R. Feldmanis ir pārliecināts, ka panākumus sportā nenosaka tikai talants – daudz svarīgāka ir vēlme strādāt, neatlaidība un tieksme uz izaugsmi. Arī pats treneris dzīvo pēc šiem principiem, līdzās darbam cenšoties atrast laiku ģimenei, grāmatām un nepārtrauktai sevis pilnveidošanai.
– No kurienes nākat, un cik ilgi jau sevi saucat par mārupieti?
– Pats esmu no Pļavniekiem, tādēļ bērnība un jaunība pagāja pavisam citā Rīgas pusē. Par mārupieti kļuvu pirms vairāk nekā 12 gadiem, jo šeit atradu sirdsmieru. Mārupē pirmoreiz nonācu vēl 90. gados, jo te dzīvoja mans draugs. Toreiz tā bija pavisam citāda nekā šodien – daudz mazāka un klusāka. Arī kad pārcēlos uz dzīvi šeit, Mārupe vēl tikai veidojās, bet tagad tā izaugusi par lielu un attīstītu novadu.
– Tad varbūt tieši Pļavniekiem bija nozīme, ka pievērsāties basketbolam un arī kļuvāt par treneri?
–Ne gluži. Mans tēvs bija pedagogs un treneris, tomēr jaunībā nekad nebūtu domājis, ka arī pats par tādu kļūšu. Ja man to jautātu 18 gados, noteikti būtu atbildējis – nē. Taču vēlāk manas domas mainījās, lielākoties pateicoties trim cilvēkiem, kuri pamudināja izvēlēties šo ceļu. Pirmais, protams, bija tēvs, kurš vasarās aicināja mani palīdzēt savu audzēkņu treniņnometnēs. Pēc tam mani uzrunāja basketbola treneris Agris Galvanovskis, piedāvājot iesaistīties darbā jau sezonā, bet vēlāk arī leģendārais Latvijas izlases basketbolists Uvis Helmanis. Viņi visi trīs teica, ka man trenēšana labi padodas.
Tajā laikā pats vēl spēlēju profesionālo basketbolu, un man bija savi sportiskie mērķi. Taču pamazām sapratu, ka spēlētājs lielākoties domā par sevi, bet treneris dzīvo līdzi visai komandai. Var teikt, ka emocijas izjūti 12 reižu spēcīgāk, jo dzīvo līdzi visiem spēlētājiem, nevis koncentrējies tikai uz sevi.
Īpaši man iepatikās darbs ar jauniešiem. Tas nav tikai basketbols – tā ir arī pedagoģija. Tu māci, motivē, palīdzi pilnveidoties un dažreiz iedod saviem audzēkņiem arī citas dzīvei noderīgas atziņas.
Kad redzi, ka jaunietis to pieņem un aug, rodas īpaša sinerģija un gandarījums. Tieši šīs sajūtas mani pārliecināja, ka patiešām vēlos kļūt par treneri. Tādēļ kādā brīdī, lai gan vēl varēju turpināt profesionāla spēlētāja karjeru, izvēlējos tai pielikt punktu un pilnībā pievērsties trenera darbam. Ne reizi neesmu šo lēmumu nožēlojis.
Raimonds Feldmanis, Ukrainas basketbola izlases treneris.
– Sportā uzvaras neizbēgami mijas ar zaudējumiem. Kā izdodas atrast īstos vārdus sarunai ar spēlētājiem pēc basketbola laukumā piedzīvotas neveiksmes?
–Tā lielākoties ir attieksme. Arī ikdienā gadās gan kāpumi, gan kritumi, un svarīgākais, kā uz tiem reaģējam. Uzvaras, protams, ir patīkamas, taču arī tad nedrīkst ieslīgt pašapmierinātībā. Ir jāizbauda panākums, bet vienlaikus jāsaprot, ko vēl var uzlabot. Zaudējumi, manā ieskatā, cilvēku visvairāk attīsta. Es spēlētājiem saku – mēs vēl esam ceļā, mums ir, kur augt un ko pilnveidot. Tāpēc gan uzvaras, gan neveiksmes uztveru diezgan mierīgi.
Esmu ieguvis arī pedagoģijas un psiholoģijas izglītību, un tieši spēlētāju motivēšana pēc zaudējumiem man šķiet viens no interesantākajiem trenera darba uzdevumiem. Nevis meklēt vainīgos, bet palīdzēt cilvēkiem piecelties. Dzīvē jau visi kādreiz pakrīt. Kāds paliek guļam, bet cits pieceļas, nopurina putekļus un turpina iet uz priekšu.
Es vienmēr cenšos atgādināt, cik svarīgi ir redzēt savu mērķi. Ja cilvēks skaidri apzinās savu uzdevumu un ceļu, kā to paveikt, motivāciju atrast ir daudz vieglāk.
Nesen par to runāju arī ar jauniešiem, kuri dzīvo internātā. Mēs daudz diskutējām, kāpēc ir svarīgi zināt, uz ko ej, jo tieši mērķa apziņa palīdz pārvarēt grūtākos brīžus.
– Tomēr atgriezīsimies pie bērnības. Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas no tā laika? Vai tās lielākoties ir par basketbolu?
–Basketbols, protams, parādās daudzās bērnības atmiņās – pirmie izbraukumi, jauni draugi, neaizmirstamas sacensības. Taču visvairāk prātā palicis pats pārmaiņu laiks, kad Latvija atguva neatkarību. Esmu dzimis 1982. gadā, tādēļ ļoti labi atceros barikādes, Baltijas ceļu un visu to laiku, kad Latvija, Lietuva un Igaunija gāja pretī brīvībai. Tās ir atmiņas, kas paliks uz visu mūžu.
Atceros arī pavisam ikdienišķas lietas, piemēram, savu pirmo biznesu, kad vasarās pie vecmammas Brocēnos lasīju dilles un pārdevu tās, lai sakrātu naudu saviem sapņiem – toreiz gribēju nopirkt videospēļu konsoli. Tie bija interesanti laiki, kad apkārtējā pasaule strauji mainījās un bērniem šķita, ka iespējams ir pilnīgi viss.
– Kāds jūs bērnībā bijāt – mierīgs, zinātkārs, sportisks vai, drīzāk, palaidnis?
Es teikšu, ka zinātkārs un sportisks. Mana vecmāmiņa bija ķīmiķe, un viņai mājās bija ļoti daudz grāmatu un enciklopēdiju. Es tās lasīju jau labu laiku, pirms skolā sākās ķīmijas stundas. Kad pirmoreiz nonācu ķīmijas kabinetā, skolotājs mani pat iesauca par alķīmiķi, jo daudzas lietas jau zināju, un savu “statusu” saglabāju līdz pat devītajai klasei, kamēr vien mums bija ķīmija.
Vēl man ļoti patika arī ģeogrāfija, es vienmēr alku uzzināt kaut ko jaunu. Sports bija obligāta ikdienas sastāvdaļa. No rīta līdz vakaram dzīvojos pa āru – spēlējām futbolu, basketbolu, vienkārši dzīvojām pagalmā. Tāda bija mana bērnība.
– Kas ir galvenā vērtība, ko paņēmāt no vecākiem un joprojām saglabājat dzīvē?
–Darba tikums. Apziņa, ka nekas nenotiek pats no sevis un viss ir jāsasniedz ar sistemātisku darbu. Ar gadiem esmu sapratis, ka talantam nenoliedzami ir liela nozīme, taču daudz svarīgāka ir vēlme strādāt un pilnveidoties. Uzskatu, tas arī ir mans lielākais talants. Tagad cenšos šo domu par darba nepieciešamību pārveidot tādā mūsdienīgākā filozofijā un nodot tālāk jauniešiem. Protams, ne tik skarbi, kā tas varbūt bija agrāk, īpaši padomju laikos, bet būtība nemainās – ikdienā paveiktās mazās lietas ar laiku veido lielu rezultātu.
Man patīk salīdzinājums ar lidmašīnu. Ja tā, lidojot no Losandželosas uz Ņujorku, novirzīsies tikai par dažiem procentiem, galamērķi Austrumkrastā sasniegs pavisam citā pilsētā. Dzīvē ir līdzīgi – sākumā šķiet, ka nelielas izvēles neko nemaina, bet ilgākā laikā tieši tās nosaka, kur nonāksi.
Raimonds Feldmanis preses konferencē.
– Kā jūs uz šo brīdi raksturotu savu ikdienu, kurā šķietami darba netrūkst?
–Darba patiešām ir daudz. Joprojām aktīvi strādāju Latvijas 3x3 basketbola sistēmā, pēdējos gados – arī ar sieviešu komandām. Līdztekus darbojos arī klasiskajā basketbolā – asistēju Aināram Bagatskim Ukrainas valstsvienībā, arī trenēju komandu “Kandava/Turība”, kas spēlē Latvijas basketbola otrajā spēcīgākajā līmenī – “Ramirent” Nacionālajā basketbola līgā (NBL).
Agrāk ilgus gadus strādāju Basketbola skolā “Rīga/Centrs”, kur savām acīm redzēju, kā bērni izaug līdz pieaugušu cilvēku dzīvei. Varbūt ne visi kļuva par profesionāliem basketbolistiem, taču viņi pārtapa spēcīgās personībās. Pieci turpināja mācības Zviedrijā, viens studēja Jēlas universitātē, divi – Rīgas Biznesa skolā.
Man viņu sasniegumi dzīvē dod ne mazāku gandarījumu par sportiskajām uzvarām. Trenera darbs nav tikai medaļas – tas ir arī ieguldījums cilvēkos.
Tādēļ, ja man jautā par lielākajiem sasniegumiem, es negribētu runāt tikai par godalgām vai izcīnītajiem tituliem. Man daudz svarīgāk šķiet tas, ko izdodas paveikt ar jaunajiem cilvēkiem.
– Ja ikdienā tik daudz laika jāvelta treniņiem, sacensībām un izbraukumiem, vai jums vispār izdodas atrast arī brīvdienas?
–Dažreizsmejos, ka šāds darbs ir gluži kā ārstam, kurš rūpējas par citiem, bet pats par sevi aizmirst. Tādēļ man īpaši jāpateicas ģimenei. Tieši ģimene man dod spēku turpināt, tāpēc cenšos apzināti atrast laiku kopā būšanai. Tam ir nepieciešama disciplīna. Es savu ikdienu pastāvīgi plānoju, un laiks ģimenei man ir tikpat svarīgs kā treniņi vai sacensības. Ja būšanu kopā ar tuvākajiem neieplāno, darbs ļoti ātri aizpilda visu dienu.
– Vai arī jūsu bērni aizrāvušies ar basketbolu?
–Jā. Dēls Preslijs trenējas Mārupes Sporta skolā un spēlē Latvijas Jaunatnes basketbola līgā U-19 komandā. Šobrīd viņš ir treniņnometnē Ventspilī. Meitai Jasmīnai ir tikai trīs gadi, tādēļ viņai par sportiskām izvēlēm vēl pāragri domāt.
– Kādu īpašību sevī visvairāk novērtējat – gan kā treneris, gan kā cilvēks?
–Droši vien tā ir ticība, ka vienmēr visu var izdarīt un jebkurā situācijā atrast risinājumu. Raugos uz to filozofiski – ir tikai uzdevumi, kuriem jāatrod pareizā pieeja. Vienīgi varbūt man ir sava veida profesionālā problēma, proti, ka nereti es spēlētājiem ticu vairāk nekā viņi paši sev. Cenšos viņus iedrošināt un palīdzēt noticēt saviem spēkiem.
Pēc manām domām, ticība rada motivāciju, kas palīdz sasniegt rezultātu. Tādēļ šo ticību es sevī negribētu pazaudēt. Bet par pārējām īpašībām droši vien labāk spriest apkārtējiem. Savus trūkumus es apzinos, bet par tiem nevēlos tagad runāt. Es pastāvīgi daudz domāju par to, ko vēl varu sevī uzlabot un kādā veidā pilnveidoties.
– Darbā sastopat ļoti daudz dažādu cilvēku un kultūru. Vai ir kāda pieredze, kas īpaši mainījusi jūsu skatījumu uz dzīvi?
–Man nav viena konkrēta notikuma, ko varētu nosaukt. Drīzāk tā ir nepārtraukta mācīšanās. Esmu daudz ceļojis, strādājis dažādās valstīs, piedalījies semināros, un no katras situācijas cenšos paņemt kaut ko noderīgu. Dažreiz tā ir doma, ko noteikti gribu izmantot savā darbā, citreiz – gluži pretēji, secinājums, ka šādā veidā es nerīkotos. Man šķiet, ka svarīgi ir nepārtraukti vērot, klausīties un mācīties. Tā cilvēks pakāpeniski pilnveidojas.
– Kas jums pašam palīdz saglabāt mieru un motivāciju brīžos, kad viss nenotiek tā, kā iecerēts?
–Ja runājam par trenera darbu, vispirms man ir svarīgi godīgi sev atbildēt, vai esmu izdarījis visu, ko varēju. Ja zinu, ka paveicu maksimumu, ir vieglāk pieņemt arī rezultātu. Ja tomēr saprotu, ka varēju vairāk, tad jābūt pietiekami paškritiskam, lai izdarītu secinājumus. Ikdienā ļoti palīdz meditācija un fiziskās aktivitātes. Skriešana, vingrošana ļauj sakārtot domas un salikt visu pa plauktiņiem, saglabāt mieru.
Pēdējā laikā daudz lasu arī par stoicismu. Šī filozofija māca pieņemt, ka ir lietas, kuras varam ietekmēt, bet citas mainīt nav mūsu spēkos. Ja esi izdarījis visu iespējamo, atlikušais vienkārši ir jāpieņem un jāturpina iet uz priekšu.
– Rodas iespaids, ka jums patīk lasīt grāmatas. Vai esat liels literatūras cienītājs?
–Jā, lasīt man ļoti patīk. Visvairāk izvēlos motivējošus rakstu darbus par psiholoģiju, pašizaugsmi, ieradumu veidošanu, kā arī dažādas biogrāfijas. Ar romāniem gan neaizraujos – vairāk interesē grāmatas, no kurām varu kaut ko paņemt sev gan kā cilvēks, gan profesionāls treneris.
Interesanti, ka skolā ar obligāto literatūru man gāja diezgan grūti, jo tā neinteresēja, tādēļ trūka motivācijas, nācās sevi pastāvīgi piespiest. Pa īstam lasīt sāku tikai pēc vidusskolas beigšanas, un kopš tā laika grāmatas kļuvušas par obligātu ikdienas daļu. Sieva mani pat mēdz saukt par grāmattārpu.
– Kad izdodas atrast laiku grāmatām?
–Visbiežāk vakarā pirms gulētiešanas, bet citreiz arī dienas laikā, kad ir neliels pārtraukums – piemēram, lidojumos, braucot autobusā kopā ar komandu vai jebkurā piemērotā brīdī. Dažreiz sanāk izlasīt tikai pāris lappuses, citreiz, ja ir vairāk brīva laika, divās dienās varu pieveikt arī biezu grāmatu.
Man šķiet, ka lasīšana trenē spēju koncentrēties. Daudziem bieži gadījies, ka pēc vairākām lappusēm pēkšņi saproti – domas aizklīdušas, un neatceries, ko tikko lasīji. Tas nozīmē, ka esi pazaudējis fokusu. Arī sportā koncentrēšanās ir ļoti svarīga – piemēram, izpildot soda metienu, jāspēj domāt tikai par to, nevis tribīnēs notiekošo.
– Cik liela nozīme sportistu panākumos ir līdzjutēju atbalstam tribīnēs?
–Ļoti liela. To īpaši izjutām nesen pasaules čempionātā 3x3 basketbolā Polijā. Sākumā Latvijas līdzjutēju nebija daudz, bet ar katru spēli viņu kļuva arvien vairāk. Spēlētāji ļoti izjūt fanu sniegto atbalstu. Grūtos brīžos tas dod papildu enerģiju un motivāciju. Kad zini, ka aiz muguras stāv cilvēki, kuri tev tic, jūties daudz spēcīgāks.
– Kad pēc ilgāka laika atgriežaties Latvijā, ko visvairāk novērtējat?
– Protams, ģimeni. Un arī vietējo vidi. Bieži cilvēki mēdz teikt, ka citviet zāle ir zaļāka, bet man šķiet tieši otrādi. Es uzskatu, ka Latvijā tā ir viszaļākā un nekur nav tik labi kā mūsu valstī. Jā, noteikti gaidu arī iespēju atkal nobaudīt ierasto ēdienu.
Raimonds Feldmanis ar saņemtajām balvām pēc pasaules čempionu sumināšanas pasākuma Rīgā.
– Kas jums garšo visvairāk?
Laikam tomāti un paprika. Tikko iedomājos par īstiem Latvijas tomātiem. Nevis tiem, kas visu gadu stāv veikalu plauktos, bet pašu dārzos vasarās audzētiem, no siltumnīcas pie kaimiņiem vai paziņām. Tos gaidu katru gadu. Man garšo arī biezpiens – it īpaši ar tomātiem un dillēm, sāli ar pipariem. Tad neko vairs nevajag.
– Un rupjmaize!
–Protams! Rupjmaize ar sviestu – un viss ir lieliski.
– Varbūt arī pats mēdzat gatavot ēst un dažreiz pastāvēt pie plīts?
–Jā, šad tad sanāk. Pirms pēdējā izbraukuma uztaisīju auksto zupu. Protams, katram sava recepte, un arī man ir daži nelieli noslēpumi, ko gan neatklāšu. Vislabākais novērtējums bija brīdī, kad sieva atsūtīja ziņu, ka ciemos bijusi viņas mamma un abas atzinušas – aukstā zupa sanākusi ļoti garšīga. Tādu atzinību ir patīkami saņemt.
– Teicāt, ka cenšaties ikdienu saplānot, lai atrastu laiku arī ģimenei. Ko jums dod šāda pieeja?
–Man ļoti patīk plānot. Patiesībā izmantoju uzreiz trīs dienu kalendārus – datorā, telefonā un arī klasisko, kur visu pierakstu ar roku. Šāda rīcība man palīdz sakārtot ikdienu. Esmu pārliecināts – jo labāk viss saplānots, jo vieglāk pēc tam ir improvizēt. Ja dienas grafika nav, pielāgoties situācijai notikumu virknē kļūst daudz grūtāk. Protams, dzīvē ne visu var paredzēt, un dažreiz situācijas ir jāpieņem tādas, kādas tās ir, bet plānošana man sniedz drošību.
– Ja būtu iespēja satikt sevi 18 gados, ko jūs sev pateiktu? Vai kaut ko savā dzīvē mainītu?
–Es neesmu cilvēks, kuram patīk domāt kategorijās “kas būtu, ja būtu”. Pieņemu savu dzīvi tādu, kāda tā ir, un jūtos tur, kur man šobrīd jābūt.
Protams, atsevišķas lietas varbūt es gribētu mainīt, piemēram, droši vien vairāk laika veltītu ģimenei. Tas ir vienīgais, par ko dažreiz aizdomājos. Bet vispār jūtos savā vietā un laikā. Es ticu liktenim, bet to mēs paši veidojam.
Savukārt astoņpadsmitgadīgajam Raimondam es teiktu – esi drosmīgāks. Mazāk baidies kļūdīties, vairāk uzticies sev un dari. Kļūdas nav nekas slikts – tieši no tām mēs visvairāk mācāmies. Man šķiet, ka ikvienam jaunietim ir ļoti svarīgi saņemt iedrošinājumu.
Ko cilvēki par Raimondu Feldmani visbiežāk nezina, bet, pēc jūsu domām, viņiem būtu interesanti atklāt?
–Grūti pateikt, jo nav ne jausmas, ko cilvēki par mani zina un ko ne. Gribētos domāt, ka tie, kuri mani iepazīst tuvāk, redz, ka cenšos būt pozitīvs, atvērts un komunikabls.
– Kādas rakstura īpašības, jūsu ieskatā, visvairāk palīdz sportistam sasniegt savus mērķus?
–Pirmkārt, vēlme un gribasspēks strādāt. Otrkārt, atvērts prāts un gatavība mācīties. Noteikti svarīga arī ticība sev, saviem spēkiem, kā arī motivācija sasniegt savus izvirzītos mērķus. Turklāt, man šķiet, viss teiktais attiecas ne tikai uz sportu. Ja cilvēks ir gatavs strādāt un tic tam, ko dara, viņš spēj sasniegt ļoti daudz.
– Ja basketbola kā sporta veida nebūtu, ar ko jūs nodarbotos?
– Ja godīgi, nezinu. Droši vien tāpat būtu kaut kur ļoti tuvu sportam. Mans pirmais darbs bija veikalā “Sportland”, kur 18 gados strādāju par pārdevēju. Man tas patiešām patika un, spriežot pēc veikala vadītāju atsauksmēm, arī tīri labi sanāca. Vienmēr esmu domājis – kas gan var būt labāks par situāciju, kad tavs darbs vienlaikus ir arī hobijs.
– Ko jūs vēlētos piebilst sarunas noslēgumā?
–Ja šo interviju lasīs jaunieši, gribētu viņiem novēlēt nebaidīties sapņot. Izvirziet sev mērķus, ticiet saviem spēkiem un neatlaidīgi ejiet uz priekšu. Lai kādas būtu grūtības, vienmēr ir vērts turpināt iesākto.
– Paldies par sarunu! Lai izdodas veiksmīgs un ražīgs darbs arī turpmāk!
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
