Agris Everss ir arī viens no dokumentālās īsfilmas «Nepadoties. 1991. gada barikādes Ādažu novada iedzīvotāju atmiņās» varoņiem. «Ādažu Novada Vēstīm» Eversa kungs pastāstīja ne tikai par barikāžu laiku, bet arī dzīvesgājumu un bagātīgo darba pieredzi. Savulaik viņš bija kolhoza «Ādaži» vadītāja Alberta Kaula vietnieks, taču, esot sistēmā, būtībā pretojās tai – vienmēr uzklausīja priekšnieku, taču bija reizes, kad tik un tā darīja pa savam, ja uzskatīja to par pareizu. Viņš nebaidījās iebilst pat augstākajai vadībai, tajā pašā laikā pret līdzcilvēkiem saglabājot cilvēcīgu attieksmi.

Bērnībā vasaras pavadīja laukos

Agris Everss dzimis 1936. gada 27. augustā Rīgā, taču bērnībā vasaras pavadījis laukos, kas arī veidojis viņa mīlestību pret lauksaimniecību. Pēc pamatskolas pabeigšanas devās mācīties uz Bulduru tehnikumu. Viņš bija arī fiziski aktīvs jaunietis – nodarbojās ar vieglatlētiku, skrēja īsās distances. Kā norāda Eversa kungs, viņš labi «kotējies» skolas līmenī, taču nopietnākā līmenī ne. Katru gadu Saulainē notikušas lauksaimniecības tehnikumu spartakiādes, kur Bulduru tehnikums allaž sasniedzis labus rezultātus.

Atminoties bērnību, Agris Everss stāsta: «Manam onkulim bija jaunsaimniecība, visas vasaras pavadīju laukos pie viņa un daudz ko arī iemācījos. Tagad jau rudzi ir kā špickas, bet tolaik bija pusotru, divus metrus gari. Tos ar rokas izkapti pļāva speciāli nolīgti strādnieki. Tas nebija darbs, ko kurš katrs varēja iet un darīt, bija jāprot. Man patika skatīties, kā cilvēki strādā. Saulītei lecot, viņi sāka rudzus pļaut, ko darīja līdz brokastu laikam. Tad tika atnestas brokastis, paēda un turpināja strādāt līdz pulksten vienpadsmitiem divpadsmitiem. Tad meta mieru un atsāka ap pulksten pieciem vakarā, līdz pat tumsai.»

Vēlāk, kad jau studējis Jelgavā, viņš iepazinies ar sievu, un 1961. gadā apprecējušies. «Ar sievu bija interesanti. Kamēr mana vecmamma bija pie pilnas veselības un uz kājām, viņa dzīvoja laukos pie mana onkuļa. Vēl pirms visām izsūtīšanām onkuli paņēma ciet un aizveda. Vecmamma palika slima, tāpēc paps viņu atveda uz Rīgu. Dzīvojām dzīvoklī Rīgā, iekārtojām viņai nelielu istabiņu. Vecmamma bija dievticīga, tāpēc, jūtot, ka nāk tas laiks, tika ataicināts mācītājs. Pēc tam, kad bija uzklausījis manu vecmammu, viņš, dzerot kafiju, stāstījis, ka viņam meita pabeigusi medicīnas institūtu un norīkota darbam Rēzeknes rajonā. Mana māsīca arī bija beigusi stomatologus un bija norīkota turpat, un arī mani no akadēmijas nozīmēja ražošanas praksē Rēzeknē. Manai topošajai sievai bija jāierodas Rēzeknē, bet viņa nezināja, kurp doties. Sarunāju ar māsīcu, ka es viņu sagaidīšu stacijā un aizvedīšu pie māsīcas. Prakses laikā biju saimniecībā netālu no Rēzeknes. Svētdienas bija brīvas, tāpēc tajās dienās braucu uz Rēzekni. Jaunākā māsīca arī bija Rēzeknē, tāpēc nolasījās tāda interesanta kompānija, kas svētdienas pavadīja kopā, un tā mēs līdz rudenim sadziedājāmies. Kādā reizē tante man prasīja: vai tad tev nemaz tā meitene nepatīk? Atbildēju, ka nevar jau sacīt, ka nepatīk. [Smejas.] Viņa man saka: tad ko tu gaidi – nocels tev kāds cits! Tā mēs arī apprecējāmies.»

Kad iestājās kompartijā, muti palaida vēl vairāk

Ar sievu pārcēlušies uz Limbažu rajonu, kur Everss turpinājis darbu kā agronoms Braslavas pagasta kolhozā. Laikā, kad strādājis Braslavas kolhozā, viņš arī iestājies Komunistiskajā partijā, tomēr, šodienas acīm raugoties, visticamāk, nebūtu to darījis: «Es biju komjaunietis. Viņi nelika mani mierā. Saku viņiem: es taču neesmu nekāds vecais, tikai divdesmit pieci gadi, bet viņi tikai nāk virsū kā nelaimes. Droši vien nekas jau nebūtu arī tad, ja nebūtu iestājies, taču bija ļoti maz saimniecību vadītāju, kas nebija partijā. Mani pierunāja, un es iestājos. Ar šodienas pieredzi varbūt nebūtu iestājies.

Agris Everss (no labās) kādā no Ādažu kolhoza sanāksmēm. FOTO: JEVGEŅIJS FADEJEVS

Lai arī Agris Everss vienmēr sacīja, ko domā, pēc iestāšanās partijā viņš kļuvis vēl atklātāks: «Kad iestājos kompartijā, tad jau es to muti palaidu vēl vairāk. Piemēram, bija partijas sanāksme, kur saka, ka par godu 1. maijam ir jāiesēj. Es viņiem atbildēju, ka tīrumus neapsēj nevienam par godu. Ja jūs gribat par godu kādam, tad audzējiet puķes un pasniedziet tās. Savukārt sēj, lai dabūtu maksimālo ražu. Un es zinu, kurā brīdī vajag sēt un kurā nevajag. Pēc tam man pārmeta, ka Everss rīkojas tā kā partizāns – ko grib, to dara. Sacīju viņiem: atzīstos, jā, tā es darīju, bet vienu es nesaprotu – kāpēc jūs mani salīdzināt ar partizāniem, kuri kara laikā skaitījās vieni no cienījamākajiem cilvēkiem? Visi sēdēja atplestām mutēm un pat aizmirsa man rājienu izteikt. [Smejas.] Tādā garā es tur darbojos.»

Kaula vietnieks, kurš nebaidījās iebilst priekšniekam

Septiņdesmitajos gados Ādažu kolhozs meklējis agronomu. Kursabiedrs, kurš dzīvoja Ādažos, Albertam Kaulam bija ieminējies par Agri Eversu. Vēlāk abi tikušies, izrunājušies, un Kauls Eversu pieņēmis darbā par sēklkopības agronomu un piešķīris dzīvokli. Jau vēlāk Everss iecelts par Garkalnes iecirkņa priekšnieku, bet, pateicoties veiksmīgai saimniekošanai, kļuvis arī par Kaula vietnieku. Raksturojot Kaulu, Everss atzīst: «Viņš bija paskarbs kungs, garastāvokļa cilvēks, taču, ja gribēju, varēju ar viņu visu sarunāt.»

Tomēr, lai arī vienmēr bijis augstos amatos, Agris Everss būtībā darbojās pret sistēmu, nebaidīdamies par sankcijām. Viņš vienmēr uzklausīja priekšniecības sacīto, taču darīja pa savam, īpaši, ja bija pārliecināts par savu taisnību. Kā norāda Everss, ar Albertu Kaulu vajadzēja prast sastrādāties. «Viņš necieta, ka tu pats kaut ko esi izdomājis. Ja gribēji lietas dabūt cauri, vajadzēja iepriekš izdarīt tā, lai iniciatīva it kā nāk no viņa.»

Agris Everss (no kreisās) savās darba gaitās allaž pratis saglabāt cilvēcīgu attieksmi.

Viens no gadījumiem, kad viņš iebildis Kaulam, bijis ar skābbarības torņiem «Briljantos»: «Tie jau no dzimšanasbija nederīgi. Viņi tika uzcelti vēl pirms Alberta, bet ilgi stāvēja neizmantoti. Vienā jaukā dienā viņš izdomāja, ka torņus vajag savest kārtībā un tagad skābbarību liks torņos. Mēs jau mēģinājām viņu apgaismot, ka diez vai kaut kas sanāks… Un turpinājām darīt pa savam. Vienā pirmdienas rīta sanāksmē teicu, ka mēs jau esam sākuši likt skābbarību. Alberts prasa: vai torņos? Atbildēju, ka nē, torņi nekam neder, liekam pa vecam – tranšejās. Kauls reaģēja asi: «Ko? Pārtraukt!» Es viņam teicu, ka puse bedres jau ir pilna, četrsimt līdz piecsimt tonnu. Alberts palika pie sava: «Vediet ar iekrāvēju un lieciet torņos!» Protams, ka to nevarējām darīt, jo notiek pienskābā rūgšana, un, ja tu izcilā [skābbarību] ar gaisu, tad ir viss. Uzglabājas, bet sapūst. Kauls iztrieca mani no kabineta un vēlreiz uzstāja, ka ir jāpārtrauc. Es nodomāju:ne es iešu, ne pārtraukšu. Es taču nevaru dot tādu rīkojumu traktoristiem. Beigās es būšu vainīgs… Vēlāk no kabineta iznāca cits priekšnieka vietnieks – Teodors Rubenis. Kad viņš saprata, ka savu viedokli nemainīšu, teica, ka es esmu traks. Es viņam atbildēju, ka viņš pats var pārtraukt, priekšsēdētājs viņam tādas tiesības ir devis. Vai arī lai pats Kauls iet un pārtrauc. Beigās viss palika, kā ir. Laikam jau Rubenis bija apskaidrojis Albertam, ka tas nav vairs atpakaļ pagriežams.» [Smejas.]

Pēc šī gadījuma gan notikusi reorganizācija – Kauls nolēmis, ka lauksaimniecības vietnieks turpmāk būs Dailonis Pakalns, savukārt Everss būs vietnieks medicīnas jautājumos kolhoza slimnīcā, tomēr pat šajā situācijā Agris Everss panācis savu. «Es uzreiz teicu: ko es tur darīšu? Dakteri zina, kas jādara, lai viņi strādā. Mani lai laiž atpakaļ par iecirkņa priekšnieku. Bet Kauls teica nē. Labi, aizgāju par vietnieku, lai gan bija skaidrs, ka tam galvenajam dakterim nekāds vietnieks nav vajadzīgs. Teicu viņam: ja jums vajadzēs vietnieka parakstu uz kāda no dokumentiem, tad reizi nedēļā es pie jums aiziešu. Nekādas organizēšanas no manas puses nebūs. Ko gan es no medicīnas zinu? Ja jums vajag autotransportu, to es varu nokārtot, bet vairāk no manis negaidiet. Tā es kādus mēnešus nodzīvoju, līdz Kauls saprata, ka par velti naudu nevar maksāt, un ielika mani par priekšnieku centrā. Algas ziņā es nezaudēju.» [Smejas.]

«Esmu radis domāt un strādāt patstāvīgi,» uzsver kādreizējais Kaula vietnieks. «Protams, cilvēki ir jāuzklausa, taču ir milzīga atšķirība starp vārdiem «klausīties» un «klausīt». Tas, ka bija jānoklausās [Kaula sacītais], bija skaidrs – no tām «lekcijām» nekur nevarēja sprukt. Taču, vai klausīt, – tas jau bija jāizlemj pašam.»

Barikāžu laiks – «būt vai nebūt» laiks

Līdz ar atmodas pirmajām vēsmām 1987. gadā tika piedzīvota arī Padomju Savienības pēdējā vadītāja Mihaila Gorbačova vizīte Ādažos, ko Eversa kungs labi atceras.

«Ak dievs, kas te bija! Gorbačovs bija stāvā sajūsmā par «Briljantu» fermu. Tās vadītājs Zigis – kā viņš varēja muldēt! Nevienu jau iekšā fermā nelaida. Nostājās priekšpusē un televīzijai stāstīja, ka fermā strādā desmit cilvēki un vienpadsmitais esmu es. Ferma jau bija laba, bet Zigis arī labi miglu acīs pūta. Gorbačovs apmeklēja arī kultūras namu, un tikai vēlāk mēs uzzinājām, ka tur aizskatuvē un arī uz jumtiem bija pilns ar drošībniekiem. Kas tad viņu bungās nost? Nevar noliegt, ka Gorbačovam bija sava loma PSRS sabrukumā,» stāsta Everss.

1991. gads iesākās ar barikādēm jeb 1990. gada 4. maijā atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības pasākumiem, kas tika organizēti Rīgā un citās Latvijas pilsētās no 13. līdz 27. janvārim. Ņemot vērā to, ka īsi pirms tam – no 11. līdz 13. janvārim – līdzīgi notikumi norisinājās Lietuvā, kur Padomju Savienības armija šāva uz cilvēku pūli, kas bija sapulcējies ap Viļņas televīzijas torni, un iebrauca tajā ar tankiem, nogalinot trīspadsmit un ievainojot aptuveni simt četrdesmit cilvēku, visi, protams, sekoja līdzi un bija gatavi rīkoties, arī ādažnieki.

«Pēc notikumiem Lietuvā mēs cītīgi sekojām līdzi notiekošajam. Latvijas Radio jau sešos no rīta ziņoja par situāciju,» stāsta Agris Everss. «Tolaik Ādažu pagasta ciemi nesakrita ar kolhoza robežām – Ādažiem bija zemes un fermas gan Ādažu pagastā, gan Garkalnē, Vangažos, Inčukalnā un Pabažos. Kad sākās barikādes, mēs, tuvāko iecirkņu priekšnieki, sazvanījāmies un izlēmām, kā mēs brauksim. Viss gan nebija tik vienkārši. Noskaidrojās, ka mūsu traktori ar priekšsēdētāja vietniekiem jau braukuši Rīgas virzienā, taču pie Juglas apturēti un aizdzīti atpakaļ.»

Everss stāsta, ka būtībā viņam nācies iet pret sava kolhoza priekšnieku Albertu Kaulu, kurš bija Interfrontē, taču tieši barikāžu laikā pēkšņi pazudis: «To nedēļu, kamēr notika barikādes, viņa nebija, bet pēc tam no Kaula puses nebija nekādas reakcijas.»

Agris Everss uzskatīja – tas, ka kolhoza priekšsēdētājam ir citas domas, nenozīmē, ka nevar doties uz barikādēm – un pārējiem paziņojis: «Es braukšu uz Rīgu. Nevar tā būt, ka mūs iekšā nelaiž.» Un savu panācis. Dispečers viņus nosūtījis uz Ulbrokas apkārtni, kur barikāžu dienās Agris nodrošinājis apgādi ar ēdienu. Pateicoties tam, ka Ādažos bijusi ēdnīca, sarunāt ēdināšanu bijis vienkārši: «Aizgāju pie ēdnīcas vadītājas, un mēs sarunājām bez jebkādiem saskaņojumiem, papīriem vai līgumiem. Teicu viņai: ja tevi ņems ciet, es uzņemšos vainu.»

Ādažnieks arī uzsver to laiku lielo nozīmi, norādot, ka toreiz esot izšķīries – būt vai nebūt. «Tas viss varēja izvērsties daudz traģiskāk, bet tobrīd daudz par to nedomājām. Ja visi nebūtu metušies tajā lietā, nekas nebūtu noticis. Ir dzīvē tādi brīži, kad tu jūti, ka ir tā jādara, un viss.»

«Ādažu čipsi» un kartupeļu audzēšana

Pēc darba gaitu noslēgšanas agrofirmā «Ādaži» Agris Everss strādāja par agronomu SIA «Latfood», ko pazīstam kā slaveno «Ādažu čipsu» un citu sāļo uzkodu ražotāju.

1996. gadā tika sasniegts pensijas vecums, tomēr pensijā Agris Everss neaizgāja, jo: «Lai iegūtu maksimālo pensiju, kas man pienācās, vajadzēja vēl 1997. gadu nostrādāt. Tajā gadā arī pieteicos pensijai, taču jutos vēl tīri labi, tāpēc biju gatavs strādāt «Latfood» arī turpmāk. Taču somi, kas pārpirka uzņēmumu, nevienu, kas sasniedzis pensijas vecumu, neturēja, atlaida no darba. Tad es nodibināju savu zemnieku saimniecību un nopietni nodarbojos ar kartupeļu audzēšanu kādus desmit gadus.»

«Savā dzīvē kartupeļus neesmu pircis,» atzīst kartupeļu audzētājs.

Vientuļš nejūtas

Agris Everss atzīst, ka savas dzīves laikā ne reizi nav pircis kartupeļus un arī tagad, esot jau devītā gadu desmita beigās, turpina tos audzēt pašpatēriņam: «Savā dārzā es simulēju kartupeļu ražošanu pēc holandiešu tehnoloģijas – pavasarī izdzenu vagas, iestādu, ar grābeklīti nogrābju līdzenu. Esmu audzējis kartupeļus gan bez ķīmijas, gan ar ķīmiju un tagad cenšos strādāt atkal bez ķīmijas.»

Tagad Agra Eversa ikdienu piepilda bērni, mazbērni un mazmazbērni. Viņam ir divi bērni, astoņi mazbērni un deviņi mazmazbērni. Daļa no viņiem par savu dzīvesvietu izvēlējušies tieši Ādažus. Jaunākajam mazmazbērnam šobrīd ir divi gadi. «Vientuļš es nejūtos,» sarunu noslēdzot, sirsnīgi nosmej Agris Everss.

AVOTS: «ĀDAŽU NOVADA VĒSTIS»