Ir nozares, kurās Eiropas naudu var dabūt arī pavisam maziem projektiem, tajā skaitā cilvēkkapitāla attīstīšanai un zināšanu pilnveidošanai. Toties prasības būs kā «Rail Baltic» ieviesējiem, varbūt pat stingrākas. Jo, redz, mazajiem projektiņiem pēc to īstenošanas jābūt pabeigtiem, nu kaut vai uzrādāmiem kādiem rezultātiem, bet no «Rail Baltic» pagaidām tikai skumīgs pālis Daugavā.
Piesakoties konkrēta paveida projektam, uzzinām, ka tos administrē viena valsts aģentūra (sauksim to par Trīsburtu kantori), bet uzrauga un kontrolē pavisam cits — Četrburtu kantoris. Pēc diezgan ilgstošas sarakstes dokumenti ir aizpildīti un kārtībā.
Konkrētā projekta ietvaros darbu uzsākot no jauna pieņemtam cilvēkam, viena no Četrburtu kantora prasībām ir — pirmajā dienā pie firmas durvīm pielikt A3 plakātu ar informāciju, ka šis uzņēmums ir viens no tiem, kuri piedalās konkrētā veida Eiropas projektos. Nelaime tikai tāda, ka projekta uzsākšanas datums iekrīt sestdienā, birojs ciet. Cilvēkam mājās parastais A4 printeris. Viņš nu atrod divreiz lielāku printeri kādā uzņēmumā, kas sestdien strādā, samaksā par izdrukāšanu, aizbrauc līdz birojam, pielīmē plakātu tam pie ārdurvīm (kuras brīvdienā, protams, ir ciet) un uztaisa selfiju ar durvīm, lai veiktu obligāto fotofiksāciju.
Trīsburtu kantoris tāpat prasa, lai projektā nodarbinātais cilvēks visu dienu atrastos firmas juridiskajā adresē. Tas varbūt ir loģiski citiem ieviesējiem, bet te uzdevumi ir tādi, kuru gaitā jāapmeklē iestādes, uzņēmumi un novadi Pierīgā, kā arī apmācības un semināri vēl tālākās vietās. Izdodas atrast kompromisu: līdz pusdienlaikam jāstrādā uz vietas, pēcpusdienā to var darīt attālināti vai izbraukumā. Tas ir, līdz brīdim, kamēr Četrburtu kantoris izdomā apskatīties projekta ieviešanu un apmeklē biroju otrdienas pēcpusdienā — paši sajaukuši, ka jānāk bija no rīta.
Par Eiropas finansēto lietu veikšanu ir jāved projekta ieviešanas dienasgrāmata. Katru dienu tajā īsi jāatzīmē darītais, reizi nedēļā jāpārfotografē un jānosūta epastā. Tomēr drīz vien Trīsburtu kantoris izdomā, ka par izbraukumos veikto jāsastāda atsevišķs elektroniskais saraksts, kuru savukārt reizi mēnesī jāparaksta ar e-parakstu, kaut gan tajā redzamā darba daļa tāpat katru dienu tiek atzīmēta papīra dienasgrāmatā, ko pārfotografē un pārsūta reizi nedēļā.
Tā kā priekšpusdienās ir laiks rosīties uz vietas birojā, darbinieks saskrūvē ļodzīgas galdu kājas, izsviež makulatūru no arhīva kabineta, salabo visus vecos printerus un tamlīdzīgi. Atrodas darbaspējīgs A3 printeris, kuru atdzīvinot, izdrukājas kopš 2019. gada tam atmiņā stāvējuši dokumenti — kā pie koronavīrusa sākuma cilvēki aizgājuši strādāt no mājām, tā printeris vairs nebija ieslēgts. Tas noder, lai izdrukātu vēl A3 plakātus, jo ir prasība tādus izvietot arī iekštelpā pie sienas.
Kad par šiem aizsūtīta fotofiksācija, atnāk steidzams norādījums: «Plakātiem jābūt krāsainiem!» Steidzami jānovērš šo ārkārtējo, kritisko, fundamentālo trūkumu! Pie kam bildē neesot saskatāms, vai plakāts tiešām esot A3 formātā. Šim nolūkam esot jāpaņem parastā A4 lapa (obligāti — tukša), jāpiesprauž blakus un jānobildē abas vajadzīgajā perspektīvā.
Kad nu jau šķiet, ka tālāk vairs nekur, izrādās — vajadzīgā izmēra krāsainie plakāti visu laiku stāvējuši Trīsburtu kantora ēkā, kur tie sadrukāti ar lielu rezervi. Vajagot tikai aizbraukt pakaļ.
Vārdu sakot, projekts tika īstenots un pabeigts. Jums šķiet, ka sekmīgi? Nu bet protams, ka sekmīgi! Projekts taču ticis ieviests un noslēgts. Eiropa arī apmierināta — izdevās izkarināt vajadzīgos plakātus. Nākamajā dienā paredzēta pēdējā saruna Trīsburtu kantorī, kas ilgst minūtes divarpus un beidzas ar vārdiem: «Jūs sakāt, ka beigās viss bija kārtībā? Tad taču varējāt pie mums šorīt arī nenākt!»
