Antoņinas kundzes dzeja ir ļoti liriska, to lasot, pārņem siltas un gaišas sajūtas. Viņai patīk viss ziedošais, mīļi ir ābeļziedi, jo bērnības mājās auga kupls ābeļdārzs ar daudzām taciņām pa vidu. Bērnība ritējusi bezbēdīgi, pateicoties ļoti mīļajai mammītei. Daudz dzejoļu tapuši, atgriežoties bērnības atmiņās un dzīves skaistākajos mirkļos.
– Lūdzu, pašķirstiet savu dzīves albumu, sākot no bērnības, ģimenes, dzimtās puses un skolas gaitām, tālāk pie izglītības ceļa un darba gaitām…
– Esmu piedzimusi un uzaugusi Rēzeknes novada Rogovkā. Bērnība pagāja Zaļmuižas mājās, ģimenē bija ļoti mīļa mamma un tētis. Augām divatā ar vecāko māsu. Bērnībā biju mammas un māsas aprūpēta, varētu teikt, ka mana bērnība bija bezrūpīga. No rotaļlietām bija trīs lellītes un piepūšamais zilonītis. Katrai lellītei bija vārds, kuru atceros vēl tagad, divas no tām bija no gumijas, bet trešā – mammas uzšūta. Zilonīti vedām zālītē ganos pie šņorītes un pārsējām kā gotiņu.
Uz lielā plakanā akmens saulītē tika ceptas pankūkas no māla, mājas teritorija – sēta un ābeļdārzs – bija sadalīta ielās. Katrai taciņai un celiņam bija savs nosaukums. Netālu no mājas pāri pļavai bija bērzu birzs, kur pavasaros kūkoja dzeguze, nedaudz tālāk klusi čaloja maza upīte, kura man bija ļoti mīļa. Tuvējos krūmiņos pie upītes pogoja lakstīgalas, tagad šķiet, ka bērnība bija mana skaistākā pasaka…
Pavasaros pļava pie mājas vienmēr pārplūda. Kad mācījos pirmajā klasītē, mamma mani nesa pāri pārplūdušajai pļavai līdz lielceļam, lai es tiktu uz skolu.
Vēl tagad brīnos par mammas stiprajām rokām, kas mani – bērnu – nesa pāri tik platai plūdu pļavai un pēcpusdienā sagaidīja no skolas. Vasarās, kad bija skolēnu brīvlaiks, palīdzējām mammai strādāt siena pļavās, ravējām kolhozā bietes. Abām ar māsu nācās ganīt kolhoza teliņus.
Mācījos Nautrēnu vidusskolā, kuru pabeidzu 1977. gadā. Tāpat kā bērnībai, arī skolai esmu veltījusi daudz dzejas. Mana skoliņa arī tagad man ir ļoti mīļa – klasesbiedri, skolotāji. Nautrēnu vidusskolā esmu prezentējusi divas no savām dzejas grāmatām. Pēc vidusskolas sekoja mācības Rīgā, darbā mani nosūtīja uz Madonu, kur dzīvoju nu jau četrdesmit septiņus gadus.
Bezrūpīgā dzīve bija sen beigusies, to nomainīja rūpes par ģimeni, īpaši par bērniem. Ģimenē ar vīru mums auga meita Gunita un dēls Ivars. Abi izstudēja juridiskās zinātnes, tagad esmu vecmāmiņa trim mazbērniem, kuri nu jau ir lieli, dzīvo Rīgā. Manu vīru – tik ļoti mīlošu bērnu tēvu – piecdesmit piecu gadu vecumā 2018. gada rudenī ļauna slimība aizsauca mūžībā.
– Mūsu katra dzīvi var salīdzināt ar albumu, kurā glabājas svarīgākie mirkļi, cilvēki un notikumi. Vai atklāsiet sava albuma nozīmīgākās lappuses?
– Manā dzīves albumā nozīmīgākās lappuses ir tikšanās ar bērniem, mazbērniem svētku reizēs un ne tikai. Kad mazbērni auga, kā nu kurš izteica pirmos neveiklos vārdus. Atmiņās svarīgi mirkļi saistās ar manu apaļo un pusapaļo jubileju svinēšanu – četrdesmit, četrdesmit piecus un piecdesmit gadus nosvinējām ārpus mājas ar dzīvo mūziku. Svētku taču nekad nav par daudz. Skaistas ir bijušas bērnu kāzas, arī paši ar vīru esam gājuši vedējos.
Svarīgi un nozīmīgi mirkļi saistās ar dzejas autorgrāmatu prezentācijām. Tajās mani pavada mūziķis Jānis Trūps ar Nagļu tautas nama sieviešu vokālo ansambli “Ilūzija”. Ļoti patīk apmeklēt šlāgerkoncertus, prieks ik pa reizei tajos dzirdēt dziesmas ar maniem dzejas tekstiem. Sadarbojos ar daudziem komponistiem – Artūru Normundu Liepiņu, Jāni Bārtulu, Toniju Dombrovsku, Aleksandru Jasjukēviču un vēl daudziem.
Antoņina Lubeja ar savu jaunāko dzejas krājumu “Ziedu deja”.
– Kad jūsu dzīvē ienāca dzeja, un vai atceraties brīdi, kad sapratāt – dzejas radīšana ir kas vairāk nekā tikai aizraušanās?
– Dzeja manā dzīvē ienāca pirms apmēram trīsdesmit pieciem gadiem. Ja ir radošs cilvēks, vajag tikai iedvesmu, un dzeja rakstās! Protams, jābūt arī emocijām; mana dzeja sākās ar emocijām par manu lauku sētu Latgalīti, kad aizsaulē aizgāja mīļā mamma un tētis. Man sanāca atrast papīra lapu un savas emocijas izklāstīt uz tās. Tā sākās mana dzīve, kurā lielu vietu ieņem dzeja…
– Vai ir iespējams izšķirt, kas visbiežāk kļūst par impulsu jaunam dzejolim?
– Mana dzeja ietver ļoti dažādas tēmas – mīlestību, smeldzi, skumjas, bērnības un jaunības atmiņas. Rakstu arī par Latvijas skaisto dabu, ziediem, sadzīvi. Kādreiz dzejolis sākas ar vienu vārdu vai vārdu salikumu, kas uzrunājis, un tad tiek ietērpts dzejas rindās.
Ja dzejas teksts atnāk, tas steidzīgi jāpieraksta, citādi no iedvesmotajām rindām nepaliks ne miņas.
Man vienmēr ir līdzi papīrs un pildspalva, gadās domas pierakstīt, braucot autobusā, ejot pa ielu. Arī naktīs šad tad ir nācies celties augšā, jo dzejas rindas sāk runāt…
– Daudzie dzejoļi sagūluši vairākos krājumos…
– Esmu izdevusi trīs dzejas autorgrāmatas, piedalījusies deviņu kopkrājumu izdošanā. Pirmais dzejas krājums “Ar saulesstaru sirdī” sanāca visapjomīgākais, bija sajūta, ka gribas tajā ietvert visu dzeju, kas gadu laikā sakrājusies. Grāmata beigu beigās ir 382 lappušu bieza. Nosaukumu krājumam izvēlējās mana maketētāja, kas veidoja grāmatu. Tā maketēta Rīgā, izdota Jaunolainē. Otrajam dzejas krājumam “Ābeļziedu puteņos” nosaukumu izvēlējos pati, tas arī izdots Jaunolainē. Šo krājumu izdevu kovida laikā, kad prezentācijas vispār nevarēja rīkot. Nelabvēlīgā laika dēļ tas lēnām kustas uz priekšu. Ja pirmās grāmatiņas izdošanā bija pieslēgta grāmatu izdevniecība, tad otro izdevu pati.
Trešais dzejas krājums “Ziedu deja” klajā nāca pirms mazliet vairāk nekā gada, un es to joprojām uzskatu par savu jauno grāmatu. Šī grāmatiņa piedzīvojusi ļoti daudzas prezentācijas. Jānis Trūps man palīdz tās organizēt, viņš ir dāsns pasākumu organizators. “Ziedu deja” izdota Madonā, tipogrāfijā “Erante” pie ļoti jaukām meitenēm. Iluta Oša veidoja maketu, nosaukumu izvēlējos pati.
Iluta prātoja par to, kādu vāciņu labāk izvēlēties, piedāvājot man variantus gan ar mākslīgiem, gan dabīgiem ziediem. Dabīgie mani uzrunāja vairāk, un tipogrāfija man uzdāvināja to grāmatiņas versiju, kurai bija uzdrukāti mākslīgie ziedi. Divus pēdējos krājumus sakārtot palīdzēja Jānis Trūps, viņam datorprogrammā “Word” ar rakstīšanu veicas daudz ātrāk nekā man. Skolas laikā gramatika bija mana stiprā puse, rediģēju tekstus pati.
– Varbūt, gadiem ejot, ir mainījušās tēmas, par ko rakstāt, un skatījums uz dzīvi?
– Gadiem ejot, ir gan mainījies tas, par ko rakstu, gan palikušas tās pašas mīļās tēmas. Uz dzīvi, protams, raugos citādāk nekā kādreiz, uzkrātā dzīves pieredze dzejā ievieš atziņas, par ko jaunībā nerakstīju, dzejā neuzsvēru. Tagad rūp arī pārdomas par saviem un mūsu visu gadiem…
– Radošumam un vēlmei radīt nav noteikta vecuma. Jūs arī to pierādāt, gan rakstot dzeju, gan apmeklējot pasākumus.
– Mani iedvesmo pašas dzīve, izdzīvotie gadi dažādos laika posmos, arī līdzcilvēku dzīves, Latvijas daba un cilvēku attiecības, manis pašas bērnība un jaunība, arī skolas laiks atstājis lielu iespaidu. Pārsvarā rakstu par pozitīvām emocijām, tas negatīvais reizēm uzpeld, bet pārsvarā klusējot aiziet bez dzejas tekstiem. Ik pa laikam uznāk skumjas vai smeldze, bet neslīgstu negatīvismā.
Runājot par hobijiem, dzeja, bez šaubām, ir mana galvenā aizraušanās, patīk ceļot, lai gan daudz neesmu pabijusi ārvalstīs. Pirms vairākiem gadiem bērni uzdāvināja ceļojumus uz Izraēlu un Kanāriju salām. Patīk doties izbraukumos pa Latviju, bērnības draugs, kurš dzīvo Rīgā, mani šad tad pavizina, apmeklējam pasākumus. Vēl viens mans hobijs ir klausīties šlāgermūziku. Citi par šo mūzikas žanru pat pasmejas, taču man tā ļoti patīk.
– Starp daudzajiem pasākumiem noteikti ir kādi sirdij tuvākie…
– Man svarīgas ir grāmatu prezentācijas, kad mani izlolotie dzejoļi saņem klausītāju atzinību, kad dzirdu kārtējo dzejoli, ietērptu dziesmā.
Esmu piedalījusies ļoti daudzos dzejas pasākumos, ne tikai prezentācijās, gan savā novadā, gan ārpus tā. Mūsu pusē viesojos bibliotēkās, braucu arī aiz Madonas novada robežām, kur vien tieku uzaicināta.
Esmu ciemojusies Rēzeknes novada Nagļu tautas namā, Dricēnos, nupat biju Jūrmalā – SIVA sanatorijā Jaundubultos –, Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālē, atpūtas un izklaides centrā “Lido”, Jelgavā un Ogrē, daudz būts Limbažos, savulaik arī Burtniekos, Stirnienē pirms skolas likvidācijas, Dekšārēs, Sarkaņos, Jumurdā, Mārcienas pansionātā un citviet. Visu pat nevar atcerēties un uzskaitīt.
Cik vien iespējams, bērni mani vienmēr atbalstījuši prezentācijās. Kādreiz, kad abi dzīvoja dzīvokļos, pie manis uz savu dzimto Madonu brauca ciemos bieži, bet nu, kad ir mājas, darba nekad netrūkst, ejot lielo mājassoli.
Varbūt dzīves albumā nekad nav pēdējās lappuses – kamēr vien cilvēks ir gatavs satikt citus, piedzīvot jaunus mirkļus un ļauties tam, ko dzīve vēl atnesīs. Antoņinas kundzes stāstā jūtams vienkāršs, bet ļoti patiess dzīvesprieks – tāds, kas neprasa skaļus vārdus, vien ļauj būt pateicīgai par piedzīvoto un ar interesi skatīties uz to, kas vēl priekšā.
