Priekuļos ir Veselības taka, kur var ne tikai apskatīties un pasmaržot dažādus augus, bet arī izstaigāties basām kājām. Takas sākumā ir apraksts, kurā fitoterapeits Artūrs Tereško norādījis: “Vienojošā sajūta ar apkārtējo pasauli visbiežāk atnāk, kad cilvēks atrodas dabā basām kājām. [..] Staigājot pa Veselības taku basām kājām, augu enerģētiskā iedarbība pastiprināsies un summēsies ar pēdu aktīvo zonu masāžu. Ieteicams koncentrēties uz tām pēdas vietām, kas pārstāv kādu slimu vietu jūsu organismā. Tas dos stimulāciju organismam aktivizēties un savest sevi kārtībā. Ja jums ir laba veselība, arī tad var droši staigāt pa taku, nostiprinot to vēl vairāk.” Attēlā arī redzams, kura vieta uz pēdas atbilst konkrētam ķermeņa orgānam.
Latvijā ir dažādas baskāju takas, kurās to sniegtais labums veselībai un labsajūtai tiek uzskaitīts vēl plašāk, pieminot arī norūdīšanos un organisma aizsargspēju stiprināšanu, galvassāpju mazināšanu, atpūtu nogurušām kājām, atslābināšanos un nomierināšanos. Baskāju takas tiek veidotas no ļoti dažādiem materiāliem – oļiem, smiltīm, čiekuriem, sūnām, dūņām, koka mizas, māla, šķeldas, kūdras –, uzsverot, ka krasi atšķirīgā virsma sniedz manāmāku efektu, rada enerģijas pieplūdumu un mundrumu, kliedē raizes un atbrīvo prātu jaunām idejām.
Baskāju taka sajūtu parkā Valmierā veidota, kopumā ļaujot sajust piecpadsmit veidu segumus. Iluta Roberta, sajūtu parka pārstāve, novērojusi, ka tieši seniori, kuri uz parku ierodas ar mazbērniem, labprāt izvēlas izstaigāt baskāju taku. “Tā ir atsvaidzinoša un uzlādējoša pastaiga.
Kāju pēdās ir daudz receptoru, kas reaģē uz sajusto, sākot no mīkstām un maigām smiltiņām un beidzot ar čiekuriem un stikla lodītēm.
Parasti pēc pastaigas cilvēki secina, ka kājas kļuvušas vieglas, nav vairs smaguma sajūtas,” pastāsta Iluta Roberta.
Vita Beļavniece, “Valguma pasaules” līdzīpašniece un baskāju takas koncepta veidotāja, uzsver, ka senioriem, gluži tāpat kā ikvienam, ir svētīgi laiku pa laikam pastaigāt basām kājām, turklāt vasarā – cik vien bieži iespējams. “Nav vienmēr jādodas uz īpaši ierīkotām takām, taku apmeklējums var būt īpašs notikums. Ir ļoti labi, ja pabradā pa zāli spirdzinošā rīta rasā, pa oļiem, jūrmalas smiltīm, jo tas norūda, spēcina organisma aizsargspējas, dara mundrāku un priecīgāku. Turklāt prieks radīsies jau pēc vienas šādas pastaigas. Pastaiga arī ļauj sazemēties, just pamatu zem kājām, atstāt sastāvējušos enerģiju, uzņemt tīru.”
Vita pastāsta, ka baskāju takā svarīgākais ir kontrasta princips: mīksts–ciets, gluds–ass, vēss–silts, sauss–mitrs. “Senioriem, dodoties takā, piekodinām iet savā ritmā, ieklausoties sajūtās, neko nedarīt pāri saviem spēkiem. Ja kāds segums šķiet netīkami ass, iet tam garām. Takā būtiski ir līdzsvara elementi. Līdzsvara izjūtu var un vēlams trenēt jebkurā vecumā, taču arī te sakām: ar apdomu!”
Ikviens var izveidot arī savu nelielo baskāju taku. Vita Beļavniece skaidro: “To var veidot gan pagalmā, gan terasē vai pat istabā no materiāliem, kas katram ir pieejami, — kastaņiem, zīlēm, akmentiņiem, aitas vilnas, smiltīm, ūdens bļodā, kurā var iemērkt pēdas. Iespējas izpaust radošumu!” Arī Iluta Roberta iesaka pameklēt vidē, kurā cilvēks dzīvo, kādi ir tur pieejami resursi:
“Dabā ir daudz materiālu, ko var izmantot. Tā var būt nopļauta zāle, čiekuri, akmentiņi, slīpēti stikliņi.”
Radošumam nav robežu, galvenais, lai cilvēkam pašam ir patīkami izmantot to, ko viņš ir izveidojis, ņemot vērā, vai viņš vēlas mīkstāku vai asāku segumu. Pastaigā svarīgākais ir kustība, un, ja taka ir pašu veidota un to var iekļaut ikdienas rutīnā, tad būtībā cilvēks pats sev ir izveidojis rehabilitācijas elementu. Iluta Roberta iesaka taku noslēgt ar ūdens vanniņu, kur ūdenim pievienoti kādi augi, piemēram, liepziedi, piparmētras, vīgriezes, tā palutinot sevi ar paša radītu spa.
