Laikraksta “Saldus Zeme” lasītājiem Egils Jucevičs ir rubrikas Lietu vēsture autors — 2021. gada oktobrī saņēmām pirmo rakstu, un kopš tā laika kompaktās publikācijās esam uzzinājuši, kā izgudroja peļu lamatas, žiletes, eskalatoru un citas modernas lietas, kā radās kefīrs un virkne citu ierastu pārtikas produktu, caur kādām zemēm saņēmām pirmās kafijas pupiņas, rumu, gladiolas, brokastu pārslas, mārrutkus un daudz ko citu.
Gadiem labi sastrādājāmies, nepārmijuši ne vārda. Šopavasar izlēmu, ka lasītājiem un arī man jāiepazīstas ar interesantu faktu zinātāju un meklētāju. Norunājām trīs stundas. Pirmajās minūtēs salūza ledus, bet pēdējās sarunbiedrs uzstāja, lai beidzu jūsot un drīz braucu ciemos.
Seniors detalizēti pastāstīja par mīļām vai zīmīgām epizodēm no savas raibās darba dzīves. Kad pēc 56 gadiem tā beidzās, Egils pasauli redzējis melnu. Tagad par sevi smaida: “Pieradu un dzīvi atkal redzu krāsās. Nu tā kā čigāns. Viņa brālis saka: “Pie visa var pierast! Pakāra brāli par zirgu zagšanu. Sākumā šis grozījās un spārdījās, tad pierada un palika mierīgs.”” Lai kuru tēmu aizķērām, skolotājam prātā gadījās kāda trāpīga anekdote vai humorīga replika.
“Par daudz ko man prasīts Egil, vai tu gribētu...? vai tu varētu...?, bet uz vissvarīgākajām lietām esmu uzprasījies pats — pieteicos Latvijas Tautas frontē un par ekskursiju vadītāju, pats Saldus un Madonas avīzei piedāvāju vēstures stāstiņus. Atceros padomju laika jēdzienu “svārstības no partijas ģenerāllīnijas”. Jāsaka tā: man bijusi viena sieva, skola un partija. Pamatā. Bet svārstības arī bijušas,” runātāja prāts nesas uz jokiem.
Ja mācību grāmata tik sausa, ka grab...
Viņam skolā padevās daudzi priekšmeti, tāpēc nevarējis izlemt, ko studēt; skaidrs bijis tikai viens — nebūs ne ārsts, ne skolotājs... “Divi klasesbiedri stājāmies Latvijas Valsts Universitātes nodaļā par elektrostacijām un tīkliem, bet palikām uzreiz zem svītras. Iemukām Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, jo mājās gaidīja karakungu pavēste par dienestu.
Bez lielīšanās un bez kautrības varu teikt, ka man amats padevās un bija laimīga roka uz uzaudzināmajām klasēm. Esmu mācījis vairāk nekā 3000 skolēnu un izaudzinājis astoņas klases. Mācībās tās bija augšgalā, skolas Jaungada karnevālos bieži ieguva pirmo vietu. Vieni no pirmajiem braucām skolas ekskursijās uz Maskavu un Ļeņingradu,” skolotājs atceras savējos Grobiņas vidusskolā. Spilgtas atmiņas viņam saistās arī ar Liepājas pilsētas 5. vidusskolu un Aizputes neklātienes vidusskolas Grobiņas konsultāciju punktu.
Profesionālās dzīves pirmajā pusē visa klase gājusi aiz skolotāja, pēdējos gados — vien četri, pieci skolēni, bet kopumā Egils nesūdzas ne par vienu paaudzi. “Jo nebija neviena, kas dikti riskētu lēkt man acīs. Ko tur tagad slēpt — mana mute var būt asa un riebīga... Skuķi biežāk gribēja parādīt raksturu, taču pasaucu sānis un izrunājām, kāpēc viņas risks neattaisnosies,” pedagogs runā tieši.
Manis mudināts, vērtējoši izsakās par šo laiku skolēniem: “Caurmēra vidusskolēns ir krietni gudrāks, nesalīdzināmi patstāvīgāks un drošāks, spējīgs, bet... Viņš nevar ciest regulāru garlaicīgu darbu. Projekta dēļ trīs naktis negulēs un dabūs gatavu, ka nenobrīnīties, bet nav spējīgs strādāt ilgas stundas katru dienu. No savas pieredzes saku — bez ilgstoša darba arī jaunajos laikos nekas nesanāk.”
Skolēnu aptaujās fizikas skolotāju regulāri atzina par vienu no populārākajiem. Jauniešiem viņa stundas šķita interesantas, jo jau padomju laikā izmantojis kompetenču pieeju un stundas pietuvinājis dzīvei. “Bišķi parunājām par teoriju, bet visa rēķināšana un kontroldarbi — caur laboratorijas darbiem. Tādā veidā apguva aptuveni 80 % mācību vielas. Ja skolēns nebija superdumjš vai slinks, bija sekmīgs.
Reiz mācību pārzinis man aizrādīja: “Skolotāj Jucevič, jūsu klasē ļoti daudz divnieku.” Atbildēju droši: “Zinu. Es tak pats tos saliku!” Kad biju jaunāks, tik traki acīs nelēcu. Atceros Liepājas rajona partijas trešā sekretāra teikto: “Nesekmīgi skolēni skaitās slikti? Einšteins bija nesekmīgs, bet, rau, kas no viņa iznāca!” Vēlākos gados būtu atbildējis: “Kopš viņa bijuši kādi 10 miljoni nesekmīgu skolēnu, bet otra Einšteina kā nav, tā nav.”
Ir divu veidu skolotāji. Pirmie iet dziļumā vienā jomā. Es piederu pie otrajiem — esmu gana dziļi savā jomā, bet ar horizontu. Visu mūžu esmu skatījies apkārt pēc tā, kas skolēniem varētu noderēt stundās. Esmu mācījis fiziku, matemātiku, astronomiju, rasēšanu, programmēšanu, informātikas un datorzinību pamatus, vēsturi un vācu valodu. Astronomijā mācību grāmata bija tik sausa, ka čabēja un grabēja! Lielu daļu algas iztērēju par grāmatām, avīzēm un žurnāliem — lai būtu, no kā mācīt bērnus.”
Otrā un trešā profesija
Skolotājs pie pirmās izdevības stundā aplūkojamo teoriju papildināja ar fizikas vēstures stāstiem. Vēsture esot viņa pirmā lielā mīlestība, tai veltījis savu debijas grāmatu — Fizikas vēstures stāsti (1992). Kad Grobiņā bija izvadājis neskaitāmi daudz tūristu grupu, savus stāstus apkopoja, izsēdējās arhīvos, izlasījās veco periodiku, un piecos gados grāmata Laiks. Cilvēki. Grobiņa (2009) bija gatava. Egils Jucevičs pieļauj, ka par to izpelnījās Grobiņas novada pašvaldības titulu Goda grobiņnieks. Pirms tam pašvaldība viņu atzina par Gada skolotāju un Gada grobiņnieku. Sabiedrības cieņu ieguvis, strādādams pašvaldības domē par deputātu un Izglītības komitejas vadītāju.
“Par savu otro profesiju uzskatu autobusa grupu vadītāju. Izbraukāta visa Baltija, arī Maskava, Minska, Bresta, agrākā Ļeņingrada un Kijeva. Trešā profesija ir žurnālists. Man skolā padevās sacerējumi, taču tik un tā valoda bija daudzus gadus jāslīpē. 90. gadu sākumā biju laikraksta “Kurzemes Ekspresis” redaktors. Tolaik [premjeram Andrim] Šķēlem bija projekts par reģioniem. Ja to realizētu, mēs būtu zirgā, jo pārklājām visu Kurzemi.” Grobiņas novadnieku kartotēkā izlasu, ka mans bijušais amatabrālis publicējies arī avīzēs “Kursas Laiks”, “Rīta Ekspresis” un “Grobiņas Ziņu Lapa”.
Izrādās, ka viņš kopš septiņu gadu vecuma ir kolekcionārs: ar profesionālu piegājienu krāj pastmarkas un pastkartes, vēstuļu aploksnes, eiro monētas (“mana kolekcija nu tā, bet dēlam ir vismaz pa vienai monētai no katras valsts!”), senās Liepājas skatus, karikatūrista Gunāra Bērziņa zīmējumus. Par katras jomas globālām aktualitātēm kolekcionārs ir lietas kursā, manāms, ka seniora prātu nodarbina vēl simt un viens jautājums.
Ieminos, ka man pazīstami skolotāji nereti sapņo par nekā nedarīšanu pensijā. Viņš pasmaida un atmet ar roku: “Kad salauzu mugurkaulu, 10 nedēļu bija noliegts strādāt. Tās tak bija mokas, esmu izgulējies visam mūžam! No dzīvokļa tieku ārā tikai neatliekamās reizēs. Varētu domāt, ka nekāda dižā dzīve vairs nesanāk. Galvenais, ka esmu palicis autonoms. Dzīvoju viens, ar dēla, meitas un aprūpētāju palīdzību tieku galā. Oi, man vēl daudz kas jāpadara.”
