Mājas pagalmā rosās Anitas vīrs Guntis, bet pirmais pie mašīnas pieskrien vilciņš Larsons un cenšas ielūkoties iekšā pa logu. Uz sliekšņa iznāk arī Anita, silti uzsmaida un vedina iekšā mājā, kur iekārtojamies virtuvē. Te smaržo pēc pusdienām, ko vēlāk visi kopā baudīsim, un gaisotnē ir ļoti omulīga. “Gunti, nāc tu arī!” Anita aicina vīru pievienoties. “Nevar par mani runāt vienpersoniski, jo esam divi vienā.” Un mūsu pulks kļūst vēl lielāks, jo apsveicināties atskrien arī pekinietis Fredis, kurš pērn rudenī nosvinēja gada jubileju, un divarpus gadus vecais Jorkšīras terjers Mikiņš. “Fredis šodien tāds savārdzis, puikam no rīta bija nelaba dūša. Gaidām veterinārārsti,” Anita saka un mīļi noglauda suņukam galvu. Bez suņiem viņas ikdiena nav iedomājama – tāpat kā bez mūzikas, skatuves, ģimenes un radošuma.
Ar dziesmu šūpulī
Uz jautājumu, kāds ir viņas dzīves moto, Anita, ilgi nedomājot, atbild: “Dzīve kā dziesma un tauriņu deja.” Jo dziesma viņai bijusi klātesoša faktiski no pirmajām dzīves dienām. Kā Anitai stāstījusi mamma, vedot viņu mājās no Cēsu slimnīcas dzemdību nodaļas, tētis viņas sagaidījis ar mūziku. Piebraucot pie mājas, viņš aši iekāpis pa logu istabā un ieslēdzis radio. Un kā pēc Dieva rokas mājiena tieši tajā brīdī, kad Anitu nesa iekšā mājā, skanējis ļoti skaists koncerts. Tētis radio pagriezis vēl skaļāk, lai skan visa māja.
“Mūsu dzimtā daudziem mūzika bija tuva, un katrs to bija apguvis pašmācības ceļā. Tādēļ, ka to mīlēja. Un arī ballītes! [Atskan Anitas sulīgie smiekli.] Mamma un viņas māsa spēlēja akordeonu, mans vectēvs, mammas tētis, prata spēlēt daudzus instrumentus un izgatavoja kokles. Kara laikā viņš devās bēgļu gaitās un nokļuva Austrālijā, kur visu dzīvi arī nodzīvoja,” stāsta Anita. “Visi pašdarbnieki,” piebilst Guntis. Anita piekrītoši māj ar galvu un norāda uz vīru: “Guntis jau arī ir ievilkts mūzikā. Uz koncertiem netieku, ja mani neved, tad ir videoklipu filmēšanas, ieraksti studijā, dažādi festivāli. Mēs visu darām kopā. Guntis apguva, kā uzlikt un noregulēt aparatūru, tāpat viņš vienmēr raugās, lai nepazaudēju tērpus, kurpes, sintezatorus, jo pasākumos dažkārt mēdzu būt izklaidīga – ar visiem taču jāaprunājas, visi jāsamīļo. Vīrs arī ir redzams daudzos manos videoklipos.”
Mīlestība ir uzticēšanās
Anitas agrā bērnība aizritēja Taurenē, skolas laiks – Vidrižos. Pirmā publiskā uzstāšanās bija uz Vidrižu skolas skatuves Māmiņdienaspasākumā – Anita spēlēja akordeonu un dziedāja tautasdziesmu “Silta, jauka istabiņa”. Pēc skolas dzīves ceļš aizveda uz Limbažiem, kur viņas muzikālie centieni arvien pieņēmās spēkā.
“Gribēju iestāties Cēsu Mūzikas skolā kordiriģentu klasē. Togad bija ļoti liels konkurss, es divus pārbaudījumus izturēju, trešo ne. Tikai pēc tam uzzināju, ka varēju iestāties arī citā nodaļā, kur konkurss nebija tik liels, jo vēlāk bija iespējama rotācija. Bet notika tā, kā notika, un alkas pēc skatuves tas neapslāpēja, tieši otrādi. Mācoties devītajā klasē, apmeklēju privātstundas pie klavieru skolotājas Maijas Lūkinas, kura spēlēja klavieres Limbažu pienotavas estrādes orķestrī un zināja, ka arī mani aicina skatuve, ka tas ir mans mērķis. Viņa sāka mani ņemt līdzi uz koncertiem. Atlīdzību naudas izteiksmē par to nesaņēmu, bet ieguvu ne mazāk vērtīgo pieredzi. Nodarbībās apguvu dažādas dziesmas, ko pēc tam uz skatuves varēju nodziedāt,” atminas Anita.
Tad sekoja laiks vietējā lauku kapelā, kur Anita ne tikai dziedāja, bet arī spēlēja cītaru. Tolaik viņa un Guntis jau bija precējušies, pasaulē bija nākuši dēli. Ģimene vēl dzīvoja dzīvoklī, bet ārpus pilsētas centra bija dārzs un kūtiņa, kurā mita aprūpējamie – govis, sivēni, vistas. Un arī kapelai darba netrūka, katru nedēļu vajadzēja spēlēt kāzās, ballītēs, privātos pasākumos.
“Tas bija interesants, bet ne vienmēr viegls laiks. Nezinu, kā varējām visu apvienot: četri bērni ar mazu gadu starpību, dārzs, lopiņi, darbs un muzicēšana. Bet laikam jaunībā ar daudz ko var tikt galā. Turklāt nav jau noslēpums, ka deviņdesmitajos gados algas bija tādas, kādas bija, un mana muzicēšana bija labs papildinājums ģimenes budžetam. Muzicējot nopelnīju pat vairāk nekā darbā. Guntis palika viens pats pie bērniem, dažkārt palīgos atbrauca vecmamma. Viņš nevienu brīdi neizrādīja nedz neapmierinātību, nedz greizsirdību, ka es viena pa ballītēm braukāju, laikam jau zināja, ka man ir robežas. Esmu dulla, bet ne tik dulla, lai pārkāptu rāmjus. Gunti, nu pastāsti, kā bija!” Anita ar smaidu uz lūpām vēršas pie vīra. Guntis parausta plecus un ir lakonisks: “Nekādu problēmu nudien nebija.”
Dēli mammas pēdās nav gājuši un savu dzīvi ir saistījuši ar amatniecību – mēbeļu galdniecību un guļbūvju celtniecību. Anita ir arī bagāta vecmāmiņa – viņai ir pieci mazbērni.
Anita Ozola ar dzīvesbiedru. Foto: no privātā arhīva
Padoms no Noras Bumbieres
Pirmā pašas sacerētā melodija pie Anitas atnākusi skolas laikā. Viņa gan vairs neatceras dzejoļa autoru, tikai pirmās rindas: “Tikai vienu pūpolzaru, kas tik sudrabaini mirdz…”
Bet īsts pašsacerēto melodiju birums sācies 1988. gadā – ar mūziku Jura Brežģa dzejolim “Ceļamaize”. Pirmās dziesmaslielākotiesbija veltītas ģimenes tēmai un tapa, spēlējot akordeonu. Pamazām ap Anitu sāka pulcēties viņas daiļrades cienītāji, radās arī dziesmotas sadarbības. Piemēram, grupa “Saulesgaisma”. Notika tā: Anita iepazinās un sadraudzējās ar limbažnieci Maritu Lazdiņu, kurai bija muzikālā izglītība. “Viņa mani sāka likt rāmjos, jo, spēlējot akordeonu, varēju izpausties tik brīvi, cik pašai tīk, piemēram, pavilkt kādu noti garāku, bet ar sintezatoru vairs tā nevarēja. Tā nu Marita pielaboja manis rakstītās notis, spēlēja, dziedājām duetā. Savukārt mana radiniece Indra Ozola palīdzēja atrast tekstus.” Dziesmas krājās, un brieda nākamais solis – studijas ieraksts.
Bet te – maza atkāpe. 1993. gadā Anita Latvijas Televīzijas 6. studijā mēģināja iedziedāt dziesmu “Ritam, titam”. Satraukums, jo pirmo reizi jādzied ar profesionālu pavadījumu, balss ne visai gribēja klausīt. Sagadījās, ka operatoru telpā Anitas dziedāšanu bija klausījusies leģendārā Nora Bumbiere. Kādā brīdī viņa pasauca Anitu maliņā, jo gribot kaut ko teikt. “Man pat elpa aizrāvās! Viņa uzlika roku man uz pleca kā sena, mīļa paziņa un sacīja: “Es tev pa draugam pateikšu, kā vajag pareizi dziedāt. Tev jādzied zemākā tonalitātē, un burtu -e izdziedi platāk, tad tev skanēs labāk,”“ nejaušo, bet īpašo tikšanos atceras Anita. Pēc Noras Bumbieres ieteikuma fonogrammu noregulēja par toni zemāk, un dziesmas ieraksts tika pabeigts.
Pirmās audiokasetes“Ābeļziedi” tapšanu sponsorēja uzņēmējs Andrejs Hansons no Alojas. Gadu pēc pirmās audiokasetes sekoja otrā ar nosaukumu “Dvēseles dziesma” – dziesmas ar kristīgu ievirzi. “Atsauksmes bija dažādas. “Ābeļziedi” vienam patika, citam šķita pārlieku smeldzīgi. Tas pats bija ar “Dvēseles dziesmu” – kādam gāja pie sirds, cits teica, ka šis nu man galīgi nepiestāv, ko es tur daru.”
Vai kritika Anitu nobiedēja? Nebūt ne! Jo viņai ir tuva pārliecība – celies un ej! Kā reiz pati rakstīja savā dienasgrāmatā: “Celies un ej! Tev ir jāiet. Jāiet uz priekšu, pretī rītdienai, pretī izaugsmei – ar gaišu, tālejošu skatu uz dzīvi. Tev jāiet savs ceļš, savs Gaismas ceļš.”
Anitā pamodās spīts, sak, nu labi, ja šis ir par lirisku, bet tas nepiestāv, radīšu ko pilnīgi pretēju! Tā tapa programma un arī audioieraksts “Trakas lietas”ar Valda Artava un latvju nerātno dainu tekstiem un Anitas komponēto mūziku. Viņa nosmej: “Neviens vairs neko neteica – visiem mute bija vai nu ciet vai vaļā.” Ar šo programmu tika apbraukātas tuvākas un tālākas Latvijas vietas.
Grupa “Saulesgaisma”vairs nepastāv. Tagad Anita uzstājas duetā ar Raimondu Brikmani.
Būtu citādi, bet vai labāk?
Pagāja vienpadsmit gadi, līdz Anita atkal atgriezās ierakstu studijā. 2010. gadā dzīve viņu saveda kopā ar dzejnieci Zentu Gavrilovu, kura piedāvāja savus dzejoļus un finansiālo atbalstu studijas ierakstam. Sacīts – darīts! Anita ietērpa Zentas dzeju mūzikā, un dienasgaismu ieraudzīja kompaktdisks ar nosaukumu“Saulespuķe”. “Nesen bija nodibināts “Latvijas šlāgerkanāls”, un drīz vien notika mana pirmā mūzikas klipa filmēšana. Kad tas parādījās televīzijā, sapratu, ka maisam gals nu pa īstam ir vaļā un sākas jauna lappuse manā muzikālajā dzīvē,” atminas mūziķe. Sekoja virkne albumu: “Sapņu šūpolēs” (2013), “Ceļamaize” (2017), “Liepziedu laiks” (2019), “Dzintarlāses” (2022) un “Ēdelveiss” (2025).
Kur slēpjas šis mūzikas valdzinājums, kas neļauj apstāties? “Milzīga iekšēja vilkme. Esmu domājusi, kā būtu veidojusies mana dzīve, ja absolvētu augstās mūzikas skolas un konservatorijas. Noteikti citāda. Vai tad es justos apmierināta ar sevi un dzīve būtu piepildīta? Nezinu. Man pietiek ar to, kas man ir, un man ir daudz,” vaļsirdīgi atzīst Anita.
Lai taptu dziesmas melodija, Anitai nepieciešams mierīgs noskaņojums un lai tajā brīdī neviens netraucē. To, kāds būs galarezultāts – jestrāks vai liriskāks –, ietekmē arī teksts. “Un te ir interesanti. Ko jutis un domājis dzejnieks un ko, dzejoli lasot, domāju un jūtu es? Jo varbūt dzejnieks, rakstot šīs rindas, ir domājis kaut ko citu, bet man gribas uzrakstīt koķetāku, nenopietnāku melodiju. Vai tieši otrādi. Dzejoļi man ir izdrukāti ļoti daudz, kad jūtu – ir iedvesma –, sēžos un šķirstu to čupiņu. Citreiz ir tā, ka pat nevaru izvēlēties, kuram pirmajam rakstīt melodiju, visi tik forši! Bet gadās arī tā, ka piepeši vairs neviens neder.” Kad melodijas uzrakstītas, Anita ļauj, lai tās kādu brītiņu nosēžas, un tad pēc laika novērtē vēlreiz.
Komandas spēks
Daļa Anitas ikdienas tagad aizrit Pociema Kultūras namā. Tur viņa vada dāmu tradīciju kopu “Draiskās vīgriezes” un bērnu ansambli “Sprigulīši”. Kā pati smej, tas ir valstiskais darbs. Pārējais laiks ir veltīts ģimenei, komponēšanai, koncertiem, mājai, dārzam un ciemiņu uzņemšanai. Jā, dažādi pasākumi “Dārzniekos”notiek bieži: literātu saieti, sniegavīru karnevāls, Vēža zīmē dzimušo salidojumi, Ozolu dzimtas saieti un vēl, un vēl.
Un jau divdesmit vienu gadu jūlija trešajā sestdienā “Dārzniekos”pulcējas dziesmu un deju draugi festivālā “Starp bērziem, pļavām un taureņiem”. No pārdesmit cilvēku salidojuma tas izaudzis par pasākumu ar vairāk nekā četriem simtiem apmeklētāju. “Atceros, kā festivāla pirmsākumos uztraucos: vai dieniņ, šoreiz būs astoņdesmit cilvēku, tik daudz! Esmu pieradusi visu kontrolēt, un man jāzina, ka visiem visa pietiks, lai neviens nebūtu izslāpis vai izsalcis,” smejas Anita. Lai sarīkotu šādu pasākumu, darbiņš atrodas katram. Guntis velk ārā lielos katlus, lai uz ugunskura vārītu īpašo zupu, riktē teltis, uzstāda skaņu aparatūru, savukārt Anitas “vīgriezes”jeb, kā viņa pati saka, “manas mīļās vīgriezītes”, ir griezējkomanda – jau piektdien tiek sparīgi grieztas un smalcinātas visas zupai un salātiem nepieciešamās sastāvdaļas. “Bez šādas komandas es nevarētu neko izdarīt, pilnīgi neko. Tā tai dzīvē ir – tev jābūt savai komandai, kas būs ar tevi uz viena viļņa. Darbā, sadzīvē, uz skatuves, svētkos – komanda nozīmē ļoti daudz.”
Viesmīlību Anita esot mantojusi no mammas, kura bijusi prasmīga saimniece. Arī viņai bijis svarīgi, lai ikviens ciemiņš būtu silti sagaidīts un tiktu pabarots. “Kā jau kara laika bērns, kurš zina, kas ir bads, mamma bija iemācījusies, ka viss nepieciešamais jāizaudzē pašiem, lai saime vienmēr būtu apgādāta ar produktiem un būtu arī, ko viesiem iedot. Mamma klāja mūsu kāzu galdu, speciāli izaudzēja sivēnu un bulli, lai simt divdesmit viesiem nekā netrūktu. Viņa arī bija sarunājusi māksliniekus no Rīgas – VEF Kultūras nama ansambli. Divas dienas mūsu viesi līksmoja, ēda, dzēra, dejoja un katrs vēl dabūja cienastu līdzņemšanai.”
Vasarā Anita un Guntis atzīmēja jau četrdesmit ceturto kāzu gadadienu. Izrādās, tās esot topāza kāzas. Lai arī sākotnēji bijis plānots lielāks viesu skaits, beigās svinētāju pulciņš sarucis. “Pēc tam, vandoties pa internetu, atradu, ka uz topāza kāzu svinībām parasti aicina tuvākos draugus un dažus radus. Nodomāju: kur tik precīzi var notrāpīt! Dzīve visu salika tā, kā tam jābūt.”
Nevar nepamanīt, cik mīļi Anita un Guntis viens uz otru raugās. Kāds ir ilgās kopdzīves noslēpums? “Tā ir nolemts. Un, kā ir nolemts, tā notiks. Mēs vienkārši dzīvojam, ir daudz kas kopīgs. Labāka vīra nav!”
Vibrēt vienā frekvencē
Kamēr runājamies, savu darbiņu ir pabeigusi veterinārārste, un virtuvē ņipri ieskrien Fredis. Anita paņem viņu klēpī un noprasa: “Nu, Fredīti, čikiņu dabūji?” Dzīvnieku labsajūta šajās mājās nav mazsvarīgāka par cilvēku labbūtību. Suņiem vienmēr ir uzvārīts kāds īpašs ēdiens, nopirkti kārumiņi. Anita teic, ka naktī viņa suņus ārā vienus nelaiž. Ja kādam ir steidzama vajadzība, ceļas arī saimnieki, lai viss būtu droši.
Un, ja reiz sākām par labbūtību, ar to arī turpināsim.
Kas iedvesmo un iepriecina Anitu un piepilda vaļas brīžus? “Labi padarīta darba sajūta,” viņa sparīgi teic. Te nu bija vaļas brīži! “Kad izdevies viss, kas ieplānots, esmu pagatavojusi ēdienu, un puķu dobes arī ir apčubinātas. Dārzs ir mana meditācija, ziedi – prieka avots. Esmu vasaras zvērs, tikai un vienīgi, man gribas, lai visapkārt būtu zaļumi un ziedi. Kaut kur uz kūrortu es nemaz negribu braukt. Tā vienkārši gulēt pie jūras – ko vēl ne?! Es kļūtu nervoza, ja būtu tikai jāguļ un jālaiskojas. Protams, esam paceļojuši ārpus Latvijas, bet godīgi jāatzīst – reti. Tajā pašā laikā nenodzenam sevi tā, ka krītam no kājām nost. Vienkārši darām to, kas patīk.” Un vēl Anita piebilst, ka viņai ļoti patīk konservēt.
Sievišķīgā vājība esot skatuves tērpi. Ik palaikam jauna kleita ir jānopērk, pat ja skapī vairs nav vietas. “Es nezināju, ka četrdurvju skapis ir tik mazs un neietilpīgs!” Anita smejas.
Ozolu pāri vieno ne tikai mīlestība pret dabu, bet arī vēlme iemūžināt tās skaistumu un daudzveidību fotogrāfijās. Sākumā Anita ar tā dēvēto “ziepju trauku” aizrautīgi fotografēja pašas lolotos ziedus, vēlāk fotografēšanas stafeti pārņēma Guntis. Viņam bijušas divas izstādes – vienā dominējusi ziedu un sēņu tēma, otrā ūdens.
“Man ļoti patīk uzņemt pie sevis draugus un ciemiņus. Tad es varu sagatavot cienastu, pasēdēt, pasmieties, aprunāties un vienkārši atslēgties no visa. Izjust satikšanās prieku ir svarīgi, to novēlu ikvienam. Mazāk sēdēt pie datora un glaudīt telefonu, bet vairāk tikties klātienē. Aizbraukt pie kāda ciemos, izdomāt, ko nosvinēt, sarīkot ballīti, no sirds aprunāties un izbaudīt enerģijas apmaiņu. Un būt kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, tiem, kuri ar tevi vibrē vienā frekvencē. Man šķiet, ka šis ir laiks, kad cilvēki ļoti sadalās, un tā būs vēl vairāk. Kopā paliks tie, kam ir līdzīgas enerģijas, un viņi, ejot uz priekšu, pulcēs ap sevi līdzīgi domājošos. Jo pēc pandēmijas cilvēkos ir parādījusies nenovīdība, skaudība, ko labi var redzēt sociālo tīklu komentāros. Ak dieniņ, kas tik tur nenāk pretī! Lai visiem pietiek enerģijas pārlaist šo trako laiku! Un lai visu sirdīs mājo vairāk mīlestības.”
