Kārtīgi pie darba ķēries, kad devies pensijā
Dažas stundas pirms tikšanās Arnolds piezvana – jau sēžot vilcienā, tikai tirgū ieskriešot kaķītim barību nopirkt, tad būšot klāt. Jā, un esot piemirsis pateikt, kāds izskatās, proti, pilnam komplektam pie sirmajiem matiem viņam tagad esot sirma bārda, galvā būšot berete. Daudz jau tādu pie Laimaspulksteņa nestāvēšot, tomēr jādara zināms, lai, uz kādu jaunāku lūkodamās, nepaskrienot viņam garām.
Kad satiekamies, rakstnieks paveras pulkstenī – abi esam ieradušies precīzi norunātajā laikā – un smaidot saka, ka tas viņam liekot atcerēties rakstnieku sapulces ar Ērika Hānberga piedalīšanos. Ēriks vienmēr ieradies divas sekundes pirms sākuma, tādēļ reiz, kad divas minūtes nokavējis, visi pulksteņus noregulējuši pēc Hānberga laika. Apbrīnojami dzīvelīga ir Arnolda valoda, pats mundrs un darbīgs savos gandrīz 95 gados. Joprojām stalts, sportiski ģērbies, soma pār plecu kā padsmitniekam, un acīs nebēdnīgi velniņi danco.
“Kur tad tā redakcija, uz kuru mani vedīsi? Mēs tak’ varam runāt uz tu? Man tā labāk patiktu. Tas nekas, ka es vecāks, bet vīrietis pirmais nevar dāmu uz tu uzrunāt, atļauja jāprasa,” smej Arnolds, nākdams man līdzās.
“Tepat pāri tramvaja sliedēm, Kaļķu ielā? Manos studiju gados dažus soļus tālāk, Vaļņu ielā, bija banka, mācoties trešajā kursā, es tajā par apsargu strādāju.
Jo diez kāds apzinīgais students nebiju, dzīvoju kopmītnē un naktīs zolīti spēlēju. Tādēļ dabūju vienu trijnieku, nogrieza stipendiju, bija jāstrādā. Tādam nepieredzējušam apsargam, vēl pavisam zeņķim, pat pistoli iedeva!
Uz piekto stāvu jābrauc? Tad braucam!” nosaka Arnolds un, kad atveras lifta durvis, mani galanti palaiž pirmo.
Kamēr redakcijā iekārtojamies sarunai, dzejnieks jau paguvis izstāstīt, ka ar darbu viņam dzīvē esot paveicies. Laikrakstā “Pionieris” viņš nostrādājis 23, žurnālā “Draugs” – 14 gadus, un darbs bijis kā sanatorija, tik daudz brīva laika vairs nekad neesot bijis. Jo kas gan 17 cilvēkiem – visi gan nebijuši žurnālisti – ko reizi nedēļā neuztaisīt četru lapu avīzīti! Kad 60 gados – bijuši arī tik labi laiki – aizgājis pensijā, tad gan pie darba ķēries pa nopietnam, gandrīz katru gadu pa romānam uzrakstījis, kopā 32.
Rakstot joprojām ar roku – tāpat kā Rainis, viņam esot dēlītis, uz tā balta lapa. Jo pierakstīt ātri skrejošās domas vēl spējot, bet pa datora klaviatūru pirksti tik veikli nekustoties. Pēc tam gan pašam rakstītais datorā jāievada, jo klecerīgo rokrakstu neviens cits nevarot saprast. Dažreiz arī pats... Bet pašam vieglāk atminēt.
Pēdējais Arnolda uzrakstītais romāns “Derīguma termiņš mīlestībā” iznācis šā gada sākumā, bet kā ar rakstīšanu būs turpmāk, viņš nezina teikt, jo ar vienu aci gandrīz vairs neredzot... Bet vispār publicējoties kopš 1957. gada, kopā sarakstīts daudz – dzejoļi, raksti, lugas, anekdotes, stāsti, dokumentāli darbi par ievērojamām personībām, romāni. Un tagad es varot prasīt visu, ko vēlos, tikai pēc stundas viņš skriešot prom, jo Latviešu biedrības namā sarunāts tikties ar Gunti Gailīti – jāpārrunā jubilejas organizēšanas plāni.
Veselīgā humora dzirksts arvien neļauj rimties
“Kur slēpjas mana mundruma noslēpums? Kārlis Sebris 94 gados teica – tā kā nevar zināt, kura diena būs pēdējā, katra jādzīvo ar pilnu krūti.Es šo atziņu no viņa esmu aizņēmies un, cik nu varu, tā arī dzīvoju. Dāmas gan vairs nemīlēju!” nosmej Arnolds Auziņš.
Tad nopietni piebilst, ka jau astoņus gadus ir atraitnis, arī otrā sieva Laimdota viņu atstājusi... Kopā nodzīvojuši 58 gadus, divi līdz dimanta kāzām palikuši, bet tās nosvinēt, redz, nebijis lemts. Lai tik ilgi kopā nodzīvotu, vajagot vien trīs lietas: mīlestību, pacietību un katram savu televizoru. Lai gan viņiem īsti nevajadzējis, jo arī Laimdota skatījusies hokeju. (Pasmaida.)
Kad viņa aizgājusi, bijis milzīgs tukšums, un viens tad palikt nedrīkstot, tādēļ Arnolds maisoties visur, kur var. Pa Latviešu biedrības namu, kur Literatūras komisija, pa senioru biedrību “Saulstariņš”, kur vēl dzīvie katra mēneša otrajā trešdienā sanākot kopā Ķengaraga bibliotēkā – izkratīt sirdis, aprunāt valdību un pārrunāt aktualitātes. Par droniem Latgalē, demogrāfisko situāciju Latvijā. No savas puses viņš gan to esot uzlabojis – esot divi dēli un meita, pieci mazbērni un astoņi mazmazbērni, jaunākajam mazdēliņam 11. jūnijā būšot pusgadiņš.
Kopdzīve ar pirmo sievu Rasmu gan bijusi īsa, viņa nomirusi dzemdībās, un Arnolds tad palicis viens ar dēlu Alni uz rokas. Labi, ka Rasmas vecāki palīdzējuši un ātri pēc tam saticis Laimdotu. Tas Arnoldu atkal atgriezis dzīvē, citādi visādi varējis būt – aiz kreņķiem viņš tolaik daudz pa krogiem klenderējis... Dēlu audzināt paņēmuši Rasmas vecāki, bet viņam ar Alni esot labas attiecības. Laimdota Arnoldam dāvājusi dēlu Vilni un meitu Ievu, un joks esot tāds, ka meita un jaunākais dēls dzimuši 1. aprīlī. Nu nevar dzejnieks, pat par tik nopietnām lietām runājot, bez humora piedevas iztikt!
“Tāds nu man tas raksturs ir! Gēnos arī kaut kas ielikts. Tēvs gan bija no nopietnajiem cilvēkiem, toties viņa māsa Lizete, mana krustmāte, varen lustīga tante. Vasarās braucu pie viņas pļaut sienu, tad bija nepārtraukta āzēšanās un jokošanās. Es laikam no viņas to veselīgo humora dzirksti esmu mantojis, tieši tā mani uztur un arvien neļauj rimties. Jau slima ar vēzi un juzdama, ka cīņu zaudēs, viņa teica – manās bērēs neraudiet, bet dziediet un dejojiet, jo citādi mana dvēsele mirks slapjumā! Un pēdējā griba jāizpilda. Kad uzlūdzu māsīcu dejot, viņa tomēr iedeva kurvīti, jo latvieši bērēs nedejojot. Tā kā dejošana izpalika, bet tantes mīļākās dziesmas gan izdziedājām,” atminas Arnolds.
“Vēl Sebris tika teicis, ka vecums ir liela cūcība – pusstunda paejot, kamēr tiek iekšā biksēs, puse dienas, kamēr izlasa avīzi, un diena pagalam. Ar mani tik traki nav, biksēs tieku ātri – laikam tāpēc, ka šmaugāks.
Un avīžu, ko lasīt, tagad gandrīz vairs nav. Es gan par to daudz nebēdāju, kad gribu periodiku palasīt, aizeju uz Saulkrastu bibliotēku. Tad vismaz četrus kilometrus nosoļoju. Jo jākustas taču, lai savu veco miesu vēl kādu laiku pavilktu.”
Dūšas un pašapziņas netrūkst joprojām
Katru gadu pa romānam, šogad bez “Derīguma termiņa mīlestībā”iznācis arī īsprozas krājums “Ar smaidu trakā pasaulē”. Kur rakstnieks smeļas idejas?
“Dzīvē. Jo piedzīvots daudz, arī visādi stāsti saklausīti, un kaut ko jau tam var arī klāt pielikt, ko pagrozīt. Neticēsi, bet pirmo romānu uzrakstīju, mācoties 4. klasē. Rakstīju par mūsu – Sumburciema – ļaudīm, pierakstīju 10 skolēnu burtnīcas. Toreiz ciemā bija 12 mājas, tagad palikušas 5, arī manu vecāku māja. Trešdienās no Dundagas pagasta padomes pienāca apkārtraksts, un vasarās man tas bija jāiznēsā pa visām. Kā no rīta sāku, tā vakarā beidzu, kopā nogāju kilometrus divdesmit, un katrā mājā tiku ieaicināts. Tādēļ ciema ļaudis labi iepazinu, un tad arī sadomāju par viņiem uzrakstīt.
Tikai ilgi galvu lauzīju, kā lai romānu pabeidzu. Bērna prātā izdomāju, ka tad jānobeidz arī visi cilvēki. Mūsu pusē vasarās dzīvoja daudz čigānu, un es izlēmu, ka viņi sagandē ūdeni. Tā kā visi to dzer, visi arī nomirst. Tikai viens, tāds Kārlītis, paliek dzīvs, jo viņš dzer vienīgi alu. Kā mēslu, kulšanas vai cita talka, tā Kārlītis ar savām ermoņikām klāt, nekur citur viņš nestrādā.
Tad vēl bija vācu laiks, burtnīcas aizsūtīju uz avīzi “Tēvija” romānu konkursam. Viņi man atbildēja – sižets esot interesants, tikai romāns neiznākot, esot par īsu. Vienīgi žēl, ka pēc tam burtnīcas neatsūtīja atpakaļ, tagad būtu interesanti izlasīt.
Bet kur man, divpadsmitgadīgam puišelim, tāda dūša uzdrīkstēties tajā laikā bija, tāda pašapziņa, pats brīnos! Jāsaka, arī tagad tās netrūkst, savu panākt man vienmēr bijis svarīgi. Labi tas vai slikti, nezinu, un, ja tomēr neizdodas, pārāk nekreņķējos,” saka Arnolds.
Kad par pirmo romānu izstāstīts, atgriežamies pie pagaidām pēdējā – “Derīguma termiņa mīlestībā”. Kāds tai ir derīguma termiņš? Kāds nu kurai. (Smaida.) Reiz Arnoldu aizsūtījuši komandējumā uz Ugāli, viņa mammas dzimto vietu. Saticis tur dikti skaistu sievieti, skolas direktori Kitiju Galeju, un iemīlējies no pirmā skatiena, bet... tad jau bijis precējies. Vajadzējis no viņas kaut kā tikt vaļā, tāpēc Arnolds Kitiju iepazīstinājis ar savu draugu, un drīz vien abi dzēruši kāzas. Pēc svinībām jaunie un vedējpāris sasēduši mašīnā, braukuši mājās, bet... avārija, visi četri gājuši bojā.
Šo gadījumu iz dzīves Arnolds tad arī aprakstījis romānā. Tikai abu mīlestības stāsts līdz traģiskajam iznākumam bijis pārāk īss, lai sanāktu romāns, tādēļ kaut ko vajadzējis pamainīt, pielikt klāt. Arnolds jauno sievu atstājis dzīvu, bet izdzēsis viņas atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Turpmāko sižetu gan vairs neatstāstīšot, ja kādu tas ieinteresējis, lai lasot romānu. Tomēr esot jāpiebilst, ka, aprakstot avārijas situāciju, atmiņas zudumu, konsultējies ar speciālistiem, lai zinoši lasītāji neteiktu, ka Auziņš aizfantazējies un muļķības sarakstījis.
Ja visu dikti nopietni tvertu, pat elpot būtu grūti
Muļķība un muļķošanās Arnoldam nekad neesot bijusi pa prātam, toties joki un humors – labākie sabiedrotie visu mūžu. Kādreiz Zenta Mauriņa rakstīja, ka “spāņiem ir satīra, francūžiem ironija, bet latviešiem – humors”. Tagad ar oriģinālhumoru esot, kā esot, bet viņa laikā viss bijis kārtībā. Viens no Arnolda pirmajiem skolotājiem šajā jomā bijis Valdis Artavs. Publicējies arī žurnālā “Dadzis”, kura redaktors bija Andrejs Skailis, tāds pat humorists. Galīgā neomā ar humorpantiņu rakstīšanu gan esot grūti, bet, tā kā Arnolds vienmēr bijis optimists, viņam to tapis pietiekami daudz, arī septiņas anekdošu grāmatas uzradītas.
“Mans pirmais dzejoļu krājums, starp citu, saucās “Smaids”, un es pa dzīvi joprojām eju ar smaidu, dzīvoju priecīgi, jo tā ir vieglāk. Nopietnos cilvēkus vispār ignorēju– ko man ar viņiem runāt!
Kā optimismu sevī saglabāt? Kāds varbūt uzskata, ka es tā paviegli uz visu raugos, bet lai citi domā, ko grib. Pats allaž atceros, kā, tuvojoties saviem 100 gadiem, uz jautājumu, kā var tik garu mūžu nodzīvot, atbildēja Ēvalds Valters: “Es neko neņemu galvā!” Es arī nekreņķējos par to un šito – par lietām, ko nevaru mainīt. Uz savu 80 gadu jubileju sarakstīju grāmatu “Es dzīvoju priecīgi”, tās apakšvirsraksts ir “Nerātnības mūža garumā”. Ja visu dikti nopietni tvertu, laikam pat elpot būtu grūti.”
Tomēr, lai sevi cilvēciskotu, Arnolds atzīst, ka dažreiz jau viņš mēdz pakurnēt, sadusmoties, tikai ātri vien šīs sajūtas atlaižot. Arī skaudība, nenovīdība un citas negācijas viņā nemājojot. “Laikam mana psihe tā iekārtota – visu negatīvo izspiež ārā. Arī no bērnības, jaunības atceros tikai priecīgus notikumus, lai gan bijuši jau visādi... Bet no dusmām, sapīkuma, nīgruma ne pašam, ne citiem nav nekāda labuma, tas sagrauž cilvēkus no iekšpuses. Tikai, kad uz ielas pavēroju garāmgājējus, tad par smaidu savā sejā gluži vai vainīgs jūtos,” rakstnieks pasmejas.
Tikai pēc lūpām atpazinis vecu simpātiju
“Man dota laba atmiņa – vārdus un to, kas runāts, atceros labi. Žurnālista gados daudz ko no sarunās teiktā pat blociņā nepierakstīju, bet paturēju prātā, lielākoties tikai skaitļus atzīmēju. Kad ar vidusskolas biedriem sapulcējāmies kārtējā salidojumā, atcerējos, ka reiz Dundagas vidusskolas direktora Indriķa Jansona meita Ārija viņu skolā nosauca par papu. Viņš tad nopietni uzsvēra, ka skolā nav paps, bet direktors, uz ko Ārija atteica – piedodiet, biedri direktor, ka es jūs nepazinu! Toreiz visa klase smējās, bet salidojumā, kad to atstāstīju, brīnījās, kā es to atceros. Un interesanti, ka pamatskolā man bija skolotājs Jānis Indriksons; tāda vārdu spēle ar Indriķis Jansons sanāk.”
Toties redzes atmiņa gan dzejniekam neesot dota, viņš slikti atceroties cilvēku sejas, tādēļ, ja pēc dažām dienām man uz ielas paiešot garām kā nepazīstamam cilvēkam, lai neapvainojoties. Reiz Arnolds pamatīgi izgāzies – vienās kāzās neatpazinis savu vecu simpātiju. Viņa bijusi līgavaiņa mammas māsa, viņš – līgavas radinieks. Pie viesību galda dzejnieks saņēmis zīmīti: “Arnold, tu esi zaķpastala, tik ļoti no sievas baidies, ka mani pat nepasveicināji!”
Viņš tad pārlaidis skatienu visām dāmām – kura tā varētu būt? Beigās saskatījis, bet savai uzvedībai atradis attaisnojumu – kad abi pazinušies, viņa bijusi tieviņa tumšmate, bet tagad kupla mamma ar tikpat sarkaniem matiem, kādi bija vienai Saeimas priekšsēdētājai, un vēl brilles uz acīm! Atpazinis tikai pēc lūpām.
Trīs reizes no nāves glābts
Kad atsaucam atmiņā Arnolda darbu nosaukumus, nonākam pie viņa dzejoļu krājuma “Mākoņstūmēja grēksūdze”. Vai viņš arī pats reizēm stūmis mākoņus? Tāda lieta esot – visu mūžu un vēl joprojām. Šoreiz nemaz lai nesmejoties, viņš to sakot nopietni. Arī savās ilūzijās garajā mūžā esot vīlies, īpaši tāpēc, ka viņam piemītot latviešiem tipiska īpašība – lētticība.
Kad par to iedomājoties, atceroties Andrieva Niedras 1991. gadā par latviešiem teikto: “Latviešiem ir divas labas un divas sliktas īpašības. Labās ir strādīgums un kareivīgums, bet sliktās – lētticīgums un nespēja pārvaldīt savu valsti.” Ko lai te piebilst – joprojām nekas neesot mainījies.
“Vai grēksūdzi ar’ esmu sūdzējis? Ja tu domā pie mācītāja, tad nē. Es vispār neesmu sevišķi ticīgs. Bībeli esmu lasījis un piekrītu Zigmunda Skujiņa teiktajam, ka tā ir jūdu folklora.
Bet man nekas nav pret ticīgajiem, vienmēr esmu teicis, ka ir divas lietas, par ko nedrīkst smieties, – par cilvēka kroplību un reliģiju. Tam, ka ir kāds augstāks saprāts, gan ticu. Arī reinkarnācijai, liktenim un sargeņģelim,” teic Arnolds.
Par to, kā sargeņģelis viņu no nāves glābis, dzejniekam ir veseli trīs stāsti. Ar Laimdotu dzīvojuši Mangaļsalā, vienudien viņam vajadzējis braukt uz Kalnciema vidusskolu. Iepriekšējā vakarā bijušas kaut kādas svinības, no rīta autobusā iesēdies viegli paģirains un palūdzis, lai kasiere pie skolas pamodina. Uzbukņīts uzreiz izkāpis, tad attapies, ka izsēdināts pusceļā – pie Babītes astoņgadīgās skolas. Tālāk steberējis kājām un stopējis, līdz beidzot apstājusies smagā mašīna, kas vedusi govis. Arnolds ceļu turpinājis govju kompānijā, jo vieta šofera kabīnē bijusi aizņemta – tur sēdējusi viņa dāma. Jau vēlāk dzejnieks izlasījis, ka autobuss, kurā braucis, cietis avārijā, daudzi gājuši bojā.
Otrs gadījums – avīzes “Cīņa”tipogrāfija braukusi ekskursijā uz Lietuvu, jau pulksten sešos no rīta vajadzējis būt Stacijas laukumā, bet tieši torīt Arnolds aizgulējies. Bijis tik skumīgi, ka todien pat tā pavairāk uz krūts paņēmis... Bet arī šis autobuss cietis avārijā, atkal bijuši letāli iznākumi.
Vēl liktenīgāka bijusi trešā reize. Abi ar Laimdotu aizbraukuši uz Tallinu, lai tālāk ar prāmi “Estonia” mērotu ceļu uz Stokholmu. Jau stāvējuši rindā, lai kāptu uz prāmja, kad pēkšņi izlēmuši – arī Helsinkos neesam bijuši, vispirms apskatīsim tos, pēc tam ar citu prāmi peldēsim uz Stokholmu. Arnolds nopirktās biļetes pārdevis kādam krievam. Kad ar otru prāmi ieradušies Stokholmā, ziņa par “Estonia”nogrimšanu jau bijusi saņemta...
“Tad saki, lūdzu, kā lai es neticu sargeņģelim? Viņš ir! Un vispār tur, no kā tikai kaut ko nojaušam, kaut kas varens IR,” domīgi nosaka Arnolds Auziņš un, paskatījies pulkstenī, sarosās, lai dotos uz Latviešu biedrības namu.
“Tev vēl viens jautājums? Nu, saki! Vai vēl kādu brīnumu esmu piedzīvojis? Veselīgu dzīvesveidu neievēroju, tēvs un mamma nomira ap 80 gadiem, tāpēc brīnums jau tas vien, ka tik ilgi emu nodzīvojis. Ir teiciens, ka ar veselību esot tāpat kā ar laimi – ja to nejūti, tā vienkārši ir. Ir arī cits – laimīgs tas cilvēks, kuram laba veselība, bet slikta atmiņa. Tikai man tādam būt netraucē arī laba atmiņa!”
