Tas ir jauks laiks – atšķirt grāmatu, sākt lasīt un pilnībā iegrimt tajā, līdz brīdim, kad tā beidzas. Man patīk, kad grāmata iesaista tā, kā bija jaunībā – nevari nolikt malā, līdz nav izlasīta. Tad ir svētki. Tā man bija ar “Millennium” sērijas biezajām grāmatām, vēl pēdējās lappuses, bet tik un tā nevari atrauties, lieliska sajūta!”
Rasma Lezdiņa daudzus gadus bijusi Veidenbauma literārās prēmijas piešķiršanas komisijas priekšsēdētāja. No tā laika atmiņā daudzi darbi, piemēram, Ata Klimoviča “Personiskā Latvija. Divdesmitā gadsimta stāsti”, Melānijas Vanagas dokumentālās romānu sērijas “Dvēseļu pulcēšana” pirmā grāmata “Tēvu cilts”, Knuta Skujenieka dzejas krājums “Mūsu dzīve nokalpotā”, kas saņēma Veidenbauma literāro prēmiju. Grāmatas žūrijai ieteica arī vietējie iedzīvotāji, piemēram, Gunta Eniņa sarakstīto “Nezināmā Latvija” ieteica liepēnietis Aivars Vilnis.
R. Lezdiņa atceras darbus, kurus uzskata par Veidenbauma literārās prēmijas cienīgiem, viņa būtu gribējusi, lai tie saņem šo apbalvojumu, piemēram, Māra Bērziņa “Svina garša” un Līvijas Volkovas zinātniskais pētījums, kas izdots ar nosaukumu “Eduards Veidenbaums”. Liepēniete īpaši izceļ arī Veidenbauma prēmijas laureāta Arno Jundzes darbus par abiem brāļiem Veidenbaumiem – gan par Eduardu un vēl jo vairāk par brāli Kārli.
“Par Kārli izceļu vēl vairāk, jo iepriekš nebijām tik daudz par viņu zinājuši un domājuši,” teic grāmatu pārzinātāja.
Izrādās, ka Rasma Lezdiņa ir nakts lasītāja, paguļ, kad miegs vairs nenāk, tuvāk rīta pusei, lasa. Patīk detektīvi, visvairāk skandināvu autoru rakstītie. Lasa arī latviešu autoru detektīvžanra darbus, bet tie tik ļoti nesaista. Tomēr R. Lezdiņa atzīst, ka no žanriem vistuvākie ir stāsti un noveles. Dzeju labprāt klausās citu lasījumā, kaut reizumis palasa arī dzejas krājumus.
Protams, kā Liepas iedzīvotājai, viņai tuva ir Eduarda Veidenbauma dzeja. Un, kaut pašai gadi ierobežo tikšanu uz E. Veidenbauma muzeju, priecājas, ka “Kalāčos” rit aktīva dzīve. “Lieliski, ka tiek strādāts tieši ar jauniešiem, tas ļoti saistās ar Veidenbaumu un viņa jaunības garu,” vērtē Rasma Lezdiņa.
Jaunākā R. Lezdiņas izlasītā grāmata ir Zanes Zustas “Precēto sieviešu (grēk)sūdze”. “Ļoti iepriecināja viņas valoda, arī psiholoģiskais piesitiens, dzīves gudrība katrā epizodē,” vērtē grāmatu mīļotāja. Vēl viņu saista latviešu rakstnieces Dženas Andersones sarakstītais. “Nesen pārlasīja arī Daces Rukšānes romānu cikla “Smaržu tetraloģija” darbus. Biju gauži apmierināta ar rakstnieces skatījumu, saredzēju daudz atsauces.”
Liepēniete mēģina aptvert latviešu literātu darbus, kuru ir ļoti daudz. Viņa teic: “Ļoti uzrunāja grāmatu sērija par rakstniekiem, kur rakstnieki un literatūrzinātnieki katrs rakstīja romānu un monogrāfiju. Ļoti patika grāmata par Anšlavu Eglīti, arī par Kārli Skalbi. Izlasīju visas, un visas arī ļoti patika.” Vēl prātā ļoti palikušas, lai gan ne šajā sērijā, bet Līvijas Volkovas grāmatas par Rūdolfu Blaumani: “Domāju, cik liels darbs jāiegulda, cik materiālu ir jāsavāc, kā jāiedziļinās, lai ko tādu uzrakstītu.”
Lielākoties grāmatas seniore ņem bibliotēkā. Bibliotekāre ir palīgs arī izvēlē, ko lasīt nākamo, viņa vienmēr apjautājas, kuru grāmatu būtu vērts izlasīt.
“Pēc tam vadītājai Benitai nākas uzklausīt manas recenzijas par izlasīto,” ar smaidu piebilst lasītāja.
Protams, savu reizi Rasma Lezdiņa kādu latviešu rakstnieku darbu atļaujas arī nopirkt. Iegādājusies Kārļa Vērdiņa jaunāko grāmatu, kuru mazmeitai latviešu valodas skolotāja esot ieteikusi nepirkt. “Bet, tā kā man ļoti patika viss iepriekšējais, ko Vērdiņš rakstīja, nopirku arī šo. Autoram ir savs piegājiens, jā, reizēm paskarbi tverts, bet arī dzīvē tā mēdz būt,” viņa pamato izvēli.
Literatūras jaunumiem un vērtējumiem liepēniete seko arī medijos. Noder Arno Jundzes TV raidījums “Grāmatu kods”, izlasa ieteikumus un recenzijas žurnālos. Arī bijušās kolēģes apmainās atziņās par lasīto . Tā draudzene ieteica brīnišķīgu grāmatu “Monas acis”. To lasot, nācies līdztekus meklēt informāciju par gleznotājiem, lai pilnībā saprastu rakstīto. “Nobeiguma daļa vien bija to vērta, ļoti laba grāmata,” vērtē seniore.
Ar gadiem apgūta prasme nolikt malā grāmatu, kas nav lasīšanas vērta: “Man patika, kā viens radio cilvēks teica – ir grāmatas, kas ir uzrakstītas lineārā valodā. Ja grāmatā valoda ir bez seguma, bez dziļuma, pliekana, man to ir grūti lasīt. Esmu iemācījusies, ka nav jātērē laiks tur, kur nevajag.”
