovs un Ivars Godmanis, kā domāja autors, Atmodas gados bijuši gandrīz vai Latvijas «kaprači». Tomēr, cienot O. Kalpiņa mūža gājumu un dzīves pieredzi, es arī mūsdienās gribētu aicināt padomāt par viņa pirms 40 gadiem izteikto viedokli: «Pie iztukšotas jūras vārtiem sēž zvejnieki, zinātnieki un domātāji gan pie apaļiem, gan stūrainiem galdiem un savās bezgalgarajās runās lemj par zvejošanas paņēmieniem un pašu izpostītajiem ūdeņiem, nemanot un neredzot, ka lielais zvejnieku kuģis ar izrūsējušo dibenu lēni sācis grimt. Ko šodien saka tie, kas netika audzināti jūrai, bet atstumti un atraidīti ar likuma bardzību? Kādēļ ik pēc laika rāda kinofilmu «Zvejnieka dēls»? Vai tādēļ, lai to neuzskatām par senatnes leģendu vai pasaku? Kādēļ jūras dzīve, kāda tā bijusi tēvu laikos, jāskata tikai muzejos? Vai tā pasaule vēlas mūsos ieaudzināt mīlestību un ticību pret jūru? Mēs vēlamies liedagā veco, melno zvejas kārbu, no jūras sāļuma aprūsējušus enkurus, darvotus treiliņus, selgas jūras sandas smaržu. Kāpās veco tīklu būdiņu un tēvus, kas brien ārā no jūras ādas zābakos un ar smaidu liedagā saķer aiz padusēm savu pretim skrejošo dēlu vai mazdēlu un kā pirmo ienes to darvotajā kārbā. Šī pasaule kliedz par savu bojāeju. Tādēļ nav jābrīnās, ka jūra raud.»

Emocionāli dramatisko vēstījumu papildina citāts no Lībiešu krasta stāstnieces Gundegas Blumbergas sarunas ar jau pieminēto Visvaldi Feldmani. Tālbraucējs kapteinis rakstā «Godīgam zvejniekam gultā mirt kauns» saka:

«Tas nav nekāds noslēpums, ka esam piecūkojuši visus pasaules okeānus. Ja nebūs uzskaites un kārtības, mēs to pašu izdarīsim ar Baltijas jūru un līci. Arī stingrai drošībai jābūt, kā tas pieņemts civilizētā pasaulē. Cilvēka dzīvība ir dārgāka par visu, un nevar pieļaut, ka vīri jūrā iet piedzērušies, ka viss notiek pašplūsmā. Šeit, piekrastē, limitē nevis nozvejoto zivju daudzumu, bet zvejas rīkus, un tas ir pareizi. Taču neloģiski ir tas, ka Jūras lietu ministrija licences izdalījusi pašvaldībām un zvejnieki spiesti pirkt atļauju zvejot. Par jebkuru zvejas rīku – stāvvadu, zušu murdu, tīklu – jāmaksā pašvaldības noteiktā cena, un tā nav maza. [..] Agrāk kapteiņu dēliem vieglāk bija audzēt rozes, tagad – tirgoties, tikai ne jūrā iet.»

No šī laikrakstā «Neatkarīgā Cīņa» (06.03.1993.) paustā viedokļa pagājuši apaļi 33 gadi. Nav vairs ne tādas ministrijas, ne toreizējo zivju resursu. Šķiet, uz neatgriešanos komerczvejā pazudusi menca, lai gan tirdzniecības tīklos tā vēl aizvien ieceļo no citām valstīm. «Latvijas Avīze» (21.07.2026.) vēsta «mēs cenšamies regulēt zivju daudzumu jūrā ar zvejas kvotām, vienlaikus apzinoties, ka komerciālā zveja ir tikai viens no faktoriem, kas ietekmē zivju krājumus».

Lūk, Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktora Normunda Riekstiņa atziņa: «Latvijas zvejnieki Baltijas jūrā katru gadu nozvejo ap 50 tūkstošiem tonnu zivju, taču šis apjoms ir svārstīgs – mēdz būt gadi, kad atļauts nozvejot vien 45 tūkstošus tonnu, bet mēdz būt arī tādi, kad atļautais apjoms pieaug līdz 70 tūkstošiem tonnu. [..] Vēsturiski mencu zvejai Latvijas zvejniekiem ir bijusi milzu nozīme. Daži tūkstoši tonnu mencu, kas kādreiz bija tipisks mencu nozvejas apjoms, bija komerciāli vērtīgāki nekā tie 50 tūkstoši tonnu reņģu un brētliņu, kas tiek zvejoti šobrīd.»

Rūgta patiesības apjausma. Un tomēr – pajautājiet šodienas jaunajiem zvejniekiem, un, ticiet man, pa visu 495 kilometrus garo Latvijas piekrasti tādi ir, – vai viņi alkst pēc melni darvotajām zvejas kārbām no kinofilmas «Zvejnieka dēls» laikiem?! Protams, ka nē! Citi laiki un citas iespējas. Taču jāšaubās, vai turpmāk zvejnieku vietā selgā ies bezpilota lidaparāti, tādēļ par visu vairāk mums jāsaglabā zvejas vīru prasmes un to ieaudzināšana jaunajā paaudzē. Esmu pārliecināts, ka jūras un zvejnieka gēns latviešos ir stiprs, tādēļ pienāks arī tāds laiks, kad piekrastnieks savā sāļumā tiks kronēts par Jūras karali. Un ne tikai Bērzciemā vien.