***
“Esmu dziedājusi 10 lielajos Dziesmu svētkos, (gandrīz) visos nacionālajos un reģionālajos koru salidojumos, sadziedāšanās un sarīkojumos, tā ka droši drīkstētu teikt: esmu pieredzējusi. Nekārtības, kādas sanāca ap “Manai dzimtenei”, neatceros nevienā citā reizē. Nezinu, kas Rīgā notika, taču Mežaparkā piedzīvoju vienus no skaistākajiem dziedāšanas svētkiem mūžā.”
***
“Kora vecākās pienākumus esmu atdevusi Mairai Mēterei. Tos uzcītīgi pildīju kopš 1992. gada, un — pietiek. Dziedu kopš 1975. gada rudens. Vispirms Saldus rajona skolotāju korī, kopš 1980. gada rudens — tolaik jaunajā “Draudzībā”. No kora pirmā gada joprojām dzied Dzidra Sproģe. Viņa mums ir visvecākā dziedātāja, un trešdien visas priecājāmies par viņas 89. dzimšanas dienu. Svētdien, Annās, koristes kā katru gadu būs pie manis.”
***
“Pirmajos gados dzīvojām lepni — kolhoza “Draudzība” šoferīši koristus izvizināja šurpu turpu.
Dažas reizes esam palikušas bez diriģenta, un tad to lietu esam kārtojušas pašas. 1991./92. gadā bija klusā sezona, iesākām vēlu — kad par diriģenti sarunājām Indru Eisuli. 1996. gada rudenī palikām bez viņas. Ko nu? Koris tak grib dziedāt par visu makti!
Bēdu izstāstījām mūzikas skolas direktoram Zigfrīdam Zvagulim, un viņš piekrita mūs mācīt. Zvagulītim iekrita sprīdis, kad pensionāriem neļāva reizē saņemt pensiju un algu, tāpēc drīz viņš mums iedeva čoči.
Divus gadus bijām Gitas Lodiņas koris, taču “Draudzības” pirmos gados un pēc Gitas bijām Rolanda Kleinberga kolektīvs. Viņš ar mums ir visilgāk — kopā sanāk plus-mīnuss 35 gadi. Lielos vilcienos arī kora sastāvs bijis noturīgs, esam radušas kopā izdziedāties, izsmieties un izraudāties.”
Kārtējie dziedāšanas svētki; priekšplānā — “Draudzības” ilggadējs diriģents Rolands Kleinbergs.
***
“Dejotāji ne pa kam negrib pāriet uz senioru grupu. Tur dejas maķenīt vieglākas, bet koristiem nekāda viegluma nav — notis kā bija augstas, tā tādas arī paliek. Labajos lielajos koros pasaka skaidri: pēc 50 gadu vecuma dziedātājs vairs neder. Mums vecs skaitās tad, kad dzīvošana Dziesmu svētku nedēļā Rīgā paliek par grūtu — kad vairs nevar kāju izlietnē iecelt.
Man ir radenīte, daudz stabilāks un skanīgāks alts par mani, varēja dziedāt un dziedāt, bet diriģents pateica, ka viņa neatbilst kora vecuma kritērijiem un laipni pateicās par darbu.
Senioros nemaz nav slikti. Mums tak nacionāli dziesmu svētki ir katru gadu, ik reizi citā vietā. Šogad satikāmies Popē, nākamgad visus sagaidīsim Saldū. Feini, vai ne?”
***
“Oi, kopā piedzīvots pilnīgi viss! Kuriozs sanāca viengad, kad braucām uz Gaujienu. Izbraukšana agri, ap puspieciem, pieciem. Pie kādas koristes māju ceļgala piestājam, gaidām, gaidām, bet viņas kā nav, tā nav. Nodomājām: varbūt veselība sašķobījās vai kas cits, mūsu vecumā tā var gadīties. Aizbraucam uz Gaujienu, jau pēcpusdiena, riktējamies gājienam, un šī zvana — cikos būsim? Viņa, mīļā pelīte, sapratusi, ka izbraukšana piecos vakarā.”
Uz Dziesmu svētkiem Rīgā!
***
“Koristiem tās pašas vainas, kas citiem, tik nesūdzamies. Un katram savs paņēmiens, kā izlīdzēties. Man ir mārrutku uzlējums. Burka jāpiebakā ar mārrutka sakni (izmantoju lapas — tikpat labas), apleju ar šņabi un, kā jau visiem uzlējumiem, ļauju vismaz divas nedēļas nostāvēties. Ar izvilkumu parīvēju sāpošas vietas, palīdz arī pret kukaiņu kodumiem.
Visām vainām der tautasdziesmas “Bēdu manu, lielu bēdu” un “Es nenācu šai vietā”.”
