Nosaukumu “Randiņš” savulaik ieteikusi draudzene no Bauskas, stāsta taureniete Silvija Aņina, kura arī kādu laiku vadījusi klubu, kad nav bijis, kas to dara. “Bija bail, ka mūsu foršais klubiņš izjuks, tāpēc uzņēmos to vadīšanu,” atklāj Silvija, kam tolaik bijusi uzturama arī sava piemājas saimniecība. Viņa priecīgi bilst: “Cik labi, ka no manis to vadīšanu Sarmīte pārņēma. Viņai tik labi izdodas!” Savukārt Sarmīte Lielā papildina, ka “Randiņa” vadību no Silvijas pārņēmusi 2018. gadā.
Lai stāstītu par Taurenes pensionāru klubu, Sarmīte atnes kaudzi mapju, kurās apkopots viss “Randiņa” piedzīvotais. Tur skrupulozi sakrātas gan atzinības un pateicības par dalību pasākumos, par to organizēšanu, vēstules un diplomi un, protams, fotogrāfijas. To ir daudz. No ekskursijām, jubileju svinēšanām, pasākumiem Taurenē un viesošanās citur.
Tikšanās “Randiņam” regulāri notiek katru mēnesi.Foto: no privātā arhīva
Informē, izglīto un izklaidē
Sarmīte sāk ar to, ka pastāsta: “Mēs skaitāmies informatīvs, izglītojošs un izklaidējošs senioru klubs.” Viņa papildina, ka daļa pensionāru kluba dalībnieku ir apvienojušies vēstures interešu stāstnieku pulciņā “Tauri”, arī tā vadīšana ir Sarmītes pārziņā. Sanākot tāda kā organizācija organizācijā. Šajā tikšanās reizē, kad Taurenē viesojas “Druva”, Silvija atnākusi, lai izveidotu pierakstus pašas atnestajām fotogrāfijām no agrākiem laikiem Taurenē, lai arī citi varētu uzzināt un labāk izprast, kas redzams. Pārējās atnākušās dāmas darbojas ar citiem materiāliem.
“Citur auž, ada un tamborē, bet mēs taisām vēsturi un vācam dažādus materiālus par Taureni,” izskaidro Sarmīte.
““Randiņā” pēc papīriem esam 39,” bilst kluba vadītāja, piemetinot, ka visi vienkopus uz pasākumiem nesanākot, jo nekad nav tā, ka vienā datumā tiek visi. Tomēr ieinteresēto darboties un piedalīties esot gana daudz. “Kad jau sanākam kopā, tad kāds atnes parādīt, kāda puķe dārzā uzziedējusi, kas izaudzis. Cits atnes pagaršot, ko garšīgu izdomājis uzvārīt vai uzcept. Katrs kaut ko atnes, un tad degustējam,” satikšanās reizes senioru klubā raksturo tā vadītāja.
Īpaši iecienīts pasākums esot Darbaļaužu saiets, kas ik gadu norisinās pavasarī. Pirmo reizi tas noticis pirms pieciem gadiem turpat Taurenes centrā, bet turpmāk katru gadu citā vietā — vispirms Bānūžos, pēc tam bijis Brežģa–Lodes Darbaļaužu saiets, bet šī gada saiets norisinājies saimniecībā — Taurenes pagasta “Runtēs”. Darbaļaužu saiets esot tik pieprasīts, ka uz to sabraucot arī tuvāki un tālāki kaimiņi. “Pat no Jaunpiebalgas bija,” pati gluži vai neticot, izsaucas viena no kundzēm. Sarmīte zina teikt, ka nākamais Darbaļaužu saiets notikšot Lodes dzirnavās, to jaunie saimnieki paši pieteikušies uzņemt viesus pie sevis.
Pandēmija neaptur! Kovida ierobežojumi “Randiņu” no tikšanās reizēm neatturēja, bet, respektējot ierobežojumus, tās notika svaigā gaisā. Foto: no privātā arhīva
Cilvēkam cilvēku jāsatiek
Šķirstot mapes ar kluba materiāliem, Sarmīte atminas palepoties, ka “Randiņam” ir sava himna, ko pasākumos visi kopā vienmēr nodziedot. Tā ir ir pazīstamā latviešu komponista Valtera Kaminska un dzejnieka Ziedoņa Purva dziesma “Cilvēkam cilvēku jāsatiek”. “Randiņam” ir arī savs logotips. “Kad ir tādi pasākumi, kur vairāk vajag padižoties, tad uzvelkam krekliņus ar savu skaisto logotipu,” palepojas taureniete.
Sarmīte atklāj, ka kopš 2018. gada, kad viņa kļuva par kluba vadītāju, tikšanās “Randiņam” regulāri notiek katru mēnesi. Tam par šķērsli neesot bijis pat kovida laiks, kad tikšanās, pielāgojoties pandēmijas apstākļiem, notikušas ārtelpā.
“Randiņa” dalībnieki ne tikai tiekas un rīko saviesīgus pasākumus savā pagastā, bet tāpat regulāri tiek aicināti viesos pie citiem, piemēram, uz Dzērbeni un Vecpiebalgu, ierasti viņi tiekot aicināti uz Zosēnos rīkoto “Dzīves svinēšanu pavasarī”.
Savukārt paši visvairāk viesus uzņemot tradicionālajos rudens ražas svētkos, kad Taurenē notiek “Garšu laboratorija” ar bagātīgu rudens velšu demonstrāciju un degustāciju, kur balsošanā nosaka labākos gardumu meistarus. Ierastais pasākums paredzēts arī šoruden.
Vēl pie tuvējiem plāniem rudens periodā esot iecerēts doties ciemos uz Rīgu pie Āgenskalna senioriem, kas nesen paviesojās Taurenē un uzaicināja “Randiņu” atbildes vizītē oktobra sākumā. Tur paredzēta arī tikšanas ar senioru šova “Sirdslietas” vadītāju Indru Burkovsku.
Jau vairākus gadus Taurenes bērnudārza “Asniņš” bērni un vecāki sadarbojas ar pagasta senioru klubu “Randiņš”. Jaunākā paaudze gatavo dāvanu pakas pagasta vientuļajiem vecļaudīm, kluba biedri tās nogādā adresātiem. Vēl tradicionāli, lai kopā ar bērniem padarbotos, “Randiņa” pārstāvji dodas apciemot “Asniņu” februārī ap Valentīndienas laiku.
Sarmīte arī parāda mapi, kur ievietoti dažādu apsveikumu dublikāti. “Randiņš”, sveicot kluba dalībniekus apaļajās un pusapaļajās jubilejās, dāvina sadarbībā ar bibliotēku īpaši izveidotos apsveikumus, ko skaisti ierāmē un pasniedz gaviļniekiem ikmēneša tikšanās reizē.
Senioru kluba dalībnieki sveic savus piecus Jāņus.
Tad vēl “Randiņa” vadītāja atklāj ieceri, kas radusies saistībā ar šogad svinēto Taurenes vārda simtgadi kopā ar kultūras namu, ka vajadzētu turpināt mūžībā aizgājušās skolotājas un novadpētnieces Spodras Ergardes aizsākto. Viņas grāmata “Šīs zemes un cilvēku likteņgrāmata” vēsta par Taurenes pagasta vēsturi līdz samērā nesenam laika periodam.
S. Ergardes darbs ir apjomīgs Taurenes pagasta vēstures izdevums, kurā autore rūpīgi apkopojusi vietējās atmiņas, dokumentus un fotomateriālus. Grāmata kā hronika iezīmē pagasta attīstības ceļu — no senākajām liecībām un muižu laikiem līdz 20. gadsimta satricinājumiem, kolektivizācijai un Atmodas gadiem. Tās centrā ir cilvēku likteņi: dzimtu stāsti, ikdienas darbs, tradīcijas, skola, draudze, amatniecība un kultūras dzīve, kā arī kara un represiju atstātās rētas.
Autore rāda, kā lielie vēstures notikumi pārraksta mazas vietas karti un cilvēku biogrāfijas, saglabājot balsis, kas citādi izgaistu. Lasītājs atklāj Taureni caur personiskiem liecinājumiem un vietvārdiem, kas piešķir notikumiem telpu un laiku. Šis izdevums ir nozīmīgs avots novadpētniecībai un dzimtu pētniekiem, vienlaikus — emocionāls ceļš pa Latvijas laukos sakņotu kopienu. 295 lappušu grāmatu 2007. gadā izdevusi Taurenes pagasta padome.
“Tur vēl aprakstīts, kā kolhozs 40 gadu jubileju svinēja, bet tālāk jau vairs nekas nav. Un tad mēs nolēmām, ka vajadzētu turpināt vākt atmiņas un izdot grāmatu arī par tālākajiem gadiem,” teic Sarmīte.
Saistībā ar Taurenes vārda simtgadi, pagasta ļaudis aicināti rakstīt, kas viņiem ir Taurene. Atsaucība bijusi, bet vēl gluži simts šo stāstu neesot, bet tik daudz gribētos savākt.
Taurenē ienācēja
“Lai nepazustu nebūtībā mūsu laiks, ko šeit, Taurenē pavadām, es ierosināju rakstīt katram tādu apkopojumu “Es un mans laiks Taurenē,” stāsta Sarmīte. Rādot kā piemēru mapi, ko viņa sagatavojusi paraugam pati par sevi.
Par sevi Sarmīte pastāsta, ka bērnībā dzīvojusi diezgan nomaļus no sabiedrības, brāļu un māsu nebija, daudz laiku kavējusi ar lasīšanu, tāpēc spriež, ka no tiem laikiem arī varētu būt radusies interese par novadpētniecību. Jautātam, vai arī skolas laikā viņai patikusi vēsture, Sarmīte atzīst, ka skaitļi īpaši neesot turējušies galvā, bet visādi notikumi un fakti gan likušies interesanti.
“Es Taurenē esmu ienācēja. Tas notika 1979. gadā,” šķirstot pašas sagatavoto aprakstu par savu dzīvi Taurenē, stāsta “Randiņa” vadītāja. Viņa pakavējas atmiņās, ka sākotnēji strādājusi bibliotēkā, vadījusi arī grāmatu draugu biedrību.
Lepojas ar savējiem! Sarmīte Lielā kopā ar vienu no saviem 16 mazbērniem – ar mazmeitu Anci dāliju dārzā.
Sarmītes ģimene nāk no Kaives puses. Sava Taurenes stāsta pierakstītajās epizodēs viņa rāda fotogrāfijas un notikumu aprakstus, kas vēsta nozīmīgākos faktus dzīvē. Taureniete palepojas, ka pašai esot piece bērni un 16 mazbērni. Savulaik mācījusies Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, tomēr par skolotāju neesot strādājusi. Tur iestājusies vairāk, lai mācītos bioloģiju. Sākotnēji gan gribējies Bulduros mācīties dārzkopību, bet tolaik par mācībām tehnikumā valdījis nievājošs uzskats, tāpēc tomēr izvēlēta Daugavpils.
Pēc darba bibliotēkā ilgus gadus bijusi saistīta ar organizāciju “Glābiet bērnus”. Vēlāk pabeidzot papildizglītības kursus mācību centrā “Buts”, Sarmīte strādājusi Cēsīs Meža skolā par pavāri. Visus šos gadus vienmēr esot atradies arī laiks, lai dziedātu, dejotu un spēlētu teātri.
