Manuelu aizrauj vērtību izglītība un tikumiskā audzināšana. Raidierakstā “Virtuves sarunas” žurnālistes Eva Lūse un Viktorija Slavinska-Kostigova viņam jautāja arī par krustugunīm, kurās pētnieks nonāca pēc kādas izglītības programmas izveides Latvijas skolām.
Viktorija: – Pirmais ieraksts tavā pasē, Manuel, ir, ka tu esi spānis, bet šobrīd tu dzīvo Latvijā, runā ļoti labā latviešu valodā un saki, ka ļoti mīli šo zemi.
Manuels: – Esmu dzīvojis arī Parīzē piecus gadus, pēc tam desmit gadus Strasbūrā un tagad jau divdesmit divus gadus esmu Latvijā. Piedzimu Spānijā. Mēs bijām pieci brāļi un māsas. Mums bija fantastiski vecāki, kuri ir no tāda maza Astūrijas ciematiņa kalnos. Astūrija ir īstā Spānija, un visa pārējā Spānija ir zeme, ko mēs atkarojām no arābiem. Jūs zināt, bija arābu iebrukums Spānijā 711. gadā, un viņi kāpa, kāpa, kāpa, bet Astūrijā mēs viņus apturējām. Un šovasar es kopā ar astoņiem jauniešiem no Latvijas devos uz Astūriju, un mēs izgājām Camino Primitivo, tas ir, sākotnējo ceļu, jo pirmais Svētā Jēkaba svētceļojums bija tieši no Oviedo uz Santjago de Kompostelu. Viss camino stāsts sākas Astūrijā.
Eva: – Bet kā tu nonāci līdz Latvijai?
Manuels: – Jāsāk ar to, ka es uz Franciju braucu, lai mācītos spēlēt flautu. Es biju arī pedagogs, pēc tam Strasbūrā strādāju orķestrī un mūzikas skolā, paralēli vadīju jauniešu aktivitātes sadarbībā ar katoļu institūciju, ko sauc “Opus Dei”. Tās vadītājs satikās ar tā laika Latvijas baznīcas vadītāju, kardinālu Jāni Pujatu, un viņš aicināja “Opus Dei” uz Latviju. Viņš uzskatīja, ka viens no padomju laika postījumiem bija tas, ka nebija īstā priekšstata par darba vērtību kā tādu. Viņš saprata darbu kā ceļu uz vienotību ar Dievu un kā ceļu uz personības izaugsmi, kā arī to, ka darbs ir nepieciešams, lai varētu uzturēt ģimeni, izdzīvot un kaut ko ieguldīt sabiedrībā. Un bija tāda doma – uzsākt “Opus Dei” darbu šeit Latvijā. Mani uzaicināja 2004. gadā, un es teicu: nu labi, varu atbraukt, piemēram, uz vienu gadu, un paskatīties, vai varu iemācīties valodu, atrast darbu un iekļauties. Mana pirmā darbavieta bija Rīgas Katoļu ģimnāzija un Franču licejs.
Pēc četriem gadiem mani uzaicināja fantastiski cilvēki no Mūzikas akadēmijas. Es ļoti labi atceros Vilni Strautiņu, kas tajā laikā bija flautas klases vadītājs. Viņš man ļoti palīdzēja, iepazīstināja ar cilvēkiem. Man bija arī koncerts ar pūtēju orķestri “Rīga” Jāņa Puriņa vadībā. Vēl man bija iespēja vadīt meistarklases. Tomēr Mūzikas akadēmijā pastāvīgu darbu tā vienkārši nevarēju dabūt, un es meklēju citu profesionālo ceļu.
Šodien redzu, ka Latvija man ir devusi ļoti daudz – gan muzikālā ziņā, gan attiecību un draudzības ziņā. Piemēram, šobrīd es darbojos arī ģimenes atbalsta biedrībā “Ģimenes akadēmija”. Tā organizē dažādus kursus pāriem par bērnu audzināšanu, higiēnu, tikumiem un vērtībām, attiecībām starp brāļiem un māsām, skaudību un tā tālāk. Tā programma īstenībā ir ļoti forša, tāpēc ka balstās uz gadījumu jeb situāciju analīzes metodi. Tā ir metode, kas pārņemta no biznesa skolām.
Viktorija: – Par pētnieku jau katrs nekļūst. Kā tu no mūzikas jomas esi nokļuvis akadēmiskajā vidē starp citiem Latvijas Universitātes pētniekiem?
Manuels: – Šeit jāmin viens cilvēks – Irīna Maslo. Viņa ir profesore Latvijas Universitātē, tagad jau pensijā. Stāsts bija šāds. 2008. gadā bija iespēja pieteikties doktorantūrā ar Eiropas grantiem. Es pieteicu savu tēmu: ko mākslinieks mācās tad, kad viņš māca citiem. Kāpēc es paliku Parīzē? Kad es tur mācījos, man laikam nebija tā vajadzīgā līmeņa. Mans flautas skolotājs bija solists simfoniskajā orķestrī. Es mēģināju tikt konservatorijās, kur mācās mani draugi, bet mani nepieņēma.
Vienudien es no rīta atkal spēlēju kādā vietā, mani tur nepieņēma, un tad es jautāju vienam draugam, kuru arī tur nepieņēma, ko viņš iesāks. Viņš teica, ka pēcpusdienā piedalīsies vienā konkursā Parīzes apkaimē. Aizgājām tur, samaksāju piecdesmit franku, lai varētu pieteikties konkursam, nospēlēju un tā paliku Francijā piecpadsmit gadus. Tā sieviete, kas mani paņēma, bija fantastiska pedagoģe – Madlēna Šasāna. Viņa teica, ka manī kaut kas ir un ka viņa vēlas ar mani strādāt.
Viņa teica: “Ja tu esi gatavs pedagoģiskam eksperimentam, es tevi pieņemu.”
Un tad bija jāsāk no nulles – kā stāvēt, elpot, turēt flautu, kā kustēties. Un es redzēju, ka tajā konservatorijā, tajā sabiedrībā uz pedagoģisko darbu skatās kā uz second class job – kā uz otršķirīgu. Ja tu nevari būt solists, tad tu mācīsi. Es uzskatu, ka tad, kad tu māci kaut ko, tad tev obligāti jāiet cauri tam pašam priekšmetam, bet no cita skatpunkta. Jāformulē savas domas, jāizskaidro, jāsaprot, kāpēc viņam nestrādā un tev strādā. Tu vairs nevari paļauties tikai uz emocijām, uz brīža impulsiem. Un tāpēc mācot daudz ko iemācies.
Tāpēc es gribēju rakstīt savu disertāciju par šo tēmu. Irīna Maslo Latvijā dzirdēja manu stāstu un pieņēma mani. Un interesanti – viņa man teica, ka es rakstīšu par identitāti un tādā veidā, ka pētīšu profesionālās identitātes apvienošanu. Kā profesionālo identitāti var apvienot ar pedagoģisko.
Tieši tāds ir manas disertācijas nosaukums – “Atskaņotājmākslinieka un pedagoga profesionālās identitātes integrācija”. Man tā bija fantastiska pieredze. Visu, ko esmu mācījies par zinātni, esmu ieguvis šeit, Latvijā. Man patika arī domāt par mūziķiem. Mūziķiem ir gan matemātiska, gan emocionāla domāšana, kas iet kopā.
Eva: – Jā, un tas ir pat ļoti dīvaini, bet tie, kas mācās mūzikas skolā, labi mācās arī matemātiku, vai ne?
Manuels: – Saka, piemēram, ka smadzeņu puslodes – viena ir vairāk analītiska, otra vairāk emocionāla. Un ka sievietēm tas savienotājs, kas ir iekšā, esot attīstītāks nekā vīriešiem. Bet mūziķiem tas ir īpaši attīstīts, jo mēs visu laiku esam starp emocijām un analītisko domāšanu. Tā nu es pabeidzu disertāciju, un mani pieņēma darbā – sākumā par zinātnisko asistentu Pedagoģijas fakultātē. Un pēc tam es kļuvu par pētnieku; bija labas publikācijas, arī saistībā ar manu disertāciju.
Pirmie pieci gadi bija ļoti bagāti ar dažādām zinātniskajām pieredzēm visādos projektos, arī par tiem jauniešiem, kas pamet skolu par agru. Mācījos pētīt kvalitatīvi un arī kvantitatīvi. Tās metodes man labi padevās, es pēc tam mācīju arī metodoloģiju Pedagoģijas fakultātē.
Tā kā man jau bija pieredze darbā ar jauniešiem, es izvēlējos pieteikt savu nākamo pētniecības tēmu, gribēju, lai tā ir par vērtībām, personisko izaugsmi un tikumiskā rakstura audzināšanu. Pētījuma virziens tika atbalstīts. 2020. gadā man piešķīra grantu uz vienu gadu un pēc tam – vēl uz trim. Varēju veidot zinātnisko komandu un veikt pētījumus, sadarboties ar skolotājiem. Tā tapa tikumiskās audzināšanas programma “e-tap”. Sākumā programma bija līdz devītajai klasei, mums teica, ka ir jāturpina, un tagad ir radīta ļoti laba programma ar četriem moduļiem arī līdz divpadsmitajai klasei, katram gadam divpadsmit nodarbības. Laba programma, ar ko skolotāji var strādāt tēmās par vērtībām, ģimeni, draudzību, iesaistīšanos dažādos procesos. Caur šīm tēmām ir iespēja runāt arī par citiem jautājumiem, piemēram, mazajās klasēs par higiēnu un attiecībām skolā.
Viktorija: – Kāds ir Latvijas jaunietis šodien?
Manuels: – Jaunieši ir ļoti dažādi, protams. Kādā pēcdoktorantūras projektā man bija jāuzstājas tieši ar jauniešiem. Mans uzstādījums tēmai bija – brīvs un principiāls. Tas, man liekas, ļoti labi raksturo jauniešus vispār. Viņiem ļoti svarīga ir brīvība – lai viņiem neuzspiež kaut ko darīt. Viņiem ir jāspēj atdalīties no tā, ko viņi ir saņēmuši. Viņiem jāatdalās, lai varētu izvērtēt. Ja nav tās distances, tad tu nevari novērtēt.
Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes vadošais pētnieks, projekta vadītājs Manuels Hoakins Fernandess-Gonsaless tikumiskās audzināšanas programmas “e-TAP+” noslēguma konferencē 2024. gada nogalē. Foto: Toms Grīnbergs, LU
Eva: – Un ko mammām darīt? Mammām gribas justies drošām par saviem bērniem.
Manuels: – Es domāju, ka gan mammām, gan bērniem galvenais uzdevums dzīvē ir augt kā personībām. Mammai augt kā personībai, kad viņa ir pusaudža mamma, nozīmē paļauties, saprast, uzdot pareizos jautājumus. Man mammas paraugs ir mana mamma. Viņa ļoti daudz jautāja: “Kāpēc tā?” un “Kāpēc tu tā darīji?” Nevis uzbrūkoši, bet viņa gribēja saprast. Nevis: “Šausmas, ko tu esi izdarījis!”
Es viņai vienu reizi pajautāju, kā viņa to panāca, ka mēs visi – pieci brāļi un māsas – esam ko sasnieguši. Mana vecākā māsa ir ārste un vadītāja visā ziemeļu reģionā Spānijā darba medicīnā. Otra ir viena no trīsdesmit trīs ģeoloģijas katedru vadītājām Spānijā. Pēc tam esmu es, un tad nākamā māsa arī ir doktore, filoloģe; viņa bija atbildīga par spāņu valodas mācīšanu Amerikas Savienotajās Valstīs, četrus gadus Spānijas vēstniecībā Ņujorkā. Attiecīgi pēdējais brālis ir jurists.
Mana mamma teica: “Divas lietas: bērni ir jāmīl, un ar bērniem jāizturas kā ar jau pieaugušiem. Viņi visu saprot agrāk, nekā mēs domājam. Ja tu pret viņiem izturies kā pret maziņajiem, tad tas mazulītis tev to visu atspēlēs. Viņš ar tevi manipulēs.”
Eva: – Jā, es īstenībā joprojām daudz mācos. Un mammām pēc tam jāmācās būt vecmāmiņām.
Manuels: – Kad es satiekos ar skolotājiem un runāju par tikumisko audzināšanu, izskan jautājumi, kas ir galvenais, jo vērtības taču mainās. Un tad es saku: klausieties, ir viena lieta, kas ir galvenā, un tā ir – lai cilvēks vēlētos kļūt par labāku cilvēku.
Tas ir galvenais, kas jāiedod audzināšanā, – vēlme kļūt par labāku cilvēku.
Kā to var mācīt? Tas ir līdzīgi, kā ar mūziku, to nevar izskaidrot. Vai nu viņi to redz un tad to pārņem… Viņiem tas ir jāierauga skolotājā, draugā, mammā. Bērns redz, kā mamma grib kļūt par labāku mammu, ka viņa spēj lūgt piedošanu, ja kaut kas nebija tā.
Viktorija: – Tu arī joprojām gribi kļūt par labāku cilvēku?
Manuels: – Es cenšos. Es satiekos ar cilvēkiem. Cilvēku ietekmē mijiedarbība un tas, ka viņš redz to, kas notiek ar otru. Cilvēks redz otrā attieksmi, uzvedību. Tas ir nemitīgs mācīšanās process. Es cenšos, jo man tiešām liekas, ka visvērtīgākais šeit ir cilvēks. Ja mēs gribam kļūt par labākiem cilvēkiem, mums jābūt ar tām vērtībām – saredzēt un spēt mācīties no otra.
Viktorija: – Mēs pamanījām, ka tad, kad tika prezentēta šī tikumiskās audzināšanas programma, mediji ne vienmēr bija pozitīvi noskaņoti. Kā tu ar to tiki galā?
Manuels: – Tad, kad es pabeidzu posmu par tikumisko audzināšanu, es teicu: labi, varbūt tagad varu pievērsties dzimumaudzināšanas jautājumiem. Par tikumisko audzināšanu sākumā bija kaut kādas nesaprašanās, varbūt vajadzēja labāk komunicēt, bija cilvēki, kas to nebija pieņēmuši, tāpēc ka to asociēja ar kaut kādu savu pasaules uzskatu. Nevis ar to, ka tikumi un vērtības īstenībā nāk tālu no grieķiem, no personības uzplaukuma idejas.
Eva: – Vai tev tika pārmests, ka esi kristietis?
Manuels: – Tas bija pēc tam. Sākumā nebija par to, sākumā bija vienkārši par to, ka tikumi it kā bremzēs informācijas došanu jauniešiem par dzimuma jautājumiem. Dzirdēju viedokli: ja ir par tikumību, tad tur netiks runāts par citiem jautājumiem.
Viktorija: – Klusēšana kā tikums tātad?
Manuels: – Jā, bet tikums nav klusēšana. Tikums ir balstīts uz audzināšanu, izpratni par lietām, sevis trenēšanu. Tāpat kā muzikālajā jomā, arī morālajā un attiecību jomā ir jātrenējas. Un tas ir tikums. Tad, kad pienāca šie dzimumaudzināšanas jautājumi... Šajā jomā ir kolēģi, kas strādā jau divdesmit piecus, trīsdesmit gadus, un man liekas, ka viņi dara ļoti labu darbu, grib informēt jauniešus un tā tālāk, bet, manuprāt, ar pieeju, ko var uzlabot.
Tajos materiālos, ko es redzēju, man ļoti trūka skatījuma uz seksualitāti un dzimumaudzināšanu kā daļu no ģimenes veidošanas konteksta. Man ļoti trūka skatījuma uz jaunieti kā uz personību, kas var sevi savaldīt, kas var pārvaldīt arī tās sākotnējās emocijas, kas nāk pubertātes laikā, un ka jaunietis var domāt par sevi caur tikumiem un tad veidot attiecības ar mērķi veidot ģimeni.
Eva: – Jā, jo mērķis jau ir pēc tam kļūt par mammu un tēti un audzināt bērnus.
Manuels: – Jā, un tajos materiālos tas nebija tik labi izstrādāts. Reizēm bija arī ļoti hedoniska pieeja vai lietas, kas nesaskan ar to vērtību sistēmu, kura, man liekas, var palīdzēt jaunietim veidot stabilu, laimīgu dzīvi, stabilas attiecības un tā tālāk. Tāpēc es gribēju dot savu ieguldījumu. Tas ieguldījums nebija pretoties kādam.
Latvijā situācija ir ļoti daudzveidīga. Ir tādi, kas ir vairāk uz liberālo pusi, ir, kas uz otru pusi. Bet tie nav arī vecie cilvēki pret jaunajiem vai vecāki pret skolotājiem. Nē, visas tās grupas mijiedarbojas, un demogrāfiskie faktori grupas sastāvu neietekmē. Tā ir cilvēka vēsture, ģimenes pieredze. Nezinu, kas varētu būt tie faktori, kas nosaka, pie kuras grupas tu piederi.
Gribu pateikt, ka tad, kad es atnācu šajā jomā, cilvēki, kas bija šīs jomas pārstāvji Latvijā, kļuva nervozi.
Un to es varu saprast – jaunatnācējs grib piedāvāt kaut ko jaunu. Mana izvēle bija tāda – neiet uz cīņu pret tiem, kas vērsa pret mani kādas ne visai smukas publikācijas. Tur, kur bija pamats, es atbildēju – pēc mēneša ar vienu rakstu, kas tika publicēts “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs”, atbildot uz jautājumiem, kas bija, es teiktu, nekorekti uzdoti, bet varbūt pareizi jautājumi.
Ja mums ir šaubas par pētījumu, ja mums ir kaut kāds jautājums, mēs organizējam zinātnisko konferenci, mēs uzdodam jautājumu, gaidām atbildi, parunājamies, izskaidrojamies. Es arī mācos – ar katru zinātnisko rakstu es ļoti daudz mācos kā zinātnieks. Tas ir normāls process – mācīties, kā taisīt labāku zinātni. Bet tas ir jādara tā, kā ir jādara, nevis uzreiz publiskajā telpā izsakot pārmetumu, ka šis nekam neder pētīšanai. Tā mēs nedarām.
Paralēli šiem notikumiem bija arī ļoti pozitīvi notikumi. Piemēram, mūs aicināja prezentēt mūsu pētījumu Saeimas komisijā. Ziniet, man liekas, ka ir tāpat kā ar tikumisko audzināšanu, kur pētījumu veicām 2019. gadā. Izrādījās, ka tikai piecpadsmit procenti Latvijas sabiedrības saprata tikumisko audzināšanu šauri – kā saistītu ar reliģiju vai ar seksuālās izlaidības ierobežošanu. Pārējai sabiedrībai bija normāla izpratne.
Tikums ir arī darba tikums; mums ir dainas, un tā ir daļa no mūsu kultūras. Protams, ka tikumi ir vajadzīgi, un kurš gan negrib tikumīgu sabiedrību? Mēs turpinām darbu. Es nezinu, kā būs tālāk un vai man būs finansējums, lai varētu turpināt. Es piesaku projektus, un, ja būs atbalsts, turpināsim vai arī meklēsim citus veidus, kā risināt.
Eva: – Kāpēc šī vienmēr ir bijusi tik karsta tēma?
Manuels: – Daļēji varētu būt tāpēc, ka pagātnē ir bijušas kļūdas. Tie cilvēki, kas ar to darbojas profesionālāk, tās kļūdas zina un negrib atkārtot. Tās, piemēram, ir kļūdas, kas tika darītas ASV astoņdesmitajos gados. Tur arī bija ļoti liela aktivitāte ap dzimumaudzināšanu, bet bija arī divas nostādnes, kas, manuprāt, ir kļūdainas.
Viena ir tāda, ka nevajag jauniešiem visu pateikt, tāpēc ka tad viņiem radīšoties interese un viņi gribēšot izmēģināt. Nevajag par agru, nevajag visu stāstīt, viņi jau kādreiz būs pieauguši, un tā tālāk. Man liekas, ka tā ir kļūda. Mūsdienās tā ir kļūda, tāpēc ka jauniešiem jau ir piekļuve visām tām lietām. Šobrīd neizglītot jauniešus šajā ziņā būtu nepareizi.
Otra lieta, kas, manuprāt, tajā laikā nebija pareizi izdarīta, ir tā, ka argumenti, kas tika izmantoti, lai mudinātu jauniešus, piemēram, atlikt dzimumdzīvi uz vēlāku laiku, pāragri neaizrauties ar seksualitāti un tā tālāk, pamatā bija ticībā balstīti. Tika piesaukts grēks, un tas neuzrunāja jauniešus, tāpēc ka ļoti daudziem no viņiem dzīvē ticība nebija tik tuva, lai uz viņiem iedarbotos Dieva kā autoritātes argumenti.
Es saprotu kolēģus, kas strādā ar jauniešiem un grib, lai izglītība ir balstīta zinātnē. Tās divas lietas ir ļoti labas, bet jāsaka arī, ka zinātne ir ļoti plašs jēdziens, ir ļoti dažādi pētījumi, un nevar teikt, ka zinātne atbalsta liberālo skatījumu uz seksualitāti un audzināšanu. Zinātne ļoti atbalsta arī ģimenes vērtības; zinātne atbalsta arī to, ka jaunieši spēj sevi vadīt, ja ir pareizi argumenti, ja ir izskaidrots, kāpēc, ja ir dots labs piemērs, ja ir emocionāls atbalsts, ja jauniešiem palīdz arī saprast sevi.
Tā ka, jā, mana iecere ir, ka mēs varam dot savu zinātnisko ieguldījumu šajā jomā, izskaidrojot, kāpēc arī zinātne var atbalstīt zināmu vērtību sistēmu un veidu, kā par šīm lietām runāt.
Eva: – Kā tu teiktu, kāds ir dzimumaudzināšanas mērķis?
Manuels: – Integrēt savu ķermeni un emocijas, savu bioloģisko, psiholoģisko un emocionālo pusi cilvēka dzīves projekta kontekstā. Laba dzimumaudzināšana ir tāda, kas integrē. Kas integrē cilvēka lēmumus ar cilvēka jūtām, ķermeni, emocijām. Dzimumaudzināšana ir sarežģīta tāpēc, ka tur ir gan dzīves projekts, ģimenes veidošana, gan attiecības, iemīlēšanās, lēmums atstāt savu tēvu un māti un veidot jaunu ģimeni. Tas ir brīdis, kad uzsāk jaunu dzīvi.
Man patīk viena doma: dzimumattiecības nav attiecību galapunkts, bet gan īsto attiecību sākumpunkts.
Dzimumattiecību sākums, manuprāt, ir tāds ģimenes sākums. Tas ir brīdis, kad esmu gatavs spert to soli: jā, es gribu sākt savu patstāvīgo dzīvi ar savu dzīvesbiedru un veidot savu ģimeni.
Laba dzimumaudzināšana ir tāda, kas sagatavo jaunieti nevis kaunēties par savu ķermeni un par otra dzimuma pievilcību, bet māca atpazīt: jā, man patīk šī meitene, man ļoti patīk, un es gribu par viņu domāt, un es gribu būt kopā ar viņu, un tas ir labi, un tas ir domāts tieši kā sastāvdaļa tam, kas pēc tam veidos visu manu tālāko dzīvi.
