Lai gan Vaira Krēsliņa dzīve jau ilgāku laiku ir saistīta ar Ādažiem, viņš lepojas ar savām Latgales saknēm un uzskata, ka bērnībā Vecvārkavā iegūtās vērtības joprojām būtiski ietekmē viņa pasaules uztveri. Šoruden Vairivaram vērot arī TV6 šova “Lauku sēta” jaunajā sezonā, taču viņa dzīvesstāsts un intereses sniedzas krietni tālāk par televīzijas ekrānā redzamo.
Aiz nopietnā un praktiskā tēla slēpjas arī daudz jutīgāka viņa personības puse. Vairim patīk pabūt dabā, turklāt vienatnē, lai izvēdinātu galvu un sakārtotu domas, bet brīvajos brīžos viņš raksta dzeju, kurā izpauž savas slēptākās domas un sajūtas. Vairis augstu vērtē ģimeni un darbu, bet cilvēkos visvairāk meklē godīgumu un spēcīgu iekšējo būtību. Šo šķietami atšķirīgo īpašību apvienojums veido Vaira Krēsliņa personību – cilvēku, kurā līdzās praktiskumam un stingram raksturam ir vieta arī romantikai un vēlmei ieraudzīt dzīvē ko skaistu.
– Lai gan šobrīd dzīvojat Ādažos, jūsu saknes ir Latgalē. Cik svarīga loma jūsu ikdienā ir dzimtajai pusei?
– Ādaži ir mana pašreizējā mājvieta, bet Latgale, jo īpaši Vecvārkava, vienmēr paliks sirdī. No turienes esmu šeit ieradies, un atmiņas par šajā skaistajā zemē pavadīto laiku būs ar mani līdz mūža galam.
– Jūs pastāvīgi uzsverat savu latgalieša būtību. Ko jums pašam nozīmē piederība Latgalei?
– Es lepojos, ka nāku no Latgales un protu latgaliešu valodu. Tā ir manas esamības neatraujama sastāvdaļa. Arī ģimenē ar sievu, brāļiem, māsām un bērniem runājam latgaliski. Visi esam latgalieši, tāpēc šī identitātes apziņa mums ir svarīga. Kādreiz esmu domājis arī par atgriešanos dzimtajā pusē un iespēju kādu laiku tur padzīvot.
– Runājot par latgaliešiem, bieži mēdz teikt, ka viņiem piemīt īpašs tiešums un darba tikums. Vai arī pats sevī to jūtat?
– Jā, tas man ikdienā ļoti palīdz. Tās ir lietas, kas no bērnības ieaudzinātas, – darba mīlestība, neatlaidība un sapratne, ka iesāktais ir jāpabeidz. Vienmēr esmu ievērojis principu – vispirms jāizdara darbs, un tikai pēc tam var domāt par izklaidi.
– Ko vēl jūs no Latgales esat paņēmis sev līdzi dzīvē?
– Tas noteikti ir darba tikums, spēja izvirzīt mērķus un pēc tam tos sasniegt. Arī latgaliešu kultūra un attieksme pret darbu. Tās ir lietas, kas manī palikušas no bērnības un palīdz arī šodien.
– Vai Vecvārkavā jums joprojām ir sava vieta, kur atgriezties?
– Protams. Tur ir lauku mājas, kur dzīvo manas vecmammas. Pēdējā laikā gan nesanāk aizbraukt ciemos tik bieži, kā gribētos, bet tāda iespēja vienmēr ir. Arī pati dzimtā vieta man joprojām ir ļoti svarīga.
– Kā vispār sākās jūsu ceļš no Latgales uz Rīgas pusi?
– Šis stāsts ir diezgan vienkāršs. Pabeidzu skolu, sāku strādāt, un man piedāvāja darbiņu Jūrmalā – vecai mājai bija jāatjauno fasāde. Aizbraucu pastrādāt un tā arī paliku galvaspilsētas tuvumā. Vēlāk arvien vairāk piesaistījos Ādažiem.
– Kādi apsvērumi lika apmesties tieši Ādažos?
– Manuprāt, tā ir ļoti laba vieta ģimenei. Ādaži ir jauna, moderna pilsēta, tur viss ir ērti pieejams, turklāt netālu ir meži un arī jūra. Ādažu novadā bāzējas arī ļoti daudz dažādu uzņēmumu, kas nodrošina plašas darba iespējas. Tāpēc man Ādaži šķiet lieliska vieta, kur var komfortabli dzīvot un strādāt. Es šeit saredzu lielu attīstības potenciālu.
Vairis Krēsliņš kopā ar vecāko dēlu Raivi aktīvi darbojas saimniecībā savā dzimtajā pusē Latgalē.
– Kas jūs esat pēc profesijas?
– Neskaitot dažādus lauksaimniecības darbus, esmu apguvis arī mēbeļu galdnieka amatu, bet pēdējos gados strādāju celtniecībā – esmu būvdarbu vadītājs. Būvējam mājas, kā mēdz teikt, no pamatiem līdz atslēgām.
– Kāpēc neizvēlējāties kļūt, teiksim, par ārstu, skolotāju vai jebkuras citas jomas pārstāvi? Kas jūs piesaistīja tieši celtniecībai?
– Es pēc dabas esmu tāds cilvēks, kurš nevar mierīgi nosēdēt. Man patīk visu laiku būt kustībā un nodarbināt prātu – daudz domāt, saskarties ar jauniem jautājumiem un izaicinājumiem, meklēt risinājumus. Šāda interesanta ikdiena man šķiet piepildīta un sagādā prieku. Būvniecībā sāku strādāt pamazām, veicot vienkāršākus uzdevumus, bet pēc tam soli pa solim kāpu arvien augstāk. Tagad pats vadu projektus un būvdarbus.
– Kāds ir lielākais izaicinājums šajā amatā?
– Pats svarīgākais ir panākt, lai visi darbi objektā noritētu pēc plāna – lai katrs savu uzdevumu paveiktu kvalitatīvi un savlaicīgi un iecerētais beigās kļūtu par realitāti. Uz papīra daudz kas izskatās vienkārši, bet dzīvē vienmēr rodas neparedzētas situācijas, kas jāatrisina, turklāt bieži vien steidzami. Tāpēc ir jācenšas izvairīties no liekas kavēšanās un nodrošināt, lai iegūtais rezultāts atbilstu visām prasībām.
– Kas jums šajā darbā sagādā vislielāko gandarījumu?
– Galveno prieku, protams, dod rezultāts. Īpaši liels saviļņojums ir brīdī, kad objekts ir pabeigts un veiksmīgi nodots ekspluatācijā. Tad redzi, ka viss darbs ir ieguldīto pūļu vērts.
– Pēc šādas piepildītas ikdienas, kad pastāvīgi jārisina dažādi jautājumi un problēmas, droši vien ir vajadzīgi arī atelpas brīži. Esat stāstījis, ka jums patīk vienatnē doties dabā. Kā jums palīdz šādi pavadīts laiks?
– Parasti es vienkārši pastaigājos. Dažreiz eju arī pa pilsētu, bet daudz labāk man patīk daba. Tā sniedz iespēju izvēdināt galvu pēc intensīvas darba nedēļas, pabūt prom no cilvēkiem un ikdienas steigas. Tad var arī mierīgi padomāt par dzīvi, sakārtot prātu un uzkrāt spēkus jaunam darba cēlienam.
– Kurp jūs vislabprātāk dodaties, kad gribas vismaz uz brīdi aizmirst par ikdienu?
– Man patīk pastaigas gar jūru. Labprāt aizbraucu uz Carnikavu, kur Gauja ietek jūrā, arī uz Saulkrastiem, Lilasti – katrai piekrastei piemīt sava burvība. Ļoti patīk arī Sigulda – tur ir daudz skaistu vietu. Bet, protams, Latgale vienmēr man būs īpaša. Lai cik daudz kur esmu bijis, arī citviet Eiropā, dzimtā puse man vienmēr šķiet pati skaistākā.
– Tas nozīmē, ka arī tālāki ceļojumi nav spējuši mainīt jūsu attieksmi pret Latgali?
– Acīmredzot ne. Varu izbraukāt Eiropu, bet pēc tam tāpat gribas atgriezties Latgalē. Tur ir kaut kas savs – tāds, ko citur nevar atrast.
– Tagad mazliet pievērsīsimies jūsu dalībai televīzijas šovā “Lauka sēta”. Izstāstiet, lūdzu, kā jūs nolēmāt piedalīties “Lauku sētā”? Varbūt jau agrāk skatījāties šo šovu un kādreiz pats bijāt domājis, ka varētu tajā piedalīties?
– Nē, tā gluži nebija. Kaut ko no “Lauku sētas” sērijām biju redzējis, bet īpaši līdzi šovam nesekoju. Pēdējos divus vai trīs gadus sieva ar māsu gan mudināja piedalīties, bet es visu laiku atrunājos, ka tādām lietām man nav laika. Šogad mani pieteica kolēģis. Kad raidījuma veidotāji manu kandidatūru apstiprināja, vairs nebija kur atkāpties – jābrauc.
– Un kādas bija pirmās sajūtas, nonākot šovā? Vai pēc tam nenožēlojāt, ka tomēr piekritāt?
– Sākumā nebiju īpaši sajūsmināts. Televīzijas kameras, kas sekoja līdzi teju uz katra soļa, bija kaut kas pilnīgi nepierasts, tāpēc pirmajā nedēļā klājās diezgan grūti. Kādu brīdi pat centos no kamerām izvairīties. Taču pamazām pieradu, sapratu, kā viss notiek, un arī pašam radās lielāka interese par apkārt notiekošo. Vēlāk jau arvien vairāk atbrīvojos, kļuva jautri, un tagad varu teikt, ka šo pieredzi noteikti nenožēloju.
– Kas, jūsuprāt, ir grūtākais cilvēkam, kurš nav pieradis atrasties kameru redzeslokā? Droši vien nav nemaz tik vienkārši uzvesties dabiski, zinot, ka ikviens tavs solis var tikt nofilmēts.
– Jā, sākumā šāda nepārtraukta uzmanība traucēja. Visu laiku apzinājos, ka apkārt ir kameras, līdz ar to bija grūtāk justies brīvi. Pēc tam sapratu, ka nav vērts par to uztraukties. Kad pārstāj domāt par kamerām, arī pats vari vairāk koncentrēties uz to, kas notiek apkārt.
– Toties ar šova fizisko pusi jums, šķiet, problēmām nevajadzētu būt. Vai vienmēr esat bijis cilvēks, kurš prot un nebaidās strādāt ar rokām?
– Jā, šajā jomā jūtos kā zivs ūdenī. Dzīvojot laukos, jau kopš bērnības esmu darījis dažādus lauksaimniecības darbus. Kādreiz arī pašam bija sava saimniecība, tāpēc fizisks darbs man nav nekas svešs, tas ir savijies ar manu būtību.
– Varbūt filmēšanas laikā jums ar pārējiem dalībniekiem izveidojās kādas īpašas saiknes, vai arī ikviens tomēr vairāk domāja par savu personīgo rezultātu?
– Jebkurā gadījumā – šovā katrs cīnās par sevi, bet tas nenozīmē, ka pēc tam visi izklīdām un pazudām. Protams, pēc “Lauku sētas” filmēšanas ikdiena mums atgriezās ierastajās sliedēs, taču kontakti ir saglabājušies. Mums ir “WhatsApp” grupa, kurā sarakstāmies, kaut ko cits citam nosūtām. Esam arī runājuši par kopīgu pasākumu, lai atkal visi varētu satikties kādā viesu namā vai citur.
– Kad devāties uz “Lauku sētu”, vai bija kaut kas tāds, par ko nejutāties drošs, jo nezinājāt, ko sagaidīt?
– Par pašiem darbiem es vispār nebaidījos. Zināju, ka ar tiem tikšu galā, jo spēju paveikt dažāda rakstura uzdevumus. Daudz lielāku neziņu radīja potenciālās producentu un režisoru vēlmes, jo man nebija tādas filmēšanās pieredzes. Bet kopumā nekas mani neuztrauca.
– Vai kameru klātbūtne kaut kādā mērā ietekmēja jūsu uzvedību? Varbūt centāties parādīt sevi labāku vai vismaz citādāku, nekā esat ikdienā?
– Nē, es vienkārši biju tāds, kāds esmu dzīvē. Arī šovā neko īpaši nemēģināju tēlot vai izlikties.
– Jau kādu brīdi “Lauku sētas” dalībnieku dzīve ir redzama arī televīzijas skatītājiem. Vai esat domājis par to, kā jutīsieties, ja cilvēki veikalos un uz ielas sāks jūs atpazīt?
– Pagaidām nezinu, kā būs. Es dalību “Lauku sētā” nenožēloju, tāpēc arī īpaši par to nesatraucos. Ja kāds mani atpazīs un gribēs kaut ko pajautāt, lai nāk klāt – parunāsim. Ādažos mani jau tāpat zina diezgan daudz cilvēku.
– Ja jums būtu iespēja atkal izdzīvot šo pieredzi un piedalīties “Lauku sētā” no jauna, vai jūs piekristu?
– Noteikti! Ar lielāko prieku piedalītos vēlreiz.
– Nu jau “Lauku sētas” dalībnieki ir redzami arī televīzijas ekrānos. Ko jūs gribētu novēlēt ādažniekiem, kuri, iespējams, būs pārsteigti, ka viņu novadā dzīvojošs cilvēks piedalās šādā šovā?
– Domāju, ka daudziem ādažniekiem tas tiešām būs pārsteigums, jo “Lauku sēta” vairāk saistās ar laukiem, bet es dzīvoju Ādažos. Tādēļ gan pilsētai, gan visiem novada iedzīvotājiem novēlu pašu labāko – lai mūsu novads turpina attīstīties, ģimenēm šeit būtu labi dzīvot, uzņēmumi varētu strādāt un augt, bet cilvēkiem būtu iespēja veidot savu dzīvi arvien labākā vidē.
Vairis Krēsliņš kārtējā ceļojuma laikā izbauda neskarto dabu Zviedrijā.
– Atgriežamies no filmēšanas laukuma jūsu ierastajā dzīves ritmā. Pastāstiet, kā aizrit jūsu ikdiena! Vai jums pēc būvniecībā neizbēgamās pastāvīgās kņadas ir svarīgi reizēm pabūt arī klusumā, vietās, kur nav lielas cilvēku burzmas?
– Jā, man daudz vairāk patīk klusums un miers nekā klubi, diskotēkas un skaļas ballītes, kur pulcējas daudz cilvēku. Šāda rakstura izklaides mani īpaši neinteresē. Labāk jūtos mierīgā vidē, kur varu būt pats ar sevi.
– Līdz šim jūs atstājāt diezgan nopietna un praktiska cilvēka iespaidu. Tomēr tagad šķiet, ka aiz šī tēla slēpjas arī romantiskā puse. Kā tā izpaužas?
– Darbā, protams, esmu diezgan nopietns, bet pret tuviem cilvēkiem varu būt arī emocionāls. Man patīk sievai pateikt kādu skaistu vārdu, uzrakstīt kaut ko dzejā. Tāda laikam varētu būt mana romantiskā puse.
– Kā vispār sākāt rakstīt dzeju?
– Šī vēlme radās pamazām, ar gadiem un dzīves pieredzi. Dažādi piedzīvoti notikumi un mirkļi dod vielu pārdomām. Laikam jau arī dzīves skola iemāca saskatīt lietas, par kurām pēc tam gribas uzrakstīt.
– Kas visbiežāk kļūst par iedvesmas avotu jūsu dzejai?
– Pārsvarā tas ir kāds man tuvs cilvēks. Ja viņš man ir svarīgs, tad arī rodas vēlme kaut ko uzrakstīt. Mīļam cilvēkam dzejā var pateikt daudz ko tādu, ko citādi varbūt nemaz nav iespējams pasacīt.
– Varbūt dzeja jums palīdz arī aprakstīt sajūtas, par kurām pats ne vienmēr runājat?
– Jā, noteikti. Dzejā var izpaust to, ko parastā sarunā varbūt neizdodas vai negribas pateikt. Tā ir iespēja atklāt savas domas un sajūtas otram. Tā kā parasti daudz jāstrādā, dažkārt vieglāk ir uzrakstīt kaut ko skaistu, nekā to pateikt vārdos.
– Vai jūsu rakstīto dzeju lasa arī citi?
– Tikai mani tuvākie cilvēki, jo nekādas grāmatas man nav un neesmu arī domājis par tās izdošanu.
– Varbūt esat kādreiz apsvēris iespēju piedāvāt savus dzejoļus mūziķiem, lai no tiem varētu rasties dziesmas?
– Nē, nav bijusi tāda doma. Man tādām lietām nav ne laika, ne arī vēlmes. Viss, ko uzrakstu, paliek pie manis. Tās ir manas domas, dzīve un piedzīvotie mirkļi, tāpēc negribas ar tiem īpaši dalīties.
– Kāds jūs esat ikdienā – mierīgs, tiešs, nosvērts vai varbūt arī impulsīvs?
– Tas ir atkarīgs no situācijas. Parasti cenšos būt mierīgs un kluss, bet, ja mani nokaitina, es varu arī asi reaģēt un kļūt agresīvs vai pat rupjš. Par taisnību esmu gatavs cīnīties līdz galam.
– Nosauciet, lūdzu, vērtības, kuras jums ir svarīgas attiecībās ar citiem cilvēkiem?
– Taisnīgums un respekts. Man ir būtiski, lai ikviens izturas godīgi un ar cieņu.
– Vai esat no tiem cilvēkiem, kas vienmēr tieši pasaka, ko domā, vai tomēr dodat priekšroku diplomātijai?
– Es parasti neko neslēpju un nemēģinu izlikties. Ne visiem tas patīk, jo reizēm esmu pārāk tiešs un pārliecināts par savuviedokli, taču neesmu no tiem, kas savas domas mēģina īpaši izskaistināt.
– Kas jūs dzīvē visvairāk motivē?
– Panākumi darbā un ģimene. Man aug divi dēli, unarī viņu dēļ es vēlos turpināt attīstīties un sasniegt arvien vairāk.
Vairis Krēsliņš kopā ar sievu Annu un abiem dēliem – Raivi un Robertu.
– Kā tiekat galā ar dažādiem sarežģījumiem dzīvē un sekojošo spiedienu, kas periodiski piemeklē teju ikvienu cilvēku?
– Dzīve mani ir diezgan pamatīgi norūdījusi. Tagad vairs nav daudz tādu lietu, kas mani varētu patiešām salauztvai izsist no līdzsvara. Esmu izgājis cauri pietiekami daudzām grūtībām, lai zinātu – lielākā daļa no tām ir pārvaramas.
– Tātad var teikt, ka jūs dzīves laikā esat uzaudzējis diezgan biezas bruņas?
– Domāju, tas ir trāpīgi sacīts. Pēc visa piedzīvotā mani vairs nav tik viegli ietekmēt vai satricināt.
– Kas jums šķiet skaists – dabā, cilvēkos, attiecībās?
– Dabā, protams, ārējais skaistums, kas visbiežāk ir redzams uzreiz. Cilvēkos man svarīgāks ir tas, kas valda viņu iekšējā pasaulē. Ārējais izskats pats parsevi neko izšķirošu nepasaka. Daudz nozīmīgāka ir katra indivīda dziļākā būtība.
– Jūs reiz teicāt, ka spējat diezgan ātri novērtēt cilvēkus. Vai patiešām jau pēc neilgas sarunas varat saprast, ar ko jums ir darīšana?
– Manuprāt, jā. Dzīvesskola man ir daudz ko iemācījusi, un tikšanās gaitā parasti jau pēc dažām minūtēm varu nojaust, kāds pēc dabas ir mans sarunas biedrs un ko no viņa var sagaidīt.
– Vai jūs ticat, ka cilvēks spēj būtiski mainīties?
– Protams. Ir indivīdi, kuri dzīves laikā mainās par 360 grādiem, bet citi paliek tādi paši kā agrāk. Ja kāds pats negrib neko savā dzīvē mainīt, viņš var nodzīvot visu mūžu tādā pašā veidā. Šādu cilvēku man būtībā ir žēl, toties ir prieks par tiem, kas pat pēc smaga kritiena spēj piecelties, sākt dzīvi no jauna un iet tālāk.
– Vai šī spēja ātri novērtēt citus jums palīdz arī darbā? Piemēram, vai varat laikus saprast, ka cilvēks nav īsti godīgs vai vienkārši nav piemērots konkrētajam darbam?
– Jā, tādi gadījumi man ir bijuši. Mans rekords laikam ir apmēram pusstunda – tik ilgi vajadzēja, lai saprastu, ka darbinieks manā komandā īsti neder. Bija skaidrs, ka viņš īsti nesaprot, kas no viņa tiek prasīts. Es mēģināju viņu pamācīt un parādīt, kā viss jādara, bet beigās sapratu, ka viņš nav spējīgs veikt to, ko es vēlos. Tiesa, nav bijis tā, ka jau pēc pirmajām minūtēm kādu uzreiz sūtītu mājās.
– Un noslēgumā – ko jūs pats sev šajā dzīves posmā visvairāk novēlētu?
– Prieku, laimi un veselību. Ja tas viss ir, tad pārējais jau paša spēkiem ir paveicams.
– Lai izdodas veiksmīgi sasniegt visus mērķus!
