“Mans vecākais klients bija nedaudz vecāks par 60 gadiem, un arī no kolēģiem neesmu dzirdējusi, ka viņu klientūrā būtu seniori. Pēc oficiālā iedalījuma termins “seniors” attiecas uz cilvēkiem no 65 gadu vecuma, turklāt līdz 80 gadiem skaitās agrīnais senioru vecums,” psiholoģe paskaidro. Daudz vairāk viņai nācies uzklausīt stāstus par un ap senioriem un palīdzēt risināt dažādas situācijas un attiecības.
“Pieļauju, ka vecākā paaudze biežāk nekā jauni cilvēki uzskata par nepieļaujamu “nest ārā no mājas” kaut kādas problēmas, nesaskaņas, lai cik tās būtu sāpīgas,” domā I. Done. “Un kur nu vēl atzīt, ka viņi paši nevar tikt galā, lūgt palīdzību. Palīdzības lūgšana un saņemšana vispār ir ļoti interesanta tēma, kas aktuāla ne vien senioriem, kas novecojot spēj aizvien mazāk, bet arī tuviniekiem, kuri ir līdzās un vēlas atbalstīt savu senioru.”
Novecošana ir lēna un it kā nemanāma, līdz pienāk pirmais kritiskais brīdis, kad kādu darbu pats vairs nespēj izdarīt. Kā ar to samierināties?
“Nav vienādas receptes visiem, jo esam taču tik dažādi.
Manuprāt, liela nozīme tam, kā cilvēks novērtē savu līdz šim nodzīvoto dzīvi, — ko viņš piedzīvojis, ko sasniedzis — pieņem un ir mierā ar to.
Tad vieglāk apzināties, kurā dzīves posmā esi nonācis un ka nav netaisnības tajā, ka vairs nespēj tik daudz vai tik ātri kā pirms gadiem. Ja par nodzīvoto dzīvi piezogas nožēla un neapmierinātība, drīzāk iespējams, ka vecumdienas sagādā vairāk ciešanu, jo “es pats vainīgs, ka man tagad sāp vai maza pensija, tāpēc es nevaru pieņemt nekādu palīdzību”.
Pētījumi apstiprinājuši, ka seniori vairāk tendēti uz pozitīvo, uz to, kas rada labas emocijas; cita lieta, kā viņu noskaņojumu ietekmē ārēji apstākļi — materiālais stāvoklis, slimības, sabiedriskie procesi. Tāpēc es gribētu sevi apturēt un nešķirot cilvēkus dažādās kategorijās; iespējams, ka vientuļnieki, kuriem neko nevajag, izņemot pašiem sevi, vienatnē jūtas omulīgi un ir tikpat apmierināti vai neapmierināti ar dzīvi kā aktīvie, sabiedriskie un priekšplānā redzamie seniori.
“Starp citu, arī māksla, izklaides industrija daudz pievēršas šai auditorijai un filmās, raidījumos, šovos iedvesmo piedzīvot, iepazīties, iemīlēties… Tāpat kā citu vecumu auditorijas, arī seniorus tas noteiktā mērā ietekmē — dzīve rit uz priekšu, tikai laika vairāk, bet pienākumu — mazāk! Gan jāsaprot, ka ne visi to gribēs, un nevajag viņus nosodīt — katrs esam auguši, dzīvojuši citādi, esam atšķirīgu pieredzi pārņēmuši no saviem vecākiem…”
Nereti bērni, īpaši pēc sāpīgas pieredzes, nosolās kaut kādā jomā nedarīt tā, kā viņu vecāki, bet attopas, ka iet tajās pašās pēdās… Vai iespējams pārrakstīt šādus “ģimenes kodus” ar psihologa vai psihiatra palīdzību?
“Domāju, ka daudz kas atkarīgs no personības, no dzīves laikā sastaptiem cilvēkiem; ne vienmēr ir vajadzīgs speciālists. Bet jābūt paša vēlmei “rakt” un meklēt cēloņus noteiktiem ieradumiem, un mainīties. Tam noder gan iejūtīgi tuvinieki, draugi, gan dažādas grāmatas…”
Kāda ir jūsu attieksme pret pašpalīdzības un personības izaugsmes grāmatām?
“Tās ir visādas. Iesaku redzesloka paplašināšanai, nevis kā gatavas receptes dzīves radikālai mainīšanai. Var izmēģināt vienu, otru, trešo aprakstīto tehniku — parasti tās dod kādu labumu, taču bīstami paļauties uz vienu: dari tā, un tev būs!
Interesēšanās, lasīšana, jaunu zināšanu apguve visos vecumos uztur mundru prātu, un vecumā to saglabāt ir jo īpaši svarīgi.
Nevis novilkt līniju: tagad es esmu vecs, visu zinu un atlikušos gadus — cik nu esmu sev tos “nospriedis” — iztikšu ar to, kas ir.
Amerikāņu psihologs Eriks Eriksons, kas pasaulē pazīstams ar psihosociālās attīstības teoriju, bija cilvēka dzīvi sadalījis astoņos posmos, kurā astotais bija senioru vecumā, ko, pēc viņa teorijas, raksturoja egointegritāte, kad cilvēki pārskata, kā nodzīvojuši dzīvi, sakārto savu pieredzi “pa plauktiņiem”. Bet, kad pats piedzīvoja šo posmu, veica teorijā izmaiņas, papildinādami ar 9. posmu — pilnīgas iesaistīšanās periodu, kad turpini dalīties ar savām zināšanām, papildināt tās, kustēties, lasīt un iesaistīties dzīvē. Tātad pat tik gudrs cilvēks nevarēja zināt visu, pirms pats bija piedzīvojis konkrēto vecumu un sapratis, kā tajā jūtas. Par to mums derētu atcerēties, kad iedomājamies sevi zinām, kas vajadzīgs mūsu senioriem.”
Kāds man tuvs cilvēks pārdzīvoja, ka jāpieņem palīdzība. Samierinājās tad, kad aizdomājās: lai citi varētu būt dāsni, kādam jābūt arī ņēmējam.
“Grūti samierināties ar nevarēšanu. Ne tikai senioriem, arī jaunajai paaudzei nereti ir grūti atzīt, ka viņi ar kaut ko netiek galā un jāpieņem palīdzība (es nedomāju to sabiedrības daļa, kuri uzskata, ka viņiem pienākas jebkura veida palīdzība un vienmēr ir par maz). Droši vien ikviens, kam kāds tuvs seniors, ir dzirdējis: “ko nu es tevi apgrūtināšu!” vai “gribēju piezvanīt, bet iedomājos, ka varbūt esi aizņemts”.
Lielākā daļa cilvēku vecumdienās ļoti negrib būt par apgrūtinājumu.
Es teiktu, ka palīdzības sniegšanai jābūt ļoti smalkjūtīgai, neuzbāzīgai un izvērtētai un, protams, atkarīgai arī no paša seniora fiziskās un psihiskās veselības stāvokļa. Fiziskā spēka un arī kognitīvo spēju (piemēram, atmiņas, koncentrēšanās) mazināšanās notiek pamazām, un ikreiz, kad senioram kāds darbs jāuztic citam, viņš jūtas zaudējis daļu savas autonomijas. Varbūt, piemēram, ierunāties par to, ka tev pašam grūti kaut ko atnest no veikala un pajautāt sirmgalvim — bet kā tev? Varbūt pāris reižu nedēļā iesim uz veiklu kopā vai varbūt aizbrauksim? Likt palīdzību pa mazumiņam klāt, bet arī pamanīt to, ko seniors izdarījis: ai, tu pārstādīji puķes! Es gan vēl nepaspēju! Tu gan vēl daudz ko savos gados spēj, citi tā nevar.
Piederīgajiem nevajag senioru apkraut ar rūpēm un izņemt visus darbus no rokām; jāļauj, lai viņš iespējami ilgi dara visu, ko spēj. Taču pavērojam, vai patiesi tiek galā, piemēram, vai ledusskapī ir svaigi produkti, vai sega ievilkta pārvalkā un istabas kaktos nekrājas nedēļām veci putekļi. Ja tā, tad jāpadomā, kā palīdzības piedāvājumu izteikt, nesāpinot tuvo cilvēku. Un neapvainoties, ja viņi atsakās no palīdzības tur, kur var iztikt paši. Katrs zaudēts pienākums var tikt uztverts kā pašnoteikšanās tiesību deleģēšana citam.
Mēs nedrīkstam sākt vecākus uztvert par bērniem, tā mēs viņus ātri padarīsim nevarīgus.
Reizēm piederīgie savus seniorus pārlieku žēlo un būtībā izslēdz no sadarbības. Bet viņiem ļoti vajag būt noderīgiem! Ja omīte ada zeķes, tad nevajag atraidīt piedāvājumu ar atrunu, ka viņai būs grūti. Vai piedāvāt vectēvam sagādāt žāvēšanai ābolus, jo tā tikai viņš prot.”
Paaudžu nomaiņa ir citāda nekā agrāk, bieži vien senioru bērni paši ir jau tuvu pensijas vecumam un par aprūpes risinājumu redz pansionātu.
“Arī te nav viena risinājuma. Zinu seniorus, kuri savējiem pieteikuši: ja redzat, ka vairs netieku galā, stūķējiet mani pansionātā, nekrāmējieties ar mani! Citi savukārt — tikai ne to! Risinājums uz ilgāku vai īsāku laiku varētu būt aprūpētāja piesaiste — varbūt vismaz sākumā pārmaiņus ar tuvinieku aprūpi, lai vieglāk pieņemt sveša cilvēka palīdzību. Nav nepareiza ne viena, ne otra nostāja — vēlme līdz mūža beigām palikt savās mājās vai būt pansionātā aprūpētam, sabiedrībā un ar tuviniekiem ciemoties, nevis skatīties, kā viņi uzvelk gumijas cimdus un metas tīrīt māju. Cik cilvēku, tik taisnību, un visas — pareizas.”
