Kamēr daudzkārtējā Latvijas čempione vesera mešanā Vaira Kumermane jau daudzus gadusirsporta skolotāja un vieglatlētikas trenere, viņas dēls Ralfs Kumermanis arvien pārliecinošāk apliecina sevi mammas kādreizējā disciplīnā. Īpaši strauju izaugsmi viņš piedzīvojis pēdējā gadā, kļūstot par neapstrīdamu līderi starp jaunajiem vesera metējiem U-18 vecuma grupā Latvijā un Baltijā. Ceļš uz panākumiem gan nav veidots tikai stadionā – tikpat svarīga tajā ir ģimenes kopā pavadītā ikdiena, darbs, savstarpējais atbalsts un vēlme nepārtraukti pilnveidoties.
– Ralf, vispirms pastāstiet mazliet par sevi! Cik jauns esat un kurā skolā izglītojaties?
Ralfs Kumermanis: – Man ir 16 gadi. Mācos Rīgas Lietuviešu vidusskolā, šopavasar pabeidzu 9. klasi, bet rudenī sākšu mācības 10. klasē.
– Vaira, kāpēc Ralfs izvēlējās iegūt izglītību tieši Rīgas Lietuviešu vidusskolā?
Vaira Kumermane: – Es pati jau četrus vai piecus gadus strādāju šajā skolā. Devos uz turieni brīdī, kad pašvaldībās tika pārskatītas pedagogu slodzes un vienam skolotājam vairs nedrīkstēja būt vairāk par 40 darba stundām. Tā kā biju gan trenere, gan sporta skolotāja Daugmales pamatskolā, manas slodzes dublējās, tāpēc, tāpat kā daudziem citiem pedagogiem, nācās izvēlēties Pārgāju strādāt uz citu pašvaldību, turklāt šī skola man ir ērti sasniedzama. Izrādījās, ka tajā ir ļoti patīkama vide, tādēļ savu izvēli ne mirkli neesmu nožēlojusi.
– Arī šeit strādājat par sporta skolotāju?
V.K.: – Jā.
– Ralf, kā jums pašam patīk mācīties Rīgas Lietuviešu vidusskolā? Droši vien papildu ieguvums ir iespēja apgūt arī mūsu brāļu tautas valodu.
R.K.: – Tas man šķiet ļoti interesanti, jo citās Latvijas skolās, cik man zināms, lietuviešu valodu iemācīties nav iespējams. Pakāpeniski esmu apguvis to tiktāl, lai varētu saprast teikto un arī sarunāties. Tas īpaši noder, kad braucu uz sacensībām Lietuvā.
– Vai uz kaimiņvalsti sanāk doties bieži?
V.K.: – Nesen piedalījāmies Baltijas čempionātā Lietuvā, un Ralfs varēja brīvi sarunāties ar tiesnešiem un vietējiem sportistiem lietuviešu valodā.
– Agrāk bijušo padomju republiku sportisti savā starpā bieži sazinājās krieviski, bet tagad komunikācijā ar citu valstu pārstāvjiem lielākoties tiek izmantota angļu valoda. Ralf, kā lietuvieši reaģē, dzirdot, ka latvietis ar viņiem runā lietuviski?
R.K.: – Parasti viņi ir ļoti pārsteigti. Viņi domā, ka esmu no Latvijas un lietuviski nesaprotu, bet, tiklīdz sāku runāt viņu valodā, redzu patiesu izbrīnu.
– Kā jums veicas mācībās?
R.K.: – Lielākoties sekmes ir labas. Džreiz gadās arī kāda zemāka atzīme, taču tas notiek reti. Vispār vērtējumi ir virs vidējā.
– Cik viegli vai grūti augt ģimenē, kur mamma vienlaikus ir arī trenere? Tas palīdz vai, tieši otrādi, dažreiz tomēr rada papildu spriedzi?
R.K.: – Pēc manām domām, tas ir interesanti un dod pozitīvu efektu. Mājās varam pārrunāt treniņus un noskaidrot visu, ko varētu izdarīt labāk. Turklāt man nekad nav bijis bail no trenera, kā tas bieži mēdz būt citiem bērniem, kuriem varbūt kādreiz nesanāk tik labi izpildīt uzdevumu, kā vajadzētu.
– Bet, ja pašam sacensībās kaut kas neizdodas, nerodas bažas, ka mamma varētu būt dusmīga?
R.K.: – Nē, tādas sajūtas man nav.
V.K.: – Mēs cenšamies uz visu skatīties mierīgi un bez liekām emocijām. Varbūt tas izdodas tāpēc, ka Ralfs ir puisis. Man šķiet, ka ar meitu šādas situācijas būtu emocionāli piesātinātākas, bet ar puikām šajā ziņā ir mazliet vieglāk.
– Vaira, jūsu ģimenē aug trīs bērni. Kurš pēc kārtas ir Ralfs, un vai arī pārējie izvēlējušies sportu?
V.K.: – Ralfs ir vidējais bērns. Meita Krista nodarbojas ar mākslas vingrošanu, bet jaunākais dēls Jānis nesen sācis trenēties vieglatlētikā. Lielākoties tas notika tāpēc, ka viņš redzēja, kā trenējas un met veseri Ralfs. Jānis pat bija apvainojies, ka arī viņam neļauj pamēģināt, tādēļ tagad dara to pašu.
– Vai jau laikā, kad piedzima bērni, zinājāt, ka viņi noteikti sportos? Varbūt ne visi kļūs par vieglatlētiem, bet sports būs obligāta ģimenes ikdienas sastāvdaļa?
V.K.: – Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka bērniem ir jānodarbojas ar sportu. Treniņi palīdz sakārtot ikdienu, iemāca disciplīnu un dod noteiktu dienas režīmu. Pretējā gadījumā bērns pārnāk no skolas un lielu daļu laika pavada pie dažādām ierīcēm, un to ir grūti kontrolēt. Mūsu ģimenē bērniem visa diena ir saplānota – vispirms skola, pēc tam treniņi, vakarā mācības. Tādēl laiks tiek izmantots daudz lietderīgāk.
Sākumā treniņi gan vairāk bija kā rotaļa. Ralfs tajos ne vienmēr strādāja ar visu atdevi – dažreiz ļoti centās, bet bieži uztvēra nodarbības vairāk kā izklaidi un vienkāršu sportošanu prieka pēc. Taču pirms aptuveni diviem gadiem viņš ļoti nopietni pievērsās vesera mešanai, un pēdējā gadā progress šajā sporta veidā bijis ļoti straujš.
– Droši vien to rāda arī rezultāti. Kādi šobrīd ir Ralfa lielākie sasniegumi?
V.K.: – Nesen viņš piedalījās Baltijas komandu čempionātā vieglatlētikā, kurā katru valsti ikvienā disciplīnā pārstāvēja tikai divi spēcīgākie sportisti. Tas nozīmē, ka vesera mešanā piedalījās pa diviem sportistiem no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, kuri sacentās ne tikai par uzvaru individuālajā ieskaitē, bet arī punktiem savas valsts komandai. Ralfs šajā sāncensībā pārliecinoši uzvarēja ar rezultātu 58,09 metri. Turklāt viņš šogad ir arī divkārtējs Latvijas U-18 čempions – martā ieguva titulu ziemas čempionātā, bet jūnijā triumfēja arī Latvijas čempionātā. Savā vecuma grupā viņš šobrīd ir pārliecinošs līderis, tuvākos sāncenšus apsteidzot gandrīz par 10 metriem.
Ralfs Kumermanis ar medaļu pēc sacensībām un 60 metru atzīmes sasniegšanas.
– Šogad mērķis bija kvalificēties Eiropas čempionātam Itālijā. Kas pietrūka?
V.K.: – Personīgais rekords Ralfam ir 60,84 metri, bet dalībai Eiropas čempionātā bija nepieciešams sasniegt 63 metrus. Mēs ļoti centāmies, taču pietrūka pavisam nedaudz, var teikt, arī veiksmes. Tomēr šis mērķis vēl nav zaudēts, jo arī nākamgad Ralfs vēl startēs U-18 grupā. Tad notiks Eiropas Jaunatnes olimpiskais festivāls, kam kvalifikācijas normatīvs ir 62 metri. Esmu pārliecināta, ka tas ir pilnīgi reāli sasniedzams rezultāts. Turlāt, ja izdosies visu labi sakārtot, domāju, ka Ralfs varēs mest veseri vēl tālāk.
– Ralf, jums priekšā vēl ir pēdējais gads U-18 vecuma grupā. Vai nav mazliet satraucoši apzināties, ka pēc tam būs jāpāriet uz pieaugušo konkurenci? Tas nerada nedrošību?
R.K.: – Nē, jo tas nenotiek uzreiz. Pēc U-18 pastāv arī U-20 grupa, kurā jaunieši sacenšas vēl 2 gadus, un tad nāk U-23, kam seko pieaugušo kategorija. Pakāpeniski kļūs smagāks arī veseris. Tagad metu 5 kilogramus smagu veseri, U-20 vecuma grupā tā masa būs 6 kilogrami, bet pieaugušajiem – 7.
– Vai vesera svara pieaugums nerada bažas, jo noteikti uzpeldēs atmiņas, ka ar vieglāko veseri taču varēju aizmest daudz tālāk?
R.K.: – Varbūt tāda sajūta kādreiz arī parādīsies, taču tas ir dabiski. Nekādas bažas vai šaubas tādēļ man gan nerodas. Jātrenējas, labāk jāapgūst mešanas tehnika un jākļūst spēcīgākam, un vienkārši būs jāiemācās raidīt veseri arvien tālāk, par spīti tā svara pieaugumam. Tas nav nekas jauns, visi sportisti veic šo ceļu.
– Ralf, kādi ir jūsu nākamie sportiskie mērķi?
R.K.: – Šo ziemu gribu izmantot, lai ļoti nopietni trenētos. Nākamgad vēlos izpildīt Eiropas Jaunatnes olimpiskā festivāla normatīvu un mēģināt aizmest veseri tālāk par 70 metriem. Tas jau ļautu pretendēt uz augstu vietu Eiropā.
– Izskatās, ka šis mērķis pārsteidz pat mammu...
V.K.: – Šāds mērķis tiešām ir ļoti ambiciozs. Taču sportā nekas nav neiespējams. Ralfam ir ļoti labs fiziskais potenciāls – gan spēks, gan auguma dotības. Šobrīd visvairāk jāstrādā pie tehnikas, īpaši pie kustību ātruma, griežoties uz kājām ap savu asi metiena brīdī. Tieši tehnikas izkopšana un noslīpēšana dos vislielāko rezultātu. Šis gads jau parādīja, ka progress var būt ļoti straujš. Ja nākamajā sezonā izdosies pilnveidot tehniku tā, kā esam iecerējuši, domāju, ka rezultāts virs 65 metriem noteikti ir sasniedzams. Es būšu nedaudz piesardzīgāka par Ralfu, taču arī šāds rezultāts jau būtu ļoti augsts sasniegums.
– Sports neizbēgami nozīmē arī disciplīnu. Ralf, jums ikdiena droši vien paiet starp skolu, treniņiem un mācībām. Vai nepietrūkst laika, ko pavadīt kopā ar draugiem, aiziet uz kādu ballīti vai vienkārši atpūsties kompānijā?
R.K.: – Ja godīgi, nē. Man ir savi mērķi, un, ja gribu tos sasniegt, jābūt disciplinētam. Protams, pavisam bez atpūtas arī nevar, taču, ja vēlies kļūt par labu sportistu, priekšroka ir jādod treniņiem, nevis izklaidēm. Tāpēc draugi man lielākoties ir no skolas, ar viņiem visbiežāk tiekos.
V.K.: – Tieši tā. Mēs dzīvojam Baldonē, bet mācību laikā mājās tikai pārnakšņojam. No rīta dodamies ceļā uz skolu ļoti agri, vēl pirms septiņiem, bet mājās parasti atgriežamies tikai ap sešiem vakarā. Tādēļ laiks, ko Ralfs varētu pavadīt ar vietējiem vienaudžiem, patiešām paliek ļoti maz.
Arī nedēļas nogales nav gluži brīvas. Sestdienās parasti ir treniņi, bet pēc tam bērni ir tik noguruši, ka paši vēlas vienkārši atpūsties mājās. Svētdiena parasti ir brīva. Reizēm Ralfs dodas pie klasesbiedriem uz Rīgu, piemēram, lai kopīgi gatavotu skolas projektus, bet ziemā svētdienās mēdzam aizbraukt arī uz Ķekavas baseinu – vairāk atslodzei nekā treniņam.
– Ralf, vai jau esat domājis par nākotni? Varbūt pēc skolas beigšanas plānojat savu dzīvi saistīt ar sportu, iespējams, pat kļūt par treneri?
R.K.: – Ja godīgi, par treneri noteikti nekļūšu. Bet pārāk tālus plānus pagaidām nekaļu. Pēc vidusskolas beigām gribētu atrast darbu, kurā var labi nopelnīt, bet vienlaikus būtu iespējams turpināt trenēties.
– Pirms pievērsāties vesera mešanai, vai izmēģinājāt arī citas vieglatlētikas disciplīnas un varbūt pat savādākus sporta veidus? Kāpēc īstā izvēle izrādījās tieši vesera mešana?
R.K.: – Sākumā Baldonē nodarbojos ar airēšanu. Bija visādi – medaļas ieguvu bieži, taču manā vecuma grupā konkurence nebija liela, nereti es pat piedalījos viens. Vēlāk mēģināju arī lodes grūšanu. Arī tur rezultāti bija vidēji – ne slikti, ne īpaši labi. Taču jau tajā laikā metu arī veseri un pakāpeniski sapratu, ka tieši šī disciplīna man patīk visvairāk un arī padodas vislabāk.
– Cik lielu gandarījumu jums, Vaira, rada fakts, ka bērni izvēlējušies iet sporta ceļu? Vai jau no paša sākuma viņus šajā virzienā mudinājāt?
V.K.: – Patiesībā sākumā es nemaz tik ļoti to neatbalstīju. Meitai vienmēr teicu, ka šādas mešanu disciplīnas meitenēm ir ļoti smagas – lai sasniegtu būtiskus panākumus, ir nepieciešams pavadīt daudz laika trenažieru zālē un pastāvīgi izturēt lielu fizisko slodzi. Ralfam sākumā neko neuzspiedu. Man bija svarīgi tikai tas, lai dēls kustētos, jo bērnībā viņš drīzāk bija slinks un labprātāk izvairījās no fiziskām aktivitātēm. Taču kādā brīdī viņam pašam radās vēlme strādāt nopietnāk. Domāju, ka Ralfs saprata – viņam vesera mešana padodas un ir iespējams sasniegt patiešām labus rezultātus. No tā brīža es viņu atbalstu ar visiem spēkiem.
– Vai trenēt pašas dēlu ir citādi nekā citus audzēkņus? Vai tomēr pret visiem cenšaties izturēties vienādi?
V.K.: – Protams, pret savu bērnu ir lielāka atbildības sajūta. Sākumā šķita, ka tā nebūs, bet, jo labāki kļūst Ralfa rezultāti, jo vairāk jūtu, ka viņam seko arī citi treneri un kolēģi – vēro, kā viņš met veseri un attīstās. Tādēļ arī mana atbildības sajūta kļūst vēl lielāka. Ja godīgi, dažreiz man tas pat nepatīk, jo šķiet, ka esmu kļuvusi pārāk prasīga. Taču pagaidām mums izdodas atrast līdzsvaru un visu kontrolēt.
– Ko par Ralfu saka citi treneri? Kādas atsauksmes esat dzirdējusi pēc viņa pēdējiem panākumiem?
V.K.: – Pavasarī daudzi treneri bija patiesi pārsteigti. Viņi atcerējās, ka vēl pagājušajā gadā Ralfam sektorā bija koordinācijas problēmas un viņš bieži nevarēja stabili nostāvēt. Taču pa gadu viņš bija ieguldījis ļoti lielu darbu treniņos, un rezultāti to skaidri parādīja – personīgais rekords tika uzlabots gandrīz par 10 metriem. Daudzi nāca klāt, apsveica un priecājās par viņa izaugsmi.
Man ir vēl kāds novērojums, kas mani īpaši iepriecina. Ralfam nav «zvaigžņu slimības». Kad raugos uz citiem vesera metējiem, gadās daži, kuri pēc pirmajiem panākumiem savā vecuma grupā kļūst uzpūtīgi vai lecīgi, bet viņš tāds nav. Ralfs ir vienkāršs, pieklājīgs un atsaucīgs – var pieiet pie jebkura trenera, sasveicināties, aprunāties ne tikai par sportu, bet arī par ikdienu. Viņš nekad nav lielījies ar saviem rezultātiem vai centies kādam kaut ko pierādīt. Vislielākās prasības viņš izvirza pats sev.
– Ralf, sporta un mācību apvienošanai droši vien ir nepieciešama liela disciplīna. Vai pēc treniņiem vēl pietiek spēka mājasdarbiem?
R.K.: – Dažreiz pārbraucu mājās un redzu, ka uz nākamo dienu ir trīs vai pat vairāk mājasdarbu. Tādos brīžos šķiet, ka skolotāji no mums grib pārāk daudz. Gadās arī tā, ka vienu vai otru darbu nepaspēju izpildīt uzreiz, un tad nākas tam izbrīvēt laiku vēlāk. Vispār apvienot mācības ar treniņiem nav vienkārši, taču pagaidām izdodas tikt galā.
– Svētdiena jums parasti ir vienīgā brīvā diena. Vai to izdodas izmantot atpūtai vai tomēr arī tad lielākoties jāmācās?
R.K.: – Lielākoties svētdienās atpūšos. Mācībām veltu tikai tik daudz laika, lai sagatavotos nākamajai dienai un vakarā sakārtotu skolas somu. Pārējo dienu cenšos izmantot citām lietām.
– Kādā ritmā dzīvojat vasarā, kad skola ir beigusies un paliek tikai treniņi?
R.K.: – Kopā ar brāli un māsu bieži ejam uz mežu lasīt ogas – lielākoties mellenes. Dažreiz arī sēņojam, jo pie mums labi aug gailenes, bet tās lasām tikai pašu galdam. Domāju, ka būšana mežā ir ļoti laba atpūta pēc treniņiem.
– Izskatās, ka vasarā jums darba netrūkst arī ārpus sporta. Vaira, ogu lasīšana ir ģimenes tradīcija vai arī bizness?
V.K.: – Ir cilvēki, kuri zina, ka mums patīk vasarās lasīt ogas, tādēļ klienti atrod mūs paši. Tepat Baldonē ir arī uzpircēji. Ralfs vasarā neguļ līdz pusdienlaikam – jau no rīta viņš dodas uz mežu un pusi dienas pavada, lasot ogas, pastāvīgi cīnoties ar dunduru uzbrukumiem.
Vasaras sākumā, kad ogu vēl nav, mēs braucam uz Tūju, kur vīram pie jūras ir lauku īpašums. Tur darba pietiek visiem – Ralfs palīdz vest no meža kokus malkai, pļauj zāli un dara citus saimniecības darbus. Teritorija ir liela, tādēļ darba nekad netrūkst.
Ja kādā nedēļas nogalē ir paredzētas sacensības, tad gan viņš uz laukiem nebrauc, lai pietaupītu spēkus un labāk sagatavotos startam. Taču pārējā laikā Ralfs kopā ar tēti tur darbojas regulāri. Pat ziemā, ja laikapstākļi ir piemēroti, svētdienās abi dodas uz laukiem un strādā. Tā ir mūsu senču māja, tur vienmēr ir, ko darīt.
– Vaira, ko jūs visvairāk gribētu novēlēt savam dēlam – gan sportā, gan dzīvē?
V.K.: – Es novēlu, lai viņš nezaudē to mērķtiecību, uzņēmību un jaudu, ko pēdējā pusgadā esmu viņā redzējusi. Tieši šādas īpašības sportistam ir ļoti nepieciešamas. Gribētos, lai viņš turpina iet uz priekšu, sasniedz arvien augstākus mērķus un nekad nepadodas.
Man ļoti patīk arī tas, kā Ralfs spēj analizēt savu sniegumu sacensībās. Ja kāds metiens neizdodas, viņš nevis vienkārši dodas izpildīt nākamo mēģinājumu, bet iznāk no sektora, pārdomā kļūdas, izdara nepieciešamās imitācijas un mēģina saprast, ko var uzlabot. Viņš pats sev pasaka: «Man šķiet, ka šoreiz neizdarīju to vai to.»
Uzskatu, šāda pašanalīze ir ļoti vērtīga īpašība. Ar treneri vien nepietiek – arī pašam sportistam jābūt mērķtiecīgam, drosmīgam un gatavam mācīties no savām kļūdām. Ja Ralfs šo attieksmi saglabās, būs iespējams sasniegt patiešām augstus mērķus.
Paldies par interesanto un iedvesmojošo sarunu! Lai izdodas sasniegt iecerēto!
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
