Kā zināms, Eiropā 20. gs. sākumā dzīves temps strauji paātrinājās, pieprasot no literatūras jaunas formas un izteiksmes līdzekļus. Liriskai dzejai kļuva arvien grūtāk attēlot vilcienu, rūpnīcu un kara radīto šoku un atsvešinātības sajūtu. Šīs pārmaiņas skaidri redzamas arī latviešu starpkaru perioda dzejā, kuru raksturo gan šaubas un nemiers par pasauli, gan arī utopiski meklējumi un cerības.

Lai šo parādību ilustrētu, lekcijā tiks aplūkota Linarda Laicena pieredze Berlīnē un Pētera Ķikuta poētiskā versija par cilvēka un mašīnas attiecībām. Abi autori dzimuši Ziemeļvidzemē un aktīvi piedalījušies latviešu dzejas modernizēšanā, aicinot to skatīt plašākā Eiropas literatūras kontekstā.