Par godu sezonas sākumam Ādažu novada pašvaldība apkopojusi 30 interesantus faktus par šo savdabīgo ūdens iemītnieku, tā ķeršanas tradīcijām un vietu Carnikavas vēsturē.

Izrādās, senāk Carnikavas nēģus dēvējuši par zutiņiem vai zuteņiem, bet zinātniekiem joprojām nav pilnīgas vienprātības par to, vai nēģi būtu pieskaitāmi zivīm. Tie piedzimst upēs, vēlāk dodas uz jūru, bet pēc tam atgriežas upēs nārstot.

Nēģi barojas ar zivīm – tie pieķeras upurim ar piesūcekni, pāršķeļ ādu un barojas ar tā ķermeņa šķidrumiem. Pašvaldība arī atgādina, ka priekšstats par nēģu barošanos ar miroņiem esot tikai mīts.

Interesants ir arī nēģa dzīves cikls. Tā kāpurus sauc par ņurņikiem, un upē tie pavada aptuveni četrus līdz sešus gadus, līdz dodas uz jūru. Savukārt pēc nārsta nēģi iet bojā, jo migrācija un ikru nēršana prasa ļoti daudz enerģijas. Senāk zvejnieki šo nobeigumu saukuši par “nēģa kāzām”.

Carnikavā nēģu zvejai ir sena vēsture. Zināms, ka Gaujas upē tie ķerti jau 17. gadsimtā un, visticamāk, vēl agrāk. Pirmā zināmā vienošanās par nēģu taču izmantošanu datēta ar 1626. gada 26. oktobri. Senāk nēģus ķēra ar klūgu murdiem un tačiem, bet mūsdienās izmanto linuma murdus.

Savulaik Carnikavā nēģus tirgoja arī īpašā skaitīšanas vienībā – kālā. Vienā kālā bija 30 nēģu, un kālos mēdza skaitīt arī zivis un vēžus.

Savdabīga ir arī paša nēģa uzbūve. Tam ir divas redzamas acis, bet vēl viena acs atrodas zem ādas. Abās ķermeņa pusēs izvietotas arī septiņas žaunu atveres. Carnikavas nēģis ir upes nēģis jeb Lampetra fluviatilis.

Nēģi spēj pārvietoties diezgan ātri – diennakts laikā tie var pārvarēt pat aptuveni 13 kilometrus. Toties saulains un silts laiks tiem nepatīk, un šādos apstākļos zvejnieku murdos nēģu parasti ir mazāk vai nav vispār.

Carnikavas zvejniekiem izsenis bijis arī savs teiciens: “Kad rudzi gubās, tad nēģi murdos.” Savukārt nēģu ķeršanas sezonā zvejnieki mēdz teikt, ka nēģus nevis zvejo, bet gan ķer. Gaujas ieteku viņi bieži dēvē par Gaujas muti.

Īpašs stāsts saglabājies no 20. gadsimta 80. gadiem, kad esot nozvejots neparasti liels nēģis – aptuveni metru garš un gandrīz kilogramu smags.

Ar nēģiem saistīta pat trimdas vēsture. Kanādā ar tačiem un murdiem nēģus mēģinājis ķert un želejā gatavot pēdējā Carnikavas muižas īpašnieka Heinriha Gēgingera dēls Kurts Gēgingers.

Nēģu tēma Carnikavā dzīva arī mūsdienās. 2022. gadā izdota grāmata par nēģiem, ko pašvaldība dēvē par “nēģu bībeli”, bet ik gadu Gaujā tiek ielaisti aptuveni trīs miljoni nēģu kāpuru.

Nēģu sezonas sākums Carnikavā tradicionāli tiek atzīmēts ar Nēģu svētkiem. Šogad tie notiks 22. augustā. Citviet Latvijā nēģiem veltīti svētki notiek vēlāk – Salacgrīvā oktobrī, bet Pāvilostā novembrī. Arī Igaunijā, Narvā, tiek svinēti nēģu svētki, tur gan tos atzīmē septembra beigās.

Carnikavu par nēģu galvaspilsētu dēvē ne velti – nēģis redzams arī Carnikavas pagasta ģerbonī, bet pati delikatese joprojām ir viena no spilgtākajām vietējās identitātes zīmēm.