Jūrmalciems atgūst otro elpu
Popularitāti liepājnieku un viesu vidū ieguvusi zvejnieka māja “Oskars”, kur saimnieko Līga Ratniece-Kadeģe un Oskars Kadeģis. Saimniecībā palīdz viņu meita Līva un dēls Gustavs. Līvas vārdu nesusi arī Oskara zvejas laiva, kas nu likta goda vietā viesu apskatei. Pati saimniecība lepojas jau ar sešu gadu darba stāžu; te ir četras zivju kūpinātavas un telpas gan zivju apstrādei, gan pavisam nelielai pasēdēšanai.
Pats Oskars ir ne tikai piekrastes zvejnieks un zvejas kuģa “Silja” īpašnieks un kapteinis, bet arī Liepājas ostas flotes kapteinis, savukārt Līga ir rūdīta sabiedrisko attiecību speciāliste ar ilgu gadu pieredzi audiovizuālajā mākslā. Vecākais no bērniem – dēls Gustavs – arī esot izrādījis interesi par jūru un kopā ar pieredzējušiem vīriem zvejojis akmensbutes jeb ātes.
Līga ir atsperīga stāstniece un, runājot par Kadeģu nākotnes plāniem, neaizmirst pieminēt iecerēto zivju saldētavu un kaltētavu. Tagad, liekot lietā modernās tehnoloģijas ātrai zivju sasaldēšanai, varot iegūt lielisku produktu, kuru atkausējot nemaz nevarot pateikt, ka tas bijis saldēts. Līdzīga gudrība esot arī ar zivju kaltēšanu. Un, tā kā slavenie “Liepājas menciņi” jāgatavo no kaltētām mencām, arī Līga ir nolēmusi pievērsties šim rūpalam. Nevar taču mencu vietā likt makreles – tas nu galīgi nedara godu senajam kurzemnieku ēdienam!
Zvejniekmājā “Oskars” ikdienā top dažādi kūpinājumi tradicionālajā kurzemnieku gaumē, savukārt lietuviešu priekam tiekot kūpinātas arī vējazivis, kam ir tā lielā zaļā asaka. Vienā kūpinātavā pa reizei iesprūkot arī kāds lasis, pārējās piepildās ar butēm, reņģēm un citām sezonas zivīm. Gustavs palīdzot arī zivju tirdzniecībā, jo tā notiek pat no “Siljas” klāja Liepājas Tirdzniecības kanāla promenādē. Šos sociālajos tīklos laikus izziņotos zivju mini tirdziņus, kur var iegādāties tikko no selgas atvestas jūras veltes, liepājnieki ir ļoti iecienījuši un gaida.
Līga bilst, ka viņa ir lieliski sapratusi – piekrastes zveja Oskaram ir asinīs jau no bērna kājas. Būt zvejniekam – tas ir dzīvesveids!
Oskars gatavojas kārtējam gardēžu uzlidojumam.
No Liepājas lunkas uz kūpinātavu
Oskars Kadeģis sestdienas rītā jau pārnācis ar lomu Liepājas lunkā un steidz uz savu zvejniekmāju “Oskars” Jūrmalciemā, lai kūpinātu jūras dāvātās veltes.
Liepājas piekrastes zvejniekiem šis pavasaris pagaidām nav īpaši dāsns – lomos zivju ir mazāk, nekā gribētos. Pieredzējušais zvejnieks un kūpinātājs stāsta, ka šobrīd “pa druskai nāk pavasara reņģe, menca, parādījušies pirmie apaļie jūrasgrunduļi”.
Savulaik invazīvais apaļais jūrasgrundulis Baltijas jūras piekrastē radīja lielu satraukumu, taču tagad situācija ir mainījusies. “Tik daudz vairs nav, tas jūrasgrundulis pa gadiem ir tā diezgan vienmērīgi izpleties gar visu Latvijas piekrasti, arī līcī,” skaidro Oskars Kadeģis.
Lai gan par mencu krājumiem bieži dzirdamas bažīgas runas, piekrastes zvejnieki vēl aizvien tās iegūst. “Piekrastē menca vēl ir,” saka zvejnieks, piebilstot, ka tās tiek arī kūpinātas. Tiesa, ar slaveno “Liepājas menciņu” gatavošanu viņa saimniecība nenodarbojas. “Tas lai paliek restorāniem,” viņš nosaka.
Arī stinšu sezona šogad nav bijusi tik veiksmīga, kā cerēts. “Bija, bet ne tik daudz, kā gribējām,” atzīst Oskars Kadeģis. Situāciju sarežģījuši arī bojātie zvejas rīki: “Mums te piekrastniekiem šoziem saplēsa tīklus.” Tikmēr kaimiņos Lietuvā, Palangā, tradicionālie Stinšu svētki aizvadīti ļoti veiksmīgi – kā saka Oskars, “pagāja ar uzrāvienu”.
Īpašu atzinību no Lietuvas pircējiem izpelnījušās arī viņa kūpinātās vējazivis, kuras iecienījuši gan vietējie, gan kaimiņvalsts viesi. “Cerams, ka tā būs arī šogad,” nosaka Oskars, piebilstot, ka šo zivju sezona sākas maijā. Liepājas promenādē pircēji jau ilgojas pēc svaigajām zivīm. Zvejnieks stāsta, ka viņa kuģis ilgāku laiku bijis remontā, tāpēc zveja bijusi ierobežota. “Ceru šosezon atkal ar to sākt zvejot,” viņš saka. Ja vietējo zivju pietrūkst, nākas meklēt alternatīvas: “Ja “Oskaram” nepietiek vietējo zivju, kūpinām arī Atlantijas izejvielu, jo pieprasījums, īpaši vasarā, ir liels.”
Zvejnieku biedrības liek pamatus kopdarbībai
Tagadējā Dienvidkurzemes novadā, kas plešas no Pāvilostas līdz pat Nidai pie sābru lietuviešu robežām, zivju apstrāde vēsturiski attīstījusies zvejnieku kopdarbības rezultātā. Jūrmalciema skolā 1921. gada 29. maijā notika Nīcas Jūrmalciema biedrības dibināšanas sapulce. Par biedrības priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Pienupu, par palīgu – Andreju Sīli. Kasiera pienākumus uzticēja Andrejam Pūcem.
Zvejnieku organizēšanās mērķis bija viņu saimnieciskās dzīves un kultūras attīstības veicināšana. Jau Pirmais Baltijas zvejnieku kongress, kas notika 1909. gada 4. novembrī Rīgā, saliedēja jūras un krasta ļaudis vienotiem mērķiem un uzdevumiem. Liepājnieks, jūrniecības vēsturnieks Juris Kriķis grāmatā “Piemares zveji paceļ buras” (2019) precizē: “Kongresu organizēja Rīgas Latviešu biedrības Krišjāņa Valdemāra jūrniecības nodaļa. Tas apsprieda zvejniecības virzienus, apstākļus, izvirzīja konkrētus uzdevumus un līdzekļus, kā pacelt zvejnieku labklājību. Kongress konstatēja, ka “visumā Latvijas zvejniecība atrodas vēl “bērna autiņos”, ir primitīva, salīdzinot ar kaimiņiem – Rietumeiropas valstīm”. Īpaša uzmanība kongresā tika veltīta produkcijas apstrādes jautājumiem un zvejnieku profesionālajām prasmēm, kā arī zivju realizācijai, kas atradās spekulantu rokās. Tika runāts par materiāli tehniskās bāzes modernizēšanu, zvejas ostu ierīkošanu, dažādu apdrošināšanas biedrību organizēšanu un citiem jautājumiem.”
Grunduļu tīkli.
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, tā sauktajos zelta Ulmaņlaikos, nostiprinājās zvejnieku kooperatīvi arī jūrmalciemos. Tika izveidota tam laikam moderna materiāli tehniskā bāze zivju produkcijas apstrādei un uzglabāšanai. Liepājas laikraksts “Kurzemes Vārds” 1935. gada 18. janvārī rakstīja: “Lejaskurzemes kooperatīvu apvienības pārstāvis šinīs dienās kopā ar Liepājas apriņķa inženieri J. Šmidri bija izbraukuši uz Jūrmalciemu, lai iepazītos ar turienes zvejnieku apstākļiem un izraudzītu vietu ēkas būvei, kur ierīkos zivju sālītavu, apstrādāšanas telpas, kā arī veikalu preču pārdošanai zvejniekiem. Jūrmalciemā jau 13 gadus darbojas zvejnieku kooperatīvs “Zvejnieks”, kura darbība līdz šim bijusi visai sekmīga, uzkrājusi dažus tūkstošus latus. Pēc iepazīšanās ar apstākļiem tika atzīts, ka tuvākajā laikā izbūvējams sliktais ceļš uz Jūrmalciemu 7 kilometru garumā. Nākotnē vajadzētu izbūvēt vienu molu.”
Zivju degustācija zvejnieka mājā “Oskars”.
Neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas gados, it īpaši trīsdesmito gadu otrajā pusē, zivis pārstrādāja arī lielākos zvejniekciemos – Liepājas novada Pāvilostā, Jūrmalciemā, Papē un Nidā. Tur bija zivju kūpinātavas, sālītavas un ledus pagrabi, tomēr kopumā zivju apstrāde jūrmalciemos vēl nebija pietiekami labi attīstīta. Daudzviet zvejnieki joprojām realizēja neapstrādātas zivis, lai gan kontrolējošās iestādes visādi centās to apkarot.
Zvejniekus ar automašīnām zivju realizācijai apgādāja Zemkopības ministrija. Lūk, ziņa avīzes “Kurzemes Vārds” 1937. gada 29. jūlija numurā: “Kooperatīvs šinīs dienās no Zemkopības ministrijas saņēma jau otru smago automobili zivju pārvadāšanai – no Papes un Jūrmalciema nodaļas kooperatīviem uz attālākiem lauku ciemiem, mazākām pilsētām un tirgiem (uz Aizputi, Skrundu, Valtaiķiem, Cīravu, Kazdangu, Saldu, Durbi, Auci un citām vietām), kur līdz šim jūras zivis piegādāja reti vai nemaz.”
Lieki piebilst, ka rosīgo darbu piejūrā pārtrauca Otrais pasaules karš.
(Turpinājums sekos)
