Lato Lapsa neslēpj, ka šis darbs sācies pavisam personiski – ar viņa tēva Vito Lapsas kolekciju. Tieši tajā glabātie materiāli devuši pirmo impulsu projektam, kas laika gaitā izaudzis par apjomīgu vēstures, atmiņu un vizuālu liecību kopumu. Darba procesā atsaukušies arī daudzi citi kolekcionāri un vēstures entuziasti, papildinot to ar saviem materiāliem, un iecere pakāpeniski izvērtusies līdz četriem sējumiem – aptuveni 4000 lappušu, vairāk nekā 6000 unikālu attēlu, dokumentu, priekšmetu un dzīvesstāstu, kā arī vairāk nekā 120 krāsās atjaunotu vēsturisku fotogrāfiju.
Ļoti daudzi fotomateriāli tēva kolekcijā esot vienā vienīgā eksemplārā, stāsta Lato Lapsa, tāpēc sākotnēji radusies doma tos vienkārši digitalizēt, lai pasargātu no zuduma. Pēc tam sekojusi nākamā iecere – materiālus nodrukāt un padarīt pieejamus citiem. Bet ar to vien nepietika. Radās vajadzība pēc stāsta, kas palīdzētu saprast šo materiālu nozīmi. Tā soli pa solim iecere pāraugusi par “lielo darbu”, kā to dēvē Lapsa, – mēģinājumu ne tikai saglabāt vēsturiskās liecības, bet arī izstāstīt dzīvu, cilvēcīgu stāstu par pagātni.
Izstādē “Pret likteni stāvēdami” apskatāmas kolorētas latviešu strēlnieku fotogrāfijas, vēstuļu fragmenti, priekšmeti un video projekcijas. Lato Lapsa uzsver, ka strēlniekus vislabāk var saprast un iepazīt, vērojot viņu sejas – tajās redzamas pārmaiņas un pieredze, kas atklāj cilvēkus, kuri stāvēja pret likteni.
Atklājums par sevi
Lato Lapsa atzīst, ka vēl pirms desmit gadiem viņam šādam darbam nebūtu pieticis ne prasmes, ne uzņēmības, turklāt arī finansiāli iecere šķitusi gandrīz nepaceļama. Pirmo divu sējumu izmaksas vien sasniegušas aptuveni 150 000 eiro, nodrukājot 1000 eksemplāru, bet grāmatas izdošana kļuvusi iespējama, pateicoties iepriekšparakstīšanās kampaņai un atbalstītājiem. Vairāk nekā 600 cilvēku jau iepriekš samaksāja 150 eiro katrs par pirmajiem diviem sējumiem, tā ļaujot projektam tapt, un idejai noticējuši arī citi gan lielāki, gan mazāki atbalstītāji. “Vārdu sakot – izdevās! Pilnīgi apbrīnojami,” secina Lapsa. Visi atbalstītāji bija aicināti piedalīties grāmatas un izstādes atklāšanas pasākumā, kur varēja saņemt pirmos divus grāmatas “Pret likteni stāvēdami” sējumus.
Šis projekts Lato Lapsam kļuvis arī par personīgu atklājumu – viņš atzīst, ka iepriekš nebūtu domājis, ka spēj paveikt tik apjomīgu darbu. Aiz rezultāta slēpjas milzīgs darbs. Grāmata veidota nevis kā nejaušu materiālu krātuve, bet kā apzināts, mūsdienu lasītājam pielāgots stāsts. Tajā dominē attēli, ko papildina īsi teksti, ļaujot līdzās vēstures notikumiem ieraudzīt arī cilvēku ikdienu. Īpašu nozīmi piešķir tūkstošiem strēlnieku portretu un kolorētās fotogrāfijas, kas ļauj šos cilvēkus sajust daudz tuvāk. Šo darbu veicis viens no pasaulē izcilākajiem fotogrāfiju kolorētājiem – rumāņu mākslinieks ar pseidonīmu Jecinci.
Grāmatas četri sējumi veidoti daļēji hronoloģiski – stāsts sākas ar laiku vēl pirms latviešu strēlnieku bataljonu izveides un Pirmā pasaules kara, bet noslēdzas ar strēlnieku atgriešanos Latvijā 1921. gadā, iezīmējot arī turpmākos notikumus. Būtiska vieta atvēlēta arī tematiskām nodaļām. Tajās atklājas strēlnieku ikdiena visā tās daudzveidībā – kā viņi ēda, izklaidējās, ar kādām slimībām slimoja, kā ārstējās slimnīcās, kā dzīvoja frontē, sportoja, karoja un pat kā nomira. Autors atzīst, ka, lai arī grāmata ir viņa veidots darbs, tajā viņa paša tiešais teksts ir minimāls, tas būs lasāms tikai pēcvārdā. Pārējo saturu veido pašu strēlnieku atmiņas, vēstules, dienasgrāmatas un fragmenti no vēsturnieku darbiem. Vienlaikus viņš neizvairās no atbildības par izvēlēm – tieši viņš ir tas, kurš materiālu sakārtojis un izveidojis kopējo stāstu, tomēr nav centies veidot selektīvu vai ideoloģiski filtrētu skatījumu, jo grāmatā iekļauti visi ar strēlniekiem saistītie cilvēki un materiāli.
Brīvprātīgie jūsmīgie puikas. 1915. gada augusts. Viens no latviešu strēlnieku bataljonu brīvprātīgajiem jau ticis pie strēlnieku krūšu nozīmes. Ne visiem to pietika, daudzi izgatavoja paši.
Var stāvēt pret likteni
Latviešu strēlnieki reiz grozījuši pasaules likteņus, un tas nav tikai poētisks apzīmējums, bet vērtējums par viņu reālo nozīmi 20. gadsimta vēstures pavērsienos. Lato Lapsa viņus dēvē par Latvijas valsts pamatu licējiem, uzsverot, ka šis bijis viens no retajiem brīžiem, kad nelielā latviešu tauta būtiski ietekmējusi pasaules notikumus. Kā tas notika, var diskutēt, taču, pēc Lapsas domām, tieši strēlnieki darīja, ko spēja, un viņu loma bija izšķiroša. Tāpēc grāmata ir mēģinājums atdot cieņu konkrētiem cilvēkiem – strēlniekiem un viņu ģimenēm. “Varbūt cilvēki kaut ko sapratīs no tiem, kas dzīvoja pirms 110 gadiem… Viņi pierādīja, ka var stāvēt pret likteni… To var ļoti skaidri redzēt fotogrāfijās – strēlnieku sejās. Viņu sejas 1915.–1916. gadā un 1917. gadā ir pilnīgi atšķirīgas,” pārdomās dalās Lapsa.
Atbildot uz jautājumu, vai mūsdienās Latvijā ir tikpat motivēti un rīcībspējīgi cilvēki, Lato Lapsa ir skeptisks, tomēr pilnībā cerību nezaudē. Viņš norāda, ka latviešu tauta vairākkārt ir zaudējusi savu enerģiskāko un apņēmīgāko daļu – karos, okupācijas laikā un vēlāk arī emigrācijas dēļ, kad daudzi aktīvākie devās uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos. Viņaprāt, ir grūti spriest, cik daudz šādu cilvēku Latvijā šobrīd ir palicis, turklāt liela daļa sabiedrības ir gatava vienkārši pieņemt esošo situāciju. Taču vēsture rāda, ka izšķirošos brīžos viss var mainīties – gan 1905. gadā, gan 1918. gadā, kad šķita, ka viss ir zaudēts, tomēr atradās daži tūkstoši cilvēku, kas spēja būtiski ietekmēt notikumu gaitu. Lapsa pieļauj, ka arī tagad šāda iespēja pastāv, tikai nepieciešams tas izšķirošais “klikšķa” brīdis, kad šie cilvēki aktivizējas.
Parasti muzejos un izstādēs eksponāti ir aiz stikla, taču šajā izstādē iecere ir pavisam cita – ļaut apmeklētājam sajust šo vēsturisko priekšmetu tuvumu un piedzīvot. “Visam, kas izstādē ir redzams, var pieskarties, aptaustīt, apskatīt tuvumā,” saka Lapsa. Izstādē var apskatīt, piemēram, berdankas [šautene ar Berdāna aizslēgu; senāk krievu armijā lietota no pakaļgala lādējama šautene, red.] durkli, kājnieka dzelksni, tērauda ķiveri un citus. Ir iespēja izlasīt fragmentus no vēstulēm, noskatīties arī nelielu video, kurā vairākas melnbaltas fotogrāfijas atdzīvinātas īsās kustīgās epizodēs.
Kur vēsture kļūst sataustāma
Lato Lapsa atklāj, ka šāda mēroga darbu bijis iespējams īstenot, pateicoties labai komandai. Izveidojusies cieša sadarbība ar mākslinieku Georgu Avetisjanu, redaktoru Ventu Zvaigzni, Jelgavas tipogrāfiju, e-grāmatas veidotāju Robertu Šulcu un daudziem atbalstītājiem, tostarp Valsts Kultūrkapitāla fondu. “Georgs Avetisjans ir fantastisks mākslinieks, kura nopelns ir vismaz puse no visas šīs grāmatas un deviņas desmitdaļas no šīs izstādes – tas ir viņa roku darbs,” sadarbību raksturo Lapsa, piebilstot, ka ir pateicīgs arī Jelgavas tipogrāfijai. “Šī tipogrāfija, manuprāt, ir vienīgā Latvijā, kas kaut ko tādu spēj izdarīt, un tā nāca pretī visos iespējamos veidos.” Par izstādes tapšanu Lato ir pateicīgs arī Taurupes muižas klēts pārstāvim Andrim Bukovskim.
Autors skaidro, ka grāmata nav paredzēta visiem – jau sākumā ieviests sava veida face control, izslēdzot, piemēram, politiķus un ierēdņus, jo, viņaprāt, šis darbs domāts cilvēkiem, kuri strādā godīgu darbu. Pēc izdošanas, kad grāmatas saņems atbalstītāji, paliks vien daži simti eksemplāru, daļu par dubultu cenu varēs iegādāties grāmatnīcās. Daļa grāmatu tiks novirzītas skolām. Plašākai sabiedrībai pieejama būs arī e-grāmata par 9,90 eiro. Lato Lapsa uzsver, ka darbs turpinās – jau tiek gatavoti nākamie divi sējumi, un plānots, ka tie tiks pabeigti līdz gada beigām.
Visticamāk, leģendārais Pēterītis jeb 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona strēlniece Emīlija Krastiņa, strēlnieku vidū saukta par Pēterīti.
Vieta, kur atvēršanas svētkus svinēja pirmie divi sējumi un iekārtota izstāde, nav izvēlēta nejauši. Lapsa atklāj, ka komandai jau no paša sākuma bijis skaidrs: izstāde nenotiks Rīgā. Tai jābūt ārpus galvaspilsētas, vietā ar raksturu, telpu un savu elpu. Taurupes muižas klēts šo ieceri piepildījusi pārsteidzoši precīzi, kļūstot par telpu, kur vēsture kļūst sataustāma – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Lato Lapsas izstādi “Pret likteni stāvēdami”Taurupes muižas klētī var apskatīt līdz jūlijam.
