“Mūs ieintriģēja, ka nav tālu no Lietuvas, iedos dzīvokli, dabūsim darbu,” atceras Regīna. “Pieteicās dēls, interesanti, esot dzemdību nodaļā Saldū, latviski nepratu nevienu vārdu. Pēc gada Pluņģē piedzima meita, jo Saldus slimnīcā bija karantīna. Tā mēs palikām dzīvot Latvijā, sākumā Striķos.
Vīram teicu: bērni aug, būs jāiet skolā, gribu atpakaļ uz Lietuvu. Vīrs brauca skatīties, apstājās Ezerē, tur kolhozā bija vajadzīgs virpotājs-metinātājs. Vērās vaļā bērnudārzs, mani tajā pieteica par auklīti. Tā mēs pārcēlāmies uz Ezeri.
Latviešu valodu iemācījos pašmācības ceļā, no kaimiņiem ņēmu latviešu avīzes — sākumā kaut ko sapratu, kaut ko nesapratu.
Bērnudārzā nesāku strādāt, jo apzinājos, ka neprotu valodu. Kaimiņš teica, ka “Telekomā” vajadzīgs elektromontieris, tieši mana profesija. Piecpadsmit gadu nostrādāju Sakaru mezglā par piektās kategorijas automātisko staciju elektromontieri.
Bērni mācījās latviešu skolās, arī mākslas un mūzikas. Kad pārcēlos uz Latviju, man mamma teica: “Tu tik tālu no manis, reti atbrauksi ciemos. To sapratīsi, kad pašas bērni izaugs un aizbrauks no mājām.” Domāju, kur tālāk par Rīgu aizbrauks. Dēls man tagad dzīvo Jaunzēlandē, no sākuma bija Austrālijā. Es arī tur pabiju, deviņus mēnešus nodzīvoju. Meita ir Rīgā, bet pirms tam bija Anglijā.
Sakaru mezglā samazināja kadrus, paliku bez darba un sāku domāt, ka nevienam neesmu vajadzīga, bet pēc pieciem mēnešiem piedāvāja darbu Ezeres pienotavā. Tur nostrādāju piecus gadus, un pienotavu likvidēja. Neilgu laiku biju bezdarbniekos, pēc tam piedāvāja strādāt apdrošinātājos “Baltā”, tur biju sešus gadus. Tad radās mazbērniņi, braucu uz Rīgu pieskatīt.
Paņēmu pieskatīt arī svešus bērnus, strādāju par auklīti. Pilsētnieki bija pārsteigti, cik daudz viņiem iemācīju.
Kad vasarā dzīvojām pie jūras, tur zemītē iestādījām kartupeļus, gurķus. Bērni ieraudzīja, kā atšķiras kartupeļu laksts no gurķa. Saprata, cik daudz darba jāiegulda, lai tie izaugtu. Kopā cepām kotletes, vēroju, kā bērni reaģē, pirmo reizi pieskaroties maltajai gaļai. Mazmeitiņai Austrālijā sākumā bija grūti ar angļu valodu, gadu viņa mācījās Ezeres skolā. Laiks skrien, abas mazmeitiņas jau lielas, vienai divdesmit seši gadi, otrai — divdesmit trīs. Meitas dēlam — divpadsmit.
Piecdesmit divu gadu vecumā mans vīrs aizgāja citā pasaulītē. Pēc desmit gadiem satiku Aigaru, un jau septiņus gadus laimīgi dzīvojam kopā. Viņam ir četras meitas, man dēls un meita — kopā seši bērni. Pensijā esmu četrus gadus. Tagad dzīvoju Rubas pagastā pie jaunā vīra. Māja liela, ir kur izvērsties un sastādīt puķes. Ja man ir kāds stādiņš, nevaru izmest, viss ir jāiestāda. Izpaužos dažādos veidos — konservēju, marinēju, fermentēju. Neviens man to nemācīja, noskatījos no savas mammītes. Jau tik daudz sagatavots ziemai, ka pagrabs pilns.
Kad bērni bija mazi, teicu: konservēsim un marinēsim savos vēderos, jo cilvēkam vajadzīgi svaigi dārzeņi, augļi un ogas. Kas paliks pāri, saliksim burciņās ziemai. Konservējums ir našķis, tajā vairs nav tik daudz vitamīnu.
Mazbērni mani iesauca par lauku parasto omīti, jo man neesot nekas veikalā pirkts, es visu sagatavoju pati.”
Aicinu Regīnu padalīties ar receptēm, jo dārzos ir gurķi, tomāti, kabači, āboli... Visus svaigus apēst nevar. Regīna iesaka gatavošanā iesaistīt arī bērnus. Nevajagot prasīt, lai viņi dara, bet teikt, lai palīdz. Piemēram, kopā var cept dažādas pankūkas ar āboliem. “Nomizoju ābolus, izņemu serdi, sagriežu kubiciņos, pieberu cukuru un uzvāru. Karsti āboli ar pankūkām ir ļoti garšīgi. Kad atbrauc ciemos radu bērni, viņi saka: “Mammīt, kāpēc tu nemāki uztaisīt tādu mērcīti?”
Avīzē pirms gadiem bija ar jāņogām marinētu gurķu recepte. Mums ģimenē tādi ļoti garšo. Uz litra burciņu vajag tikai sauju jāņogu, ieliek sagrieztu ķiploka daiviņu, dažus dilles zariņus, nelielu mārrutku lapiņu un dažus smaržīgos piparus. Gurķus ielieku ūdenī, uzvāru un noleju ūdeni. Vēlreiz to atkārtoju un lieku burkās. Marināde parasta — ūdens, cukurs, sāls un etiķis. Jāpasterizē nav. Gurķiem ir skaista aveņu krāsa.
Kabačus sagriežu ripās, izņemu viducīti, kuru pildu ar malto gaļu, virsū uzlieku sieru un cepeškrāsnī iekšā. Sanāk tik mīksti un garšīgi!
Kabačus var sagriezt arī šķēlēs, ieziest ar saklapētu olu, uzkaisīt rīvētu sieru un aizlocīt ciet, iznāk kā pīrāgi.
Man patīk kabaču ripiņas uz pannas apcept bez panēšanas. Uzlieku uz šķīvja un uzberu garšvielas, kādas gribas. Man garšo tās, kuras ir bez sāls. Garšīgi arī ar mērcītēm. Šādus kabačus var ēst gan karstus, gan aukstus uz maizes. Vēl garšīgi ir uz pannas apcept papriku, sīpolu, kabaci un pārliet ar saklapētu olu, noslēgumā to satīt rullītī.
Rudenī, kad esam kabačus atēdušies, tad kopā ar gurķiem, patisoniem, puķkāpostiem un garšvielām iemarinēju. Es uz gramiem neskatos, esmu receptēm piešāvusies. Savāru burkānus, kāpostus, bietes un kabačus — arī tā ir laba recepte. Pati gatavoju tomātu mērces, ar tām eksperimentēju, jo reizēm gribas pikantāku.
Gatavojot ķiršu ievārījumu, ir daudz sulas. To noleju, bet pievienoju aveņu sulu; sabledēju un nevar vairs pateikt, kas tas par ievārījumu. Tas ir ļoti garšīgs kūkām. No plūmēm un avenēm taisu kompotus. Darbojos Ezeres sieviešu klubiņā “Ezerīte”.
Man patīk dalīties ar receptēm, jo vajag iziet sabiedrībā, garšīgs ir viss, kas svaigs un vienkārši pagatavots.”
Regīnai ar Aigaru ir kopīgs hobijs, viņi aizrāvušies ar motokrosu, brauc uz sacensībām, seko sportistu veikumam. Darbīgā saimniece stāsta, ka kādreiz bijusi ļoti kautrīga, nav uzdrošinājusies izteikt savu viedokli. Strādājot Rīgā, iestājusies Līderu akadēmijā un no tā laika kļuvusi drošāka un atvērtāka. Latviski runā tik pareizi! Nepateiksi, ka lietuviete.
