"Esmu šāvis arī vilkam un lācim, bet netrāpīju. Pārējie dzīvnieki man ir!"

Sava nama durvis man laipni vēra saldenieks Ilmārs Birzītis. Jau pirmajos mirkļos sajutu, ka šī nebūs vienkārša ciemošanās. Tā būs pastaiga pa cilvēka mūžu — caur medību stāstiem, trofejām, ziediem, suņiem, darbu un atmiņām, kurām ikvienā mājas stūrī atrodas sava vieta.

"Esmu šāvis arī vilkam un lācim, bet netrāpīju. Pārējie dzīvnieki man ir!"
Lielākais Ilmāra gandarījums un mūža darbs. Foto: sz.lv

Sētā mani sirsnīgi sagaidīja taksīši Bubis un Brucis, ienākot mājās — takšu mamma Bellīte ar jaundzimušo. Suņi bija nemierīgi un dzīvespriecīgi, un viens no tiem drīz vien kļuva par mūsu pavadoni. Ilmārs pasmaidīja — ar sunīšiem vienmēr esot ko darīt.

Ilmārs dzīvo pasakaini klusā un skaistā vietā pie tā dēvētā Okeāna — Sātiņu karjera. Ienākot mājā, skatam paveras plaša ainava uz pļavu un ūdeni. Arī no balkona var vērot šo mierīgo plašumu. Ilmārs pastāsta, ka Okeānam ir trīs atzari, pie viena no tiem dzīvo viņš.

No krasta līdz mājai

Tur, kur šodien atrodas māja un sakoptā apkārtne, kādreiz nekā daudz nebija — tikai krasts. “Apakšā bija pliens, akmeņi. Vedām smiltis, zemi, līdzinājām,” stāsta Ilmārs. Darba bijis ļoti daudz. Pamazām vieta pārvērtusies par mājām — ar dārzu, siltumnīcām, daudz puķēm, augļu kokiem un plašu pagalmu.

Šeit Ilmārs ar sievu pārcēlās aptuveni pirms divdesmit gadiem. Pirms tam ģimene dzīvoja Skrundā, kur bija zemnieku saimniecība un plašs mežs. Īpašumu Skrundā pārdeva, bet mājas zemi atstāja dēlam. Savukārt šo sešu hektāru lielo īpašumu pie Okeāna izdevies iegādāties par ļoti izdevīgu cenu. Divu gadu laikā šeit tapa mājas un saimniecība, un pamazām tukšais krasts kļuva par vietu, ko Ilmārs šodien sauc par savām mājām.

mceu_7629634311788633001576.jpg

Ziedi, kas atgādina par kopā paveikto

Pie mājas acis piesaista puķes. Vecajā puķu dobē aug garas kannas, skaisti zied petūnijas, lilijas, saulespuķes, hortenzijas, bet pagalmā vēl redzamas vietas, kur kādreiz ziedu bijis daudz vairāk. Savulaik Ilmāra un viņa sievas saimniecībā bijušas pat četras lielas siltumnīcas. Tajās augušas puķes podos, tās veduši tirgot uz Skrundu, Saldu un apkārtējiem pagastiem. Ar ziediem apgādāti arī svētku pasākumi un kafejnīcas. “Sieva bija ļoti gudra un daudz zināja par puķēm. Pie viņas brauca mācīties. Viņa arī dažus vietējos apmācīja,” ar siltumu atceras Ilmārs.

Tagad palikusi viena siltumnīca. Tajā aug daži tomāti, bet reizēm tur ērtu vietu atrod kaķis. Blakus siltumnīcai ir zemeņu dobīte, jāņogu lauks, aug avenes un ābeles. Par ražu gan Ilmārs vairs īpaši nesatraucas. Ja strazdi tiek pie ogām — lai jau ēd. Pats tikai pa kādai ogai pagaršo.

Sešdesmit gadi ar plinti

Runājot ar Ilmāru, agri vai vēlu atgriežamies pie medībām. Mednieks viņš ir jau aptuveni sešdesmit gadu. Mājā un garāžā glabājas trofejas, katra no tām ar savu stāstu.

Viņš rāda interesantus ragus ar galvaskausu. Vienam dzīvniekam rags reiz bijis salauzts un pēc tam saaudzis šķībi. Citviet redzamas mežacūku un kuiļu trofejas. Pie sienas fotogrāfija ar kādu lielu kuili, kurš bēgot iesprūdis starp kokiem. “Medībās visādi gājis. Cik nav mežā zem priedes gulēts!” Ilmārs smejas.

Viņš stāsta arī par vilku. Reiz tas bijis pavisam netālu — kādus divdesmit metrus; lēnām nogājis garām. “Esmu šāvis arī vilkam un lācim, bet netrāpīju. Pārējie dzīvnieki man ir!”

Mājas koridorā īpašu uzmanību piesaista divi zelta ilkņi no nomedītiem kuiļiem. Vienu no savām labākajām trofejām Ilmārs ieguvis laikā, kad vēl dzīvoja Skrundā.

“Kādu vakaru sastrīdējos ar sievu, paņēmu plinti un aizgāju uz mežu. Atnāca lielais kuilis. Viņš svēra 180 kilogramu.”

Šobrīd Ilmārs uz medībām dodas reti. Šajā sezonā bijis vien reizi. “Man kļūst žēl šaut zvērus, sevišķi, ja mazais blakus,” viņš atzīst.

Trofejas un pagātnes liecības

Saimniecībā atrodas ne tikai medību trofejas. Te glabājas arī lietas, kas atgādina par citiem laikiem, — seni instrumenti (dunči un naži), signālierocis, paštaisīts zobens ar raga rokturi, ko Ilmāram kādreiz uzdāvināja. Mājās viena no trofejām ir alnis, kuru it kā sargā vilks. Turpat stāv lūsis, kuru Ilmārs nomedīja Skrundas pusē.

Plintes, kas savulaik bijušas uzticamas medību gaitās, tagad jau aizmetinātas un norakstītas. Viena no tām Ilmāram bijusi pati pirmā.

Klausoties viņa stāstos, kļūst skaidrs — šie priekšmeti viņam nav vienkārši senlietas. Katrā no tiem ir kāds dzīves posms.

mceu_48082306121788633023212.jpg

Darbs, kas aizvedis tālu

Ilmāra dzīvesstāstā netrūkst arī darba un ceļošanas. Pampāļos viņš nostrādājis 22 gadus. Daudzus gadus vedis bērnus ekskursijās — katra klase, pabeidzot skolu, vasarā devusies trīs dienu izbraukumā. Astotās klases katru gadu braukušas uz Ļeņingradu.

Savulaik nācies braukt pat uz Karpatiem pēc tiem, kuri braukuši šurp ravēt bietes. Arī šodien Ilmārs nav no tiem, kas sēž bezdarbībā.

“Jākustas!”

Nesen Ilmārs nosvinējis 80. dzimšanas dienu. Par gadiem viņš runā mierīgi, bez liekas dramatizēšanas. Veselība turas. Pie bāriņa viņš ejot ļoti reti — tie laiki esot pagājuši. “Uzskatu, ka vajag kustēties!” Tāpēc katru rītu Ilmārs vingro un min pedāļus uz trenažiera. Ar suņiem dodas pastaigās. Uz pastkastīti, kas atrodas salīdzinoši patālu no mājas, viņš aiziet kājām kopā ar suņiem.

“Izkustinu kājas, izstaigājamies pa laukiem, un tā tas laiks paiet,” piebilst Ilmārs.

Darba netrūkst. Zāle jāplauj, un tās šogad bijis īpaši daudz. Par laimi, Ilmāram ir kārtīgs pļāvējs-traktors. “Ar šo traktoru esmu uz tu!” viņš smejas. Uz Saldu viņš aizbrauc pāris reižu nedēļā — kaut ko nopērk sunīšiem, kaut ko sev. “Citādi mašīnai riteņi sāks čīkstēt, ja par retu braukās,” viņš pajoko.

Okeāna viesi

Dzīve pie ūdens dod arī savus pārsteigumus. Kādu dienu pie mājas iepeldējušas ap trīsdesmit pīļu. Te redzami arī gulbji, pāri lido zosis. Putniem šī vieta patīk. Reizēm atbrauc arī Ilmāra puiši un noķer kādu zivi. Pats makšķerēšanai gan neesot pievērsies. “Makšķerēt nemāku. Savā laikā kādu murdu ieliku, bet tas mani nevelk.” Arī medību suns reiz bijis uzticams kompanjons. Tas bijis zviedru aļņu dzinējsuns. Ejot mežā, sunim pie kaklasiksnas bijis GPS, un Ilmārs varējis aparātā redzēt, kur mežā atrodas viņa četrkājainais palīgs.

Sarunas laikā Ilmārs ik pa brīdim pieiet pie kāda priekšmeta un atceras. Parādās jauns stāsts, kāda dzīves epizode. Viņš atceras arī savus skolas gadus — laikus, kad tintnīcā mērcēja spalvu un ar to rakstīja. Vēlāk parādījās lodīšu pildspalvas, taču ar tām skolā rakstīt nemaz neesot ļauts. Tās ir mazas detaļas, bet tieši no tām veidojas liels cilvēka dzīvesstāsts.

Ilmāra māja pie Okeāna nav tikai ēka skaistā vietā. Tā ir kā viņa dzīves turpinājums. Te līdzās dzīvo medību stāsti un puķu smarža, seni priekšmeti un jauni ikdienas darbi, suņu rejas un klusums pie ūdens.

Sarunas

Vairāk