Par savām pirmajām prioritātēm jaunais direktors nosauc drošību un labbūtību, lasītprasmes attīstīšanu un pedagogu sadarbības stiprināšanu. Savukārt par vienu no labākajiem skolas darba rādītājiem viņš uzskata pavisam vienkāršu lietu – vai bērns no rīta uz skolu nāk ar prieku.
– Jūsu profesionālais ceļš izglītībā sācies jau ļoti agri un bijis cieši saistīts ar darbu ar jauniešiem. Kā tas viss sākās, un kas jūs mudināja savu turpmāko profesionālo dzīvi saistīt tieši ar izglītības jomu?
– Mans profesionālais ceļš sākās neformālajā izglītībā un jaunatnes politikā. Jau sešpadsmit gadu vecumā Jelgavas novadā kopā ar domubiedriem izveidojām jaunatnes organizāciju, piesaistījām projektu finansējumu un radījām vietējiem jauniešiem jēgpilnas brīvā laika pavadīšanas iespējas. Pašvaldība mūsu darbu pamanīja, un septiņpadsmit gadu vecumā es sāku tur oficiāli strādāt, vadot jaunatnes iniciatīvu centru.
Vēlāk Ozolnieku novada pašvaldībā kļuvu par jaunatnes lietu speciālistu un biju atbildīgs par jaunatnes politiku visā novadā. Izveidojām piecus jauniešu centrus vietējos pagastos, kuros jauniešiem bija iespēja piedalīties dažādās aktivitātēs un neformālās izglītības nodarbībās. Pēc tam mani uzaicināja strādāt Izglītības ministrijā, taču tur paliku neilgi – sapratu, ka man svarīga ir tieša saskare ar cilvēkiem un iespēja redzēt sava darba rezultātu. Tāpēc atgriezos pašvaldības darbā un četrus gadus nostrādāju Ikšķiles novada pašvaldībā – līdz administratīvi teritoriālajai reformai.
– Kā no jaunatnes darba nonācāt skolā?
– Strādājot jaunatnes jomā, sāku domāt, ka visa iegūtā pieredze un zināšanas, tostarp starptautiskā līmenī, kaut kur ir jāliek lietā. Domājot, ko vēlos studēt un darīt tālāk, sapratu, ka pedagoģija visvairāk sasaucas ar to, ko līdz tam biju darījis. Uzsāku pedagoģijas studijas un paralēli sāku strādāt skolā. Mana pirmā darbavieta bija Tīnūžu sākumskola Ikšķiles novadā, kur mācīju sociālās zinības.
Pēc tam sapratu, ka mani interesē izglītības vadība.
Pieteicos direktora vietnieka audzināšanas jomā vakancei Ogres 1. vidusskolā. Tas ļoti sasaucās ar manu pieredzi neformālajā izglītībā, jo audzināšanas un ārpusklases darbs bija tas, kur mana iepriekšējā pieredze vistiešāk pārklājās ar skolas darbu. Tolaik vēl meklēju savu profesionālo virzienu, tāpēc pēc gada Ogres 1. vidusskolā pārgāju uz Mārupes novada pašvaldību, kur strādāju jaunatnes un interešu izglītības jomā.
– Šajā laikā jūsu profesionālajā ceļā ienāca arī programmēšana un tehnoloģijas.
– Jā. Kopā ar uzņēmēju Sandri Artemjevu nodibinājām Jauniešu programmēšanas un tehnoloģiju centru, kuru es vadīju. Organizējām attālinātas nodarbības un programmēšanas nometnes Latvijas un Ukrainas bērniem. Pieprasījums bija liels, un vēlāk vairāk specializējāmies tieši nometņu rīkošanā, ko turpinām arī šobrīd. Paralēli vēlējos atgriezties formālajā izglītībā, tāpēc 2024. gada rudenī sāku strādāt Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskolā par direktora vietnieku izglītības un audzināšanas jautājumos, kur nostrādāju līdz šā gada maijam.
Einars Ervīns Deribo kopā ar Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskolas jaukto kori pirms XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta. Dziesma un deja viņam tuva jau kopš skolas gadiem, bet šogad pēc nelielas pauzes viņš plāno atsākt dejot tautas deju kolektīvā.
– Kāpēc nolēmāt pieteikties Laurenču sākumskolas direktora amatam?
– Par Laurenču sākumskolu biju dzirdējis daudz laba – it īpaši par sadarbību ar vecākiem, spēcīgo kopienu un skolas vērtībām. Tās sasaucas ar manu pieredzi neformālajā izglītībā un darbā ar jauniešiem, tāpēc nolēmu pieteikties direktora amatam.
– Kopš stāšanās amatā pagājušas pirmās nedēļas. Kādi iespaidi radušies? Vai tie sakrīt ar priekšstatu, kāds par Laurenču sākumskolu bija izveidojies iepriekš?
– Noteikti. Vilšanās man nav. Varu teikt tikai to, ka šī izglītības iestāde tiešām ir ļoti īpaša, arī kolektīvs ir ļoti īpašs. Jau pirmajā dienā sajutu ģimeniskumu. Kolēģi paši nāca, klauvēja pie durvīm, sveicinājās, iedrošināja, vēlēja veiksmi un izturību. Kolektīvs ir ļoti atbalstošs. Arī skolas vide un iekštelpas ir ļoti patīkamas.
Gribētu uzteikt iepriekšējos skolas direktorus, jo ļoti daudz strādāts pie skolas vērtību iedzīvināšanas.
Protams, milzīga priekšrocība ir apkārtējā vide un skolas atrašanās vieta pie Gaujas Nacionālā parka. Tā ir iespēja, kas pilnvērtīgi jāizmanto izglītībā – mācoties ārpus telpām un dabā. No sarunām ar kolēģiem saprotu, ka tas jau ļoti aktīvi tiek darīts.
– Ko jūs nosauktu par Laurenču sākumskolas lielāko spēku?
– Noteikti cilvēkus un spēcīgo kopienu. Laurenču sākumskolas bērnu vecāki aktīvi iesaistās un ir gatavi palīdzēt dažādu jautājumu risināšanā. Esmu jau ticies ar vecākiem, Vecāku atbalsta biedrību un skolas padomes pārstāvjiem, un ir jūtama viņu atbildība un līdzdalība skolas dzīvē.
– Vai jau redzat lietas, kuras noteikti jāsaglabā, un tādas, kurās būtu vajadzīgas pārmaiņas?
– Noteikti jāturpina iesāktais, balstoties skolas vērtībās – cilvēks, daba, kopiena un izaugsme. Šobrīd neredzu neko, kas būtu steidzami jāmaina. Kad sāksies mācību gads, varēs labāk izvērtēt nepieciešamos uzlabojumus. Savstarpējā sadarbība un kopiena, manuprāt, ir šīs skolas veiksmes atslēga.
– Kādas būs jūsu galvenās prioritātes?
– Pirmā pilnīgi noteikti ir drošība. Ņemot vērā visu, kas šobrīd notiek pasaulē, jādomā gan par drošību kopumā, gan par bērnu labsajūtu un labbūtību. Ar drošību domāju arī skaidrus rīcības plānus dažādās situācijās – lai katram skolēnam un skolas darbiniekam būtu saprotams, kur konkrētajā brīdī jābūt un kas jādara. Lai ārkārtas situācijā nebūtu haosa, bet mēs spētu saglabāt mieru un rīkoties organizēti.
Runājot par skolēnu labbūtību, noteikti jāturpina un jāattīsta skolā īstenotā programma “KiVa” vardarbības novēršanai. Jādomā par savstarpējām attiecībām klasē un bērnu savstarpējo sadarbību. Otra prioritāte ir turpināt iesākto darbu lasītprasmes veicināšanā, bet trešā – mācību jomu un pedagogu savstarpējās sadarbības stiprināšana.
– Vai skolā ir pietiekams atbalsta personāls?
– Šobrīd atbalsta personāls ir pilnā sastāvā. Mums ir psihologs, logopēds, sociālais pedagogs, speciālais pedagogs un pedagogu palīgi.
Katrā klasē ir kāds bērns, kuram nepieciešami atbalsta pasākumi. Vienam tas ir papildu laiks darbu rakstīšanai, citam atgādnes vai cita veida palīdzība.
Tā šobrīd ir izglītības realitāte. Domāju, ka gandrīz jebkurā skolā katrā klasē būs bērns, kuram ir nepieciešams papildu atbalsts.
– Aizvien vairāk runā arī par bērnu un pedagogu mentālo veselību. Cik būtiska tā jums šķiet?
– Ļoti būtiska, jo gan bērnu, gan pedagogu labsajūta tieši ietekmē izglītības kvalitāti. Bērnam skolā jājūtas droši, savukārt pedagogam nepieciešams atbalsts, lai mazinātu lielo ikdienas slodzi. Laurenču sākumskolā jau ir labas iestrādnes. Ļoti lielu atbalstu sniedz Vecāku atbalsta biedrība, kas palīdz finansēt speciālistu piesaisti, kursus, lekcijas un nodarbības arī pedagogu labsajūtas veicināšanai.
– Minējāt lasītprasmi. Kāpēc tā jums ir viena no prioritātēm?
– Man patīk, ka skolā bērniem no pirmās līdz sestajai klasei reizi nedēļā ir fakultatīva lasīšanas nodarbība. Bērni daudz laika pavada viedierīcēs, un interese par grāmatām mazinās.
Skola ir vieta, kur varam iedot pirmo sēkliņu un parādīt, ka lasīt ir forši.
Varam lasīt grupās, visi draugi kopā. Ja veidojam šādu ieradumu, ar laiku tas var kļūt pašsaprotams un turpināties arī ārpus skolas.
– Jums pašam patīk lasīt?
– Jā, bet pēdējā laikā atrast tam laiku ir diezgan grūti, būšu godīgs.
Einars Ervīns Deribo Venēcijā šovasar. Ceļošanu viņš sauc par vienu no savām lielākajām aizrautībām un veidu, kā pilnībā atslēgties no darba.
– Ko nozīmē jūsu minētā mācību jomu stiprināšana?
– Darbs ar mācību jomām skolā ir salīdzinoši nesen sākts, tāpēc gribu to stiprināt. Būtiska ir pedagogu sadarbība – savstarpēja stundu vērošana, pieredzes un ieteikumu apmaiņa, kā arī vizītes citās skolās. Sadarbojoties varam ne tikai pilnveidot mācību darbu, bet arī mazināt pedagogu ikdienas slodzi, piemēram, kopīgi veidojot pārbaudes darbus.
– Skolas direktora personība un vadības stils lielā mērā ietekmē arī kolektīva ikdienu un atmosfēru skolā. Kādu vadības stilu vēlaties veidot jūs?
– Direktors esmu tikai trešo nedēļu, tāpēc vēl grūti sevi raksturot šajā amatā. Taču viena lieta, ko gribētu ieviest, ir vismaz reizi pusgadā individuāli tikties ar katru pedagogu. Gribu katram veltīt laiku, lai skolotājam būtu sajūta, ka direktors nav kaut kur tālu, bet ir tepat un pieejams. Vadības maiņa skolā cilvēkus zināmā mērā izsit no līdzsvara, tāpēc man ir svarīgi, lai skolotāji jūtas droši un stabili un viņiem nav sajūtas – atnācis jauns vadītājs, un tagad viss tiks mainīts.
Es nevēlos ar kāju atvērt durvis un pateikt, ka tagad viss būs citādi. Gribu turpināt iesākto darbu un radīt kolēģiem drošības sajūtu.
Domāju, ka esmu atvērts cilvēks. Šobrīd man notiek individuālas iepazīšanās sarunas ar kolēģiem, un es visiem saku – ja ir jautājums vai nepieciešams direktora atbalsts, droši nāciet. Esmu atvērts arī jaunām idejām un inovācijām.
– Skolas darba centrā tomēr ir bērns. Cik pieejamam, jūsuprāt, direktoram jābūt skolēniem?
– Ļoti pieejamam. Te gribētu izmantot pieredzi no jaunatnes darba. Esam organizējuši, piemēram, pasākumu ciklu “Kafija ar politiķiem”, kad jaunieši tiekas ar pašvaldības deputātiem un pārrunā sev svarīgus jautājumus. Arī skolā gribētu iesākt līdzīgu tradīciju – tikšanās ar skolas vadību, kur skolēni varētu nākt un diskutēt par viņiem svarīgām lietām, kopā meklēt risinājumus. Formāti var būt dažādi.
Mums ir bijis arī “Saldējums ar lielajiem”, kad direktors un vietnieki kopā ar skolēniem ēd saldējumu un runā par svarīgiem jautājumiem.
Tas bērnam rada sajūtu, ka direktors ir tāds pats cilvēks kā visi pārējie. Var kopā apēst saldējumu vai pie tējas parunāt par dzīvi.
Laurenču sākumskolā jau ir ieviesta ļoti vērtīga lieta – pie direktora kabineta ierīkota pastkastīte, kurā bērni, kas nevēlas runāt klātienē, var atstāt vēstuli. Šo tradīciju gribu turpināt, kā arī no rītiem sagaidīt skolēnus, lai veidotu ikdienas kontaktu un bērni zinātu, ka ar direktoru var aprunāties.
– Cik bērnu un pedagogu ir Laurenču sākumskolā?
– Aptuveni piecsimt skolēnu. Ne visi pedagogi strādā pilnu slodzi, bet kopumā ir kādi piecdesmit skolotāji.
– Cik liela loma skolas dzīvē ir vecākiem?
– Vecāku loma ir ļoti nozīmīga. No katras klases skolas padomē ir vecāku pārstāvis, taču sadarbība neaprobežojas tikai ar to. Vecāku viedoklis un atbalsts ir svarīgs gan mācību darba organizācijā, gan ikdienas jautājumos, turklāt viņu vidū ir dažādu jomu profesionāļi, kuri ar savām zināšanām var palīdzēt skolai.
– Jums ir pieredze programmēšanā un tehnoloģijās. Kādu vietu sākumskolā redzat tehnoloģijām un mākslīgajam intelektam?
– Tas noteikti ir vajadzīgs – dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, un bērni šajā jomā dažkārt ir pat zinošāki par skolotājiem. Tehnoloģijas ļauj izmantot jaunas mācīšanās metodes, vairāk iesaistīt un ieinteresēt skolēnus. Laurenču sākumskolā konkrētām klasēm ir fakultatīvas datorikas nodarbības un LEGO robotikas pulciņš. Šobrīd gaidām atbildi no jauna skolotāja, kurš specializējas programmēšanā un varētu vadīt gan datorikas stundas, gan robotikas pulciņu. Liels ir arī vecāku atbalsts – ar Vecāku atbalsta biedrības palīdzību iegādātas virtuālās realitātes brilles, ko izmanto mācību stundās, un LEGO robotikas komplekti.
Cilvēks, daba, kopiena un izaugsme – šīs Laurenču sākumskolas vērtības Einars Ervīns Deribo vēlas saglabāt un turpināt iedzīvināt skolas ikdienā.
– Jums ir ilga pieredze darbā ar bērniem un jauniešiem. Vai bērni mainās?
– Ļoti strauji. Ja agrāk no ilggadējiem kolēģiem varēja dzirdēt, ka būtiskas pārmaiņas bērnos redzamas aptuveni desmit gadu laikā, tad tagad tas notiek daudz ātrāk. To ietekmē ļoti daudz faktoru. Viens piemērs ir pandēmija. Ir bērni, kas mācības pirmajā klasē sāka attālināti, un redzam, ka dažiem noteiktas prasmes līdz galam nav attīstījušās.Pirmā, otrā un trešā klase ir ļoti svarīgs attīstības posms. Bērnus ļoti ietekmē arī tehnoloģiju attīstība. Viņi nāk uz skolu dažādi, un mums jāspēj ar katru strādāt. Skolotājam šodien jābūt ļoti elastīgam – jāspēj pielāgoties konkrētā bērna vajadzībām.
– Skolas ikdienu ietekmē ne tikai pašas skolas darbs, bet arī procesi visā izglītības sistēmā. Kādus šobrīd redzat lielākos izaicinājumus Latvijas izglītībā?
– Viens noteikti ir veids, kā tiek ieviestas pārmaiņas normatīvajā regulējumā. Pēdējā brīdī ieviest jaunas prasības, manuprāt, nav korekti pret nozari un cilvēkiem, kuri tajā strādā. Ja tiek plānotas lielas pārmaiņas, tajās jāiesaista profesionāļi un jāizvēlas īstais laiks. Piemēram, tūlīt jāsāk jaunais mācību gads, bet pēkšņi sākam runāt par izmaiņām vērtēšanas kritērijos. Šādas lietas jārisina savlaicīgi, jo tās rada satraukumu gan skolas vadībai, gan pedagogiem un prasa papildu darbu. Otrs milzīgs izaicinājums ir pedagogu trūkums.
– Pedagogu trūkums ir problēma daudzās skolās. Kāpēc, jūsuprāt, tik maz jauno speciālistu izvēlas skolotāja profesiju?
– Diemžēl interese par skolotāja profesiju jauno speciālistu vidū nav pietiekami liela. Tas ir komplekss jautājums par profesijas prestižu, atalgojumu, noslodzi un pedagogiem pieejamo atbalstu. Ja parādās labs skolotājs, bieži vien viņš jau ir kādas skolas noskatīts. Tāpēc vadītājam jāprot laikus pamanīt potenciālos pedagogus un pārliecināt viņus nākt strādāt tieši uz savu skolu.
– Kāda situācija ar pedagogiem ir Laurenču sākumskolā?
– Mums ir ļoti daudz jaunu pedagogu. Ir arī pedagogi, kuri dodas bērna kopšanas atvaļinājumā, par ko, protams, ir prieks. No otras puses, tas padara sarežģītāku skolas ikdienu. Šobrīd aktuālākās ir divas sākumskolas skolotāju vakances uz noteiktu laiku. Ļoti ceram līdz mācību gada sākumam tās aizpildīt. Protams, ir arī plāns B, taču tad atkal nonākam pie pedagogu noslodzes.
Mūsu uzdevums ir maksimāli censties atrisināt šo jautājumu, lai skolotāji nenonāktu līdz izdegšanai un nesāktu domāt par profesijas maiņu. Mums ir jārada apstākļi, lai viņi uz skolu nāktu ar prieku un vēlmi strādāt.
– Pie kā jūs vēršaties, kad jums pašam kā jaunam direktoram ir nepieciešams padoms?
– Lielu atbalstu sniedz Jauno direktoru klubs, kur skolu vadītāji dalās pieredzē un palīdz cits citam. Mani tur iedrošināja, ka nav muļķīgu jautājumu, jo visi reiz esam bijuši jauni vadītāji, un labāk ir pajautāt, nekā palikt neziņā. Nesen bija arī liela izglītības konference Latvijas izglītības iestāžu vadītājiem un izglītības pārvaldēm.
Satiekot citu skolu direktorus, rodas drošības sajūta – es neesmu viens.
Parunājot ar kolēģiem, saproti, ka problēmas daudzviet ir ļoti līdzīgas. Atbalstu jūtu arī no kolēģiem skolā. To vairākkārt izteikusi skolas padome un Vecāku atbalsta biedrība, kas ir gatava palīdzēt īstenot dažādas ieceres un iniciatīvas. Protams, atbalstu sniedz arī Siguldas novada pašvaldība – gan Izglītības pārvalde, gan domes vadība.
– Kas, jūsuprāt, ir patiesi labas skolas galvenais rādītājs?
– Tie ne vienmēr būs vērtējumi un reitingi. Manuprāt, viens no labākajiem rādītājiem ir tas, ka bērns nāk uz skolu ar prieku. Ja viņš grib nākt uz skolu, tas jau ir ļoti labs rādītājs. Slikts rādītājs ir tad, ja bērns negrib nākt uz skolu, iet uz to ar mokām. Tad jādomā, kur ir problēma un kas mums jāmaina, lai bērnam būtu motivācija nākt, mācīties un izglītoties.
– Kādu jūs gribētu redzēt Laurenču sākumskolu pēc trim vai pieciem gadiem? Ko gribētu, lai bērns no tās paņem līdzi turpmākajā dzīvē?
– Man ir svarīgi, lai mūsdienu bērni un jaunieši nebūtu tikai patērētāji, bet kļūtu par aktīviem pilsoņiem. Lai aktīvi iesaistītos sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšanā. Lai mēs ne tikai sūdzētos par problēmām, bet iesaistītos un līdzdarbotos, lai tās atrisinātu. Pabeidzot skolu, bērnam jābūt pilsoniski aktīvam, jāspēj iesaistīties, jābūt drošam un pārliecinātam par sevi. Tādam, manuprāt, būtu jābūt mūsdienu skolas absolventam.
– Vai pats sevi Laurenču sākumskolā redzat arī pēc trim vai pieciem gadiem?
– Noteikti. Es ceru, ka tā būs ilgāka pieturvieta. Protams, viss ir atkarīgs no tā, kā attīstīsies sadarbība un pārējie apstākļi, bet tiešām ceru, ka šeit būšu ilgāku laiku un man būs iespēja attīstīt savas ieceres un redzējumu.
– Kas jums pašam dod gandarījumu darbā ar bērniem un jauniešiem? Kāpēc to darāt?
– Darba rezultāts. Tas dod prieka sajūtu. Kad redzi, ka bērnam vai jaunietim esi spējis iedot kādu pieredzi vai zināšanas, ko viņš pēc tam izmanto, tas ir ļoti nozīmīgi. Manuprāt, lielākais paldies ir tad, kad bērns vai jaunietis atnāk un pasaka: “Paldies, ka tu mani iedrošināji! Paldies, ka parādīji man ceļu!” Tad ir liels prieks un gandarījums.
Cūgšpicē Bavārijas Alpos šā gada vasarā. Ceļošana Einaram Ervīnam Deribo ir iespēja izrauties no darba ikdienas, iepazīt citas vietas, dabu un kultūru. Viņš atzīst, ka reizēm īpaši vērtīgi ir ceļot arī vienam – pabūt ar sevi un savām domām.
– Runājām par bērnu un pedagogu labbūtību. Kā jūs pats rūpējaties par savu labsajūtu un atslēdzaties no darba?
– Viens no veidiem ir tautas dejas. Esmu dejojis vairākus gadus, bet biju paņēmis nelielu pauzi. Draugi pārliecināja atsākt, tāpēc šogad pievienošos jaunam kolektīvam Rīgā. Dejošana man ļauj atslēgties no darba un koncentrēties uz konkrēto brīdi. Svarīga ir arī latvisko tradīciju kopšana – visu dzīvi esmu bijis saistīts gan ar deju, gan dziesmu. Esmu mācījies Jelgavas Mūzikas vidusskolā kora klasē un skolā dziedāju korī. Man ir svarīgi, lai šīs tradīcijas turpinātos arī skolā.
Otra liela aizraušanās ir ceļošana. Kopā ar ģimeni esam aktīvi ceļotāji, taču mēdzu doties ceļojumos arī ar draugiem un viens pats. Īpaši atmiņā palicis ģimenes ceļojums uz Ameriku pirms kovida pandēmijas un Meksika ar savām košajām krāsām. Šovasar ar automašīnu devos uz Franciju. Man patīk ceļot ar auto, jo varu vērot, kā mainās daba, kultūra un cilvēki, un pats izvēlēties maršrutu. Savukārt vēl nepiepildīts sapnis ir ceļojums uz Āziju. Ar draugiem esam runājuši, ka varētu sākt krāt naudu un, iespējams, jau nākamgad turp doties. Esmu arī atklājis, ka reizēm ir ļoti vērtīgi ceļot vienam – pabūt ar sevi un savām domām.
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
