Viens no galvenajiem noteikumiem: rabarberu kātus nevajadzētu vienkārši nogriezt ar nazi, atstājot cera vidū kātu atliekas. Dārzkopības avotos bieži iesaka kātu satvert pie pamatnes un uzmanīgi izraut vai izlauzt, jo palikušās kāta daļas var sākt bojāties. Pēc novākšanas lapas nogriež un uzturā lieto tikai kātus — rabarberu lapas ēšanai nav paredzētas.

Svarīgi arī nenovākt visu ceru “pliku”. Augam jāatstāj pietiekami daudz lapu, lai tas varētu turpināt augt un uzkrāt spēku nākamajai sezonai. 

Bieži dzirdēts apgalvojums, ka rabarberus drīkst ēst tikai līdz Jāņiem, bet pēc tam tie kļūstot indīgi. Patiesībā šis apgalvojums ir pārspīlēts. Vēlāk vasarā kāti mēdz kļūt cietāki, šķiedraināki un mazāk patīkami ēšanai, turklāt augā pakāpeniski var pieaugt skābeņskābes daudzums. Tomēr nav tā, ka pēc konkrēta datuma viss augs pēkšņi kļūst nederīgs. Daži avoti norāda, ka pa kādam kātam vēlāk vasarā var izmantot, bet regulāru ražas vākšanu labāk pārtraukt, lai augs atgūtu spēku.

Ja rabarberi aug nesen stādītā vietā, ar ražas vākšanu jābūt īpaši uzmanīgiem. Pirmajā gadā augam labāk ļaut iesakņoties un nostiprināties, bet pilnvērtīgāku ražu parasti vāc tikai tad, kad cers jau ir ieaudzies. 

Vākšanai labāk izvēlēties kātus, kas ir pietiekami gari un stingri, bet vēl nav pārauguši. Ja kāts jau kļuvis koksnains, sauss vai ļoti šķiedrains, tas ēdienā nebūs tik patīkams. Pēc novākšanas rabarberus vēlams izmantot drīz, bet, ja raža ir lielāka, kātus var sagriezt un sasaldēt vēlākai lietošanai.

Rabarberi ir lieliski pavasara skābumam — plātsmaizēm, ievārījumiem, kompotiem, ķīseļiem un saldajiem ēdieniem. Taču arī ar tiem nevajadzētu pārspīlēt, īpaši cilvēkiem, kuriem ārsts ieteicis ierobežot produktus ar skābeņskābi.