Pēteris Blumbergs 1984. gadā izveidoja tautas sporta orientēšanās seriālu "Apvārsnis", kas norisinās joprojām un aizvadīta jau 582. kārta. Pēdējos gadus aktīvi rīko arī rogaininga (apvidus orientēšanās komandu sporta veids) sacensības "Meža rogaininga kauss", kas tika dibināts 2024. gadā. Tas ir starptautiska mēroga septiņu posmu seriāls un notiek visā Latvijas teritorijā. Pēteris nodibinājis aktīva dzīvesveida klubu "Madonas pingvīni", iznomā laivas, sastāda orientēšanās un rogaininga kartes, kā arī vienkārši piekopj aktīvu dzīvesveidu un aicina jebkuru interesentu kustēties.
Ģimenes loma aktīvā dzīvesveidā
- Manuprāt, lielākā ķeza sākas tad, kad cilvēks notic tam, ko citi par viņu stāsta, ka viņš ir slims, slinks vai nevarīgs, un tad padodas, sevi "noraksta",
- šo atziņu no Pētera Blumberga dzirdu vairākas reizes intervijas laikā un tā radusies no viņa dzīves pieredzes.
Bērnībā Pēteri uzaudzināja vecvecāki un tādēļ viņš nedevās uz bērnudārzu, taču, kad uzsāka skolas gaitas, sāka daudz slimot, jo organisms nebija pieradis pie dažādiem vīrusiem. Ārsti viņam noteica invaliditāti bronhiālās astmas dēļ, tomēr viņš neticēja, ka slimības ietekmēs dzīvi mūžīgi. Pēc dažiem gadiem Pēterim iepatikās slēpošana, taču vecāki bija norūpējušies, jo likās – aukstā laikā sportojot, var atkal ātri nonākt slimnīcā.
- Kad skolas sacensībās, kurās piedalījās kādi 60 cilvēki, ieguvu pirmo vietu, nāca apjausma – neesmu nemaz tik slims vai nevarīgs. Mani uzreiz iekļāva skolas komandā. Es darīju to, kas man patika, nedomāju, ka kaut ko nevaru, un slimības atkāpās. Vēlāk aizgāju uz Sporta akadēmiju, sāku nodarboties arī ar biatlonu. Mans pirmais biatlona treneris bija Egīls Ziņģītis, un gribu viņam pateikties, ka viņš iemācīja – darbam ir jābūt paveiktam nevis labi, bet ļoti labi. Pie viņa arī iemācījāmies strādāt ne tikai savā, bet arī sabiedrības labā.
Nereti pieaugušie bērni nezināšanas dēļ vecākiem atņem iespējas kustēties, piemēram, no mājas piedāvā pārvākties uz dzīvokli. Es tādās reizēs saķeru galvu, jo zinu – cilvēkam būs daudz mazāka iespēja un vēlme kustēties, bet dzīve ir kustība. Bērni nevar vecākiem palīdzēt, ja nesaprot, kā to darīt, tāpēc par aktīvām kustībām ir jārunā un jāizglītojas. Arī pats cilvēks nevar mainīties, jo nezina, kas ar viņu var notikt, ja viņš nekustas.
Ja cilvēks nav sajutis pozitīvās sajūtas sportojot, tad ir grūti sevi motivēt kustēties, - atzīst Pēteris.
Pēteris Blumbergs 1989. gadā, veidojot orientēšanās karti. Foto: no privātā arhīva
Būt noderīgam sabiedrībai
Lai gan Pēterim ļoti svarīga ir aktīva un sabiedriska dzīve, viņš stāsta, ka brīži dabā, vienatnē ar sevi viņam ir ļoti svarīgi un drīz atkal rodas vēlme būt sabiedrībā.
- Sākotnēji bija svarīgi izcīnīt medaļas, taču tagad saprotu, ka tām nav vērtības, jo tās nav valsts mēroga uzvaras. Vērtība ir tikai tad, kad ir prieks par saņemto medaļu. Ar laiku sapratu, ka vērtīgāk ir tas, ko varu dot sabiedrībai.
Ziemās es aktīvi dodos uz Karjera ezeru peldēt āliņģī. Iekāpju ledainajā ūdenī, atrodos tur 15 sekundes un kāpju ārā. Tas aizsākās, jo man bija audzējs, izgāju astoņus ķīmijterapijas kursus, taču tad aizbēgu no slimnīcas, jo sapratu – vislabāk palīdzēt sev varu tikai pats – sāku domāt par to, ko ēdu, kā kustos. Ir arī citi, kuriem patīk peldēt ziemā, taču ne visiem gribas katrreiz cirst āliņģi, līdz ar to ap manis cirsto āliņģi sapulcējās domubiedri. Tā tika dibināts aktīva dzīvesveida klubs "Madonas pingvīni". Kopīgi veidojam dažādas aktivitātes, tajā skaitā rogainingu, pārgājienus, brienot pa upēm, un vēl daudz ko citu.
Manuprāt, cilvēkam jāstrādā visu dzīvi – ne ar tik lielu intensitāti, taču tas jādara. Cilvēki, diemžēl, ļoti gaida pensiju, taču organismam nepatīk, ja notiek straujas pārmaiņas. Ļoti atbalstu tos pensionārus, kuri aiziet pensijā un nevar nosēdēt uz vietas – iet uz klubiņiem, brauc ekskursijās, dara citas lietas. Ja cilvēks visu dzīvi bijis sabiedrībā, aizejot pensijā, nevajag pēkšņi palikt vienam, jāmeklē kompānija.
Ir, protams, arī cilvēki, kuriem sabiedrību nevajag, taču tad vienalga jāturpina kustēties, ir daudz nodarbju un sporta veidu, ko var veikt vienatnē. Nereti arī man cilvēki jautā – kāpēc tu visu šo dari, vai nevari nomierināties, cik naudas saņem šo darot?
Es to īsti nedaru naudas dēļ. Tam, ko vēlos, naudas tāpat pietiktu, taču es gribu darīt lietas sabiedrības labā.
Man ir arī laivu noma, taču arī to vairāk uztveru kā komunikāciju ar sabiedrību, ne kā biznesu – pateicoties tam, esmu saticis dažādus Latvijā atpazīstamus cilvēkus, olimpiskos čempionus utt. Svarīgākais ir nevis nopelnītā nauda, bet smaidi, kurus saņemu sacensību finišā vai kādā pasākumā un saprotu, ka esmu cilvēkiem vajadzīgs. To, ko esmu ieguvis kā personība šo daudzo gadu laikā nevar nopirkt par nekādu naudu.
Arī klubiņos senioriem ļoti svarīgi ir tas, ka jūties citiem vajadzīgs. Cilvēks bieži vien ieslīgst materiālajā pasaulē, taču, kad viņš saprot, ka no tā, ko ir nopelnījis, nopircis, nav nekādas jēgas, viņš atnāk pie manis paskriet orientēšanos, jo tas ir tas, kas cilvēkam patiesībā patīk un ir vajadzīgs. Un tad man ir prieks, ka varu viņam piedāvāt šādu iespēju.
Upes brišana pa Aronu. No kreisās: Pēteris Blumbergs, Jānis Čevers, Zīlīte Sūruma, Iluta Zepa.
Kustība, ēšana un prāta uzturēšana
Pēteris Blumbergs uzskata: veselība sastāv no trīs lietām – kustības, ēšanas un prāta uzturēšanas. Viņš uzsver – tiklīdz viena no šiem trīs elementiem nav, veselība nebūs tāda kā vēlies.
- Esmu novērojis, ka tīri fizioloģiski cilvēks noveco no tā, ka atrofējas muskuļi. Sirds māk asinis tikai izgrūzt, bet nemāk uzsūkt, kā to dara ūdens sūknis akā. Lai sirdij būtu vieglāk strādāt, tai ir jāpiegādā papildus asinis. To dara muskuļi, kas ir "perifērā sirds". Ja cilvēks fiziski nekustas, tad muskuļi atrofējās un tiek traucēta asinsrite, kas ir iemesls gan sirds slimībām, gan neskaitāmām citām kaitēm. Pensionāriem ir labi, ja ir dārzi – iet, kustas, pietupjas, iztaisnojas utt.
Daļa cilvēku nodarbojas ar tiem sporta veidiem, kur netiek izmantots viss ķermenis. Visus muskuļus var izkustināt, piemēram, ar vingrošanu, spēka treniņiem.
Kustībām jābūt katru dienu – arī iešana uz darbu ar kājām ir kustēšanās.
Ļoti svarīga ir pietiekama ūdens uzņemšana. Cik zinu, vissvarīgāk cilvēkam ir uzņemt olbaltumvielas, ogļhidrātus un taukus. Manuprāt, vislielākais ļaunums ir tad, ka bez vajadzības lieto pārlieku daudz ogļhidrātus, piemēram, bulciņas, maizītes un pārāk daudz cukura. Ja uzņemtā enerģija tiek iztērēta, viss kārtībā, taču ja nē, sākas problēmas. Es personīgi nelietoju kafiju, cukuru, nepērku maizi. Īpaši vecumā olbaltumvielas ir ļoti svarīgas.
Strīdi ar ģimeni, draugiem nozīmē stresu un pastāvīgs stress nenāk par labu. Kad kāpju iekšā āliņģī, man gribot vai negribot ir stress, taču īslaicīgs un tāds organismam ir nepieciešams. Tas dod enerģiju un adrenalīnu visai dienai. Alternatīva ir kontrastdušas, taču man tās nepatīk.
Nedrīkst ļaut pārkāpt savas robežas, jo tad konkrētais cilvēks to turpinās darīt, tas rada negatīvu un ilgstošu stresu. Tas atņem emocionālo enerģiju un to nav tik viegli atjaunot kā fizisko.
Mans ieteikums ir distancēties no negatīviem cilvēkiem un meklēt pozitīvus cilvēkus, no kuriem pats "uzlādējies". Manuprāt, cilvēks daudz zaudē, neveiksmīgi apprecoties un raksturu nesaderības dēļ strīdoties, stresojot gadiem ilgi. Kādreiz šķiršanās nebija pieļaujama, taču šobrīd tas ir normāli.
