Imants ir pieredzējis zolītes turnīru dalībnieks un rīkotājs, tāpēc stāstu turpinu viņam zināmā terminoloģijā: kārtis galdā bija jāliek pagājušā gada jūlijā, bet pasējis. “Nekāds pārsteigums man nesanāca, jo sieva Zita pirms laika bija atradusi priekšautus. Mums katram ir savs skapis, vairs neatceros, ko viņai ievajadzējās sameklēt. Pamanīja kaut ko krāsainu. Nemānījos un teicu, kā ir,” atceras kolekcionārs.
Zitu šis atgadījums aizvien uzjautrina: “Nevarēju uzreiz saprast, ko šis sapircies. Zelta kāzu viesiem bija jāmēģina uzminēt, ko Imants krāj. Pat meitas minējumi bija tālu no patiesības, domāja, ka naktskreklus. Visi zina, ka viņš precīzi zina manus mērus un uz savu galvu man nopircis gandrīz visas kleitas.”
Vīra aizraušanos sākotnēji uzskatījusi par māžošanos, taču tagad, tāpat kā pārējās jomās, ir Imanta labā roka. Salīdzinoši jaunā kolekcija izstādīta divas reizes — pašu pagastā un blakus ciemā Ezerē. Lai eksponāti izskatītos cienījami, Zita visus izgludināja un palīdzēja izkārtot uz krēsliem un veļas auklām. Starp tiem ir gan ārzemnieki, gan apkārtnes sievu atdoti priekšauti, vairāki atrasti humānās palīdzības kravās un lietoto apģērbu veikalos.
“Iesākās ar dažām sievasmātes šircēm. Pēc viņas nāves (vairāk nekā 90 gadu nodzīvoja!) Zita visas atdeva man uz garāžu slaucīt rokas. Dažas aizgāja lupatās, bet pārējās tā kā žēl palika. Agrākos laikos katrai saimniecei priekšauts bija goda lieta — virtuves darbiem apsēja vienkāršāku, bet pie galdiem gāja ar baltiem un glauniem. Sievasmāte bija ļoti saimnieciska, no rīta kā cēlās, tā širce priekšā. Toties mana mamma priekšautu nelietoja, tā ka nevar teikt, ka tikai jaunie negrib priekšautus. Redzu tos vienīgi oficiantiem. Nav interesanti, jo visiem vienādi melni.
Senāk — kāds nu kurai saimniecei patika. Ar rišām, volāniem, mežģīnēm, izšūtām puķēm un tekstu... Manā kolekcijā smalku priekšautu tikpat kā nav, tajā pārsvarā mūsdienu, ar humorīgiem uzrakstiem un bildēm,” Imants lielos vilcienos iepazīstina ar sakrāto.
Zita Meldere nesen sadabūjusi pavisam netipisku priekšautu — tamborētu.
Vairums eksponātu atsūtīti no Ķīnas, tāpēc momentā izceļas etnogrāfiska izskata balts zviedrs. Skatiens uzkavējas arī pie mīlīga bavārieša — koši rozā un rišeljē tehnikā izgreznota Oktoberfesta suvenīra. Tuvinieki apsolījuši sagādāt arī īru, angli un turku. Uzmanību izpelnās vēl divi — sīkraibi sarkanais ir Imanta, bet tumšzaļais ar uzrakstu Saimnieko Zita atgādina, ka viņa visu mūžu bijusi pavāre.
Viņa mīļuprāt atceras pagājušā gadsimta 70. un 80. gadus, kad Zaņas pagasta otrajā pusē, Celmenieku mācītājmuižā, bija iekārtots kultūras klubs un saietu nams, kurā klāti bēru un kāzu galdi. “Oi, kādas balles rīkojām Celmeniekos!... Biju izmācījusies par pavāri, tāpēc skaitījos galvenā, taču tikpat prasmīgas bija arī pārējās sievas. Kapeiķu Zenta mācēja labi izkurināt maizes krāsni plātsmaizēm un pīrāgiem. Dūšīgi strādāja Strazdovska Gaida, Grigute Ruta, Andersonu Dzintra, un katrai savs priekšauts. Virtuves darbos viens, pie galdiem — glaunāks,” stāsta Zita un neņem ļaunā, ka dzīvesbiedrs viņu pārtrauc. “Pie beigām arī es gāju par palīgu. Tagad, ja vajag, varu viens sagatavot svētku galdu,” Imants pasmaida.
Viņam mājas solis sanāk platāks nekā sievai. Pavārei brīvu dienu bijis maz, bet vakari pavisam īsi, tāpēc Cepurnieku saimniecībā galvenais darītājs vienmēr bijis Imants. 1986. gadā, reizē ar ievākšanos jaunuzceltajā namā, sākuši iekopt dārzu. Raža ik gadu tik branga, ka pārpārēm pietiek pašiem un citiem.
Kopīgos darbos pagājuši visi zemeņu laiki, gurķu un tomātu sezonas, nesaskaitāmas kāpostu skābēšanas dienas. “Pirmās kāzas grūti atcerēties, bet pēdējās — oi, ku’ jautras bija, pateicoties ģimenes draudzenei, kuru uzaicinājām par ievedēju,” priecājas Imants. Pirms kāzu valša bijis divarpus gadu ilga pierīvēšanās. “Es tak viņai nepatiku! Esot puišelis, ne vīrietis, tikko pēc armijas, lielām ausim... Bet kas man, ja kaimiņos dzīvo smuka brīva saimniece! Tad jāpalīdz malku saskaldīt, tad vakaros uz mācībām jāvadā... Pamazām sašīberējām,” smaida vīrs. “Viņu ievēroju mūsu ēdnīcā. Nu nepatika! Apprecējāmies jauni — man bija 20 gadu, Imantam 23. Pēc horoskopa nepavisam nesapasam, bet dzīvojam tīri labi, jo ar mājas darbu sadali abi esam mierā,” Cepurnieku saimniece atklāj noturīgai laulībai būtisku atslēgu.
Priekšauti sendienās
Latviešu etnogrāfiskajos tautastērpos priekšauti ir retums, tādēļ 20. gadsimtā pētnieki laiku pa laikam jautājuši, vai tie maz pieder mūsu tautas tradīcijām.
2019. gadā žurnāls Letonica publicēja kultūrvēsturnieces Ievas Pīgoznes rakstu Priekšauta valkāšanas tradīcijai pa pēdām. Autore secina, ka no 16. līdz 19. gadsimtam priekšauti valkāti kā ikdienā, tā godu reizē. Viņa atspēko 20. gadsimta 20. un 30. gados mērķtiecīgi popularizētu pieņēmumu, ka latviešu svētku kārtai priekšauts nepiedien, kā tas bijis kaimiņu tautām. “Latviešu apģērbu vēsturei veltītajā literatūrā priekšautiem parasti atvēlētas tikai pāris rindkopu vai arī tie vispār nav pieminēti,” pētniece norāda uz savu priekšgājēju intereses trūkumu. Viņa neiesaka pieņemt kultūras fenomena, arī priekšauta, piederību vai nepiederību latviešu tradīcijām, “jo izpēte pierāda, ka kultūrvēsturiskās saiknes ar citām tautām var būt ciešākas nekā iepriekš domāts”.
I. Pīgozne lietiskajos, rakstiskajos, folkloras un ikonogrāfiskajos avotos redzēja priekšauta izmantošanu ikdienas darbos, saņemot bērnu, cepot pirmos kukuļus no jaunās ražas graudiem. Zemgalē atrastas liecības par svētdienas priekšautiem no gaiša smalka auduma un izrotātiem atbilstoši sava laika rokdarbu modei. 18. gadsimta otrajā pusē vācbaltiešu novadpētnieks Johans Kristofs Broce uzzīmējis latvietes gan darba, gan svētku apģērbā ar baltiem, oranžiem, dzelteniem un izšūtiem priekšautiem.
