Turpinājumā viņas stāsts.
“Vakar braucu mājās ar vilcienu Rīga–Cēsis. Tas bija viens no pēdējiem reisiem - aiz mums sekoja vairs tikai pats pēdējais vilciens.
Kaut kur aiz Vangažiem mēs pēkšņi apstājāmies. Redzēju, ka ārā satraukti skraida cilvēki, un no kabīnes izskrēja mūsu vilciena mašīnists - jauns vīrietis. Kādu laiku tā nostāvējām, līdz vagona konduktore iegāja un paziņoja, ka uz sliedēm bijis cilvēks. Kā mašīnists spēja viņu pamanīt piķa tumsā un vētras apstākļos, man grūti iedomāties, bet tas izglāba šī cilvēka dzīvību. Ko viņš naktī darīja uz dzelzceļa sliedēm jau krietni aiz stacijas, nav ne jausmas, taču šī neapdomība tajā vakarā prasīja daudzu cilvēku uzmanību un pūles.
Pēc brīža starp pasažieriem atradās kāda jauna sieviete - ārste. Viņa kopā ar vēl kādu pasažieri, kurš acīmredzot bija apmācīts rīcībai šādās situācijās, nekavējoties aizsteidzās sniegt pirmo palīdzību. Konduktore paziņoja, ka ir izsaukta ātrā palīdzība un pēc protokola mums jāgaida to ierašanās, lai drīkstētu turpināt ceļu.
Jau atgriezās pasažieris, kurš piedalījās palīdzības sniegšanā, no kura uzzināju, ka cietušajam ir sarauta gabalos kāja. Tātad būs invalīds uz atlikušo mūžu.
Pagāja gandrīz stunda, līdz beidzot ieradās "ātrie". Ārā plosījās vētra, bet mēs klusībā domājām tikai par to, lai cilvēks izdzīvo.
Tikmēr mūsu mašīnists tumsā un plosošā vējā turpināja darīt visu iespējamo. Izmircis vienā krekliņā, viņš risināja situāciju un vēlāk skraidīja jau kopā ar policiju, lai pēc iespējas ātrāk saņemtu atļauju turpināt ceļu un nogādātu mūs mājās. Es domāju par to, ka viņam pēc šī visa vēl jāvada vilciens līdz Cēsīm un pašam savās mājās izdosies nokļūt vien pret rītu...
Tās bija pāris stundas, kurās mūsu ceļi krustojās, lai varbūt vairs nekad netiktos. Taču tajās atklājās patiesais, ikdienišķais cilvēka varoņdarbs. Par tādiem stāstiem reti kurš runā skaļi - tie paliek aizēnoti ar ziņām par miljardieru kapitāliem, slavenību mīlas stāstiem vai kārtējiem politiskajiem skandāliem.
Bet es vēlos runāt tieši par šo vakaru. Vēlos godināt tos "mazos cilvēkus", kuri smagos apstākļos vienkārši atbildīgi un no sirds padara savu darbu.”
