Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījis?
Braucu ar F3 slavenajā Moncas trasē. Tas ātrums, kādā traucas formula, kas ir tikai trešā pēc spēka, nerunāsim par otro un pirmo, ir kaut kas fascinējošs! It īpaši, kad apzinies, cik īsā laikā tā var sasniegt ātrumu 200 km/h. Tas brīdis, kad saproti, ka ātrums aizrauj, ir fantastisks, sevišķi trasē, kur tu vari šo ātrumu uzspiest. Man tas bija baigi jaudīgais piedzīvojums mazliet sajust, kā ir pirmās formulas pilotiem, kas brauc ar ātrumu 300 km/h un ātrāk.
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem jūsu dzīvē?
Vidusskolas atestāta saņemšana. Un tieši tādā ziņā, ka 12 gadus aizvadīt vienā mācību iestādē – tas ir daudz. Es uzreiz sapratu, ka vairs neesmu savā vidusskolā, bet gan došos lielajā dzīvē – uz augstskolu. Tu esi jauns, tev ir tikai 18 gadi, tie 12 gadi noslēgušies, tev visa lielā dzīve priekšā, jūra līdz ceļiem. Šāda fantastiska sajūta man pēc tam vairs nekad nav bijusi. Tolaik gan vēl īsti nebiju pārliecināts, kur mācīšos. Gāju uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, kas galīgi nesakrita ar to, ko es reāli beidzu.
Kas jūs iedvesmo darbam?
Citu kolēģu panākumi. Agrāk varbūt iespaidoja kaut kas cits, bet pēdējā laikā esmu sapratis, ka, ja kolēģiem ir kas foršs un veiksmīgi sanācis, tas motivē arī mani. Tie var būt arī kolēģi citos teātros, tajā skaitā foršas izrādes, kas iedvesmo. Tad tu saproti: bāc, es arī kaut ko varu vairāk! Īpaši tad, ja pašam jau ir bijusi kāda doma. Tad tu noskaties izrādi un saproti: redz, to var! Es par saviem kolēģiem uzskatu arī aktierus no Holivudas filmām. Tu noskaties kādu, pēc tam esi pārņemts un domā: tik kruta filma! Tas nozīmē – ja cilvēki to ir nofilmējuši vai tajā nospēlējuši, tātad to var. Tādā ziņā mani tas iedvesmo, skatoties uz to, ka viss dzīvē ir iespējams.
Jūsu veselīgie ieradumi?
Eju sportot. Ar sportu vienmēr esmu bijis uz tu. Jaunībā ļoti daudzi spēlēju basketbolu. Pašlaik apmeklēju sporta zāli – pie mums Dailes teātrī ir atsevišķs sporta stūrītis, kur ir dažādi trenažieri. Tur cenšos aiziet vismaz četras reizes nedēļā, bet viss atkarīgs no mana noslogojuma. Cenšos sevi uzturēt formā, jo manā vecumā to diezgan ātri var zaudēt. Turklāt ir dažas izrādes, kurās jānovelk krekls. Vasarā mēģinu vairāk sportot ārā – skriet, paspēlēt pludmales volejbolu. Pie veselīgajiem ieradumiem noteikti jāmin arī tas, ka iespēju robežās cenšos maksimāli daudz gulēt. Ja kādu projektu dēļ sanāk maz gulēt, jūtu, ka tas ietekmē gan manas dzīves, gan darba kvalitāti. Tāpēc miegs ir viens no faktoriem, kas obligāti jāņem vērā.
Jūsu kaitīgie ieradumi?
Par daudz vīna. Es varētu arī atturēties un tik bieži neizdzert vīna glāzi vakarā, bet man patīk citreiz paskatīties filmu, pasēdēt, padomāt, paspriest, kaut ko uzrakstīt. Katrā ziņā, tā nav pārmērīga dzešana – trīsdiennieki tie nav. Dažreiz ir tā – ja es vakarā neiedzertu vīnu, es neapēstu vītināto desiņu.
Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvis?
Par dzīvi ir jāpriecājas, jo tā par mums neraudās. To es izlasīju sen, bet, jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, ka pārāk reti tiek norauta roķene un kaut vai piezvanīts draugiem. Un tad tu attopies, ka tev blakus esoši cilvēki aiziet. Jā, visu pasaules naudu nesapelnīsi. Varbūt citreiz vajag vienkārši saaicināt draugus, aizbraukt paēst uz restorānu vai paņemt pauzi trīs dienas, atslēgties no visa un neko nedarīt. Iespējams, vienkārši pateikt: es tagad izslēgšu telefonam skaņu un divas dienas nebūšu pieejams. Jā, dzīve neapstāsies, būsi tu vai nebūsi.
Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Mani iedvesmo Entonija Hopkinsa memuāri. Tā ir ar britu humoru caurstrāvota – Entonijs Hopkins tajā ļoti sarkastiski raksta par sevi. Kāds viņš bija sākumā, cik viņš bija neveiksmīgs, cik nevēlams aktiera profesijā, bet kā viņš ir pierādījis pretējo. Man vispār patīk lasīt biogrāfijas – kā cilvēki sasnieguši kaut ko dzīvē, kādi bijuši šķēršļi. Man šķiet interesanti tieši tas, kā cilvēki, kuriem sākotnēji vispār nebija talanta, kļūst par izciliem aktieriem.
Kādu mūziku klausāties?
Daudz klausos kino mūziku – man tā ļoti patīk. Piemēram, Raimonda Paula mūzika filmām ir izcila – “Teātris”, “Ilgais ceļš kāpās”. Arī ārzemju filmu mūzika patīk, piemēram, Hanss Cimmers. Patīk spāņu kinofilmu mūzika, jo tā ir gara. Mani vispār saista gari skaņdarbi. Kino mūzika nav popmūzika, tā ir instrumentāla, turklāt nevis trīs, bet kādas piecas sešas minūtes gara. Tā ir piemeklēta kādam konkrētam brīdim filmā. Pat ja pašu filmu neesi redzējis, klausoties mūziku, tev vienalga uzburas kaut kāda aina, pat varbūt nesaistīta ar filmu.
Jūsu spontānākais, nepraktiskākais pirkums?
Katru dienu nopērku kaut ko nevajadzīgu, it īpaši kādus našķus. Pilnu ledusskapi sapērku, bet, kad pēc nedēļas saprotu, ka neēdu, jāmet laukā. Tad nevaru saprast, kāpēc vispār pirku. Vienvārdsakot, nevajag iet badā uz veikalu.
Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Man patīk indiāņu laiks – es bērnībā daudz spēlēju indiāņos. Mani vienmēr ir fascinējis Gojko Mitičs. Filmas par indiāņiem, par to, kā viņi dzīvojuši. Manī vienmēr izbrīnu radījusi indiāņu gudrība. Vēl varētu dzīvot Ēģiptē, uz kādu brīdi būt faraons, bet tad mani mumificētu.
